Dalies:

"Latviesi.com" redaktora Kristapa Graša sleja: Latviskā izglītība diasporā - motivācija un mērķi

"Latviesi.com" redaktora Kristapa Graša sleja: Latviskā izglītība diasporā - motivācija un mērķi
LETA, Zane Bitere
  • 06. Apr. 2019

Latviešu diaspora pēdējos gados ir piedzīvojusi milzīgu atdzimšanas periodu. Tas, ka cilvēku skaits, kas devies dzīvot kaut kur ārpus Latvijas starplaikā, ir pārsniedzis visu iepriekšējo emigrāciju ciparus, nu jau lielākai daļai cilvēku ir zināms.

Galvenā atšķirība iepretim trimdas dzīvei, kāda izveidojās pēc Otrā pasaules kara, bijusi, ka interese cilvēkos uzturēt un pat kopt savu latviskumu, savu saikni ar savu izcelsmi pārsvarā nav bijusi no sākta gala, kā tas bija trimdā, bet pakāpeniski radusies, emigrācijas loģiskiem posmiem attīstoties.

Loģiski ir tas, ka cilvēks,kas devies svešumā, vienalga kādai motivācijai sekodams, vispirms to dara, lai atklātu sev ko jaunu, nepieredzētu. Tas, ko viņš drīzāk nemeklē, ir latviskums. Ilgas pēc sabiedrības un latviskas vides svešumā bieži vien tikai rodas pēc gadiem.

Interessants ir fakts, ka jaunās diasporas sabiedriski aktīvā dzīve sākās ap jauni dibinātām sestdienas skolām. Tās radās pilsētās, kur bija uzņēmīgi vecāki (pārsvārā gan mammas), kas saredzēja nepieciešamību radīt vidi bērniem, kur nedēļas nogalē satikties vienaudžiem, mācīt tiem latviešu valodu un barot tos ar latviskumu, latviešu vēsturiskiem faktiem, un atgādināt par to, no kurienes tie īsti cēlušies.

Kas sākās kā dažu entuziastu iniciatīva, nu jau ir sasniegusi ļoti daudz cilvēkus. Eiropā ir reģistrētas 76 latviešu nedēļas nogales skolas, visā pasaulē kopā pāri simtam. Arī Latvijas valsts ir apzinājusies, cik svarīgi ir atbalstīt diasporas cilvēku centienus attīstīt no jauna savu pašu izglītibas sistēmu. Tā sen pārsniedz vienkāršu brīvā laika vajadzību pēc latviskas izklaides.

Emigrācijas sekas ne tik vien ir liels latviešu skaits, kas dzīvo ārpus Latvijas, bet arī vesela paaudze bērnu un jauniešu, kas uzaug ārpus tās. Tam blakus būs ļoti daudzi arī pozitīvi aspekti, ka izaugs paaudze ar jaunām un citādām pieredzēm, jaunām profesijām un iespējām, kuras tā varēs potenciāli dot un vest atpakaļ uz Latviju, ja viņiem vēl būs valoda palikusi!

Nav ko sapņot par to, ka emigrācijas sekas nebūs arī mīlzīgs zaudējums asimilācijai. Trimdas trīs paaudzes pieredzēja šo sāpīgo faktu, un arī, ja saikne sirdī ir palikusi un radi un draugi latviešu vidū liek nezaudēt pilnīgi kontaktu ar savu latvisko pagātni un izcelsmi, tad tomēr valodas prasmju zudums, trūkstošā spēja lasīt un rakstīt latviešu valodā un, visbeidzot, zudusī valoda padarīs ļoti daudziem diasporā dzīvojošiem jauniešiem ceļu atpakal uz Latviju ļoti smagnēju līdz neiespējamu.

Tādēļ ir vajadzīga diasporas izglītības sistēma. Ir vajadzīgas sestdienas skolas, bērnu dārzi, vasaras nometnes un skolas, skolēnu un studentu apmaiņu programmas - līdz pat aizrautīgai domai par pilnu laiku ģimnāziju ( kā tas ir lietuviešiem) un izglītības centru kādā no diasporas latviešu lielām kopienām.

Jauniešiem ir viena interese - atrast sev vienaudžus, - kas ir tādi paši kā viņi, auguši salīdzināmā vidē ar līdzīgu, kopīgu vēsturi un doties kopīgā izpētes celojumā, vai latviskā saite būs pietiekami stirpra un vilinoša, lai tai pievērstos atkārtoti visu pārējo dzīvi.

Valstij savukārt ir jāapzinās, ka iespējas uzbūvēt šo saikni ar šo paaudzi, radīt pietiekami augstvērtīgas izglītošanas iespējas diasporā, ir dotas tikai tagad. Pēc pāris gadiem tas jau būs nokavēts, un mēs būsim zaudējuši lielāko daļu šo jauniešu. Šobrīd iespējas ir plašas, un interese diasporā par to nemitīgi pieaug. Būtu neaprakstāms grēks šo iespēju neizmantot!

Autors: Kristaps Grasis
Foto: LETA, Zane Bitere

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti