Dalies:

Latvieša pieredzējumi Brazīlijā

Latvieša pieredzējumi Brazīlijā
  • 23. Feb. 2020

Rīgas pelēkā ziema tā vien dzen kaut kur uz siltām un saulainām zemēm. lai sasildītu degunu un ļautos jauniem piedzīvojumiem. Šoreiz izvēlos Brazīliju, un, kā parasti, ceļoju vienatnē, jo tad piedzīvojumu ir vairāk, nekā ceļojot grupās. Pēc dabas esmu mazliet avantūrists, un jaunu valstu iepazīšana ir manas dzīves sastāvdaļa, kas uzlādē, ļauj iegūt jaunus iespaidus, kā arī sniedz iespēju iepazīt dažādas kultūras, cilvēkus un svešo zemju dabas plašumus. Dzīvē taču nav nekā vērtīgāka par pozitīvām emocijām, jauniem iespaidiem, un ļaušanās prāta vaļībai, esot jaunā pasaules vietā, dod spēku turpmākajam darbam, atgriežoties mīļajā Latvijā. 

RIO 

Esmu ielidojis Riodežaneiro, un jau izejot no lidostas, saprotu, ka mans džemperis, bikses un ziemas zābaki šajā valstī noteikti nebūs nepieciešami. Kamēr gaidu šoferi, kuŗš mani aizvedīs līdz viesnīcai, aši pārvelku drēbes un uzvelku vieglākus apavus, lai varētu sākt baudīt pavasari Brazīlijā jeb pēc eiropejiešu standartiem, jo vasaru visa gada gaŗumā, jo Brazīlijā temperatūras stabiņš zemāks par padsmit grādiem nekad nav. Protams, skatoties apkārt uz cilvēkiem,  saprotu, ka mana ādas krāsa ir dikti ziemeļeiropiska, tāda viegli-balti-pelēki-neizteiksmīga. Bet man priekšā ir divas nedēļas piedzīvojumu, un brūnums vaigos parādīsies pavisam drīz.

Lasītākās ziņas valstī

Ceļš uz viesnīcu, kuŗa atrodas Kopakobanas pludmalē, ilgs 40 minūtes, un šai laikā aši aptveru pilsētas lielumus. Kalni, favelas, un pēkšņi no tumsas un mākoņiem kalna galā paveras arī Jēzus Kristus figūra, skaistākais sveiciens ceļiniekam. Esi sveika, Rio! Ir vēls vakars un pēc 12 stundu lidojuma acis līp ciet un vēlme iet ārā izbaudīt vieglo vēju un siltumu ātri noplok, dodos gulēt. Nākamajā rītā pamostos jau piecos, pēc Rīgas laika jau pusdienlaiks, saprotu, jāiet ārā skriet, kas ir neatliekama mana ikdienas daļa. Saule sāk aust, ir plūs 25 gradi, un skrējienā pa Kopakobanas un Ipanemas plūdmalēm mani pārņem neaprakstāma sajūsma. Apstājos okeana krastā, dziļi ieelpoju svaigo gaisu un saprotu, ka esmu 10 tūkstošus kilometrus tālu no Rīgas. 

Atgriezies viesnīcā,  saprotu, ka aši jāplāno laiks, atveru airbnb mājaslapu un meklēju,  kā piepildīt šo dienu. Tūre uz septiņām stundām kopā ar vēl 10 svešiniekiem, lai apskatītu Rio. Tūre sākās pusdienlaikā, kas ir karstuma epicentrs, jo gaiss iesilst līdz plūs 32 gradiem. Labi, ka tūrē nav jāiet kājām, bet tā sākas automašīnā, kur ir gaisa dzesinātāji. Tā kopā ar  meksikāņu pāri, poļu pāri, brazīļu pāri un amerikāni Ariju no Losandželosas dodamies  tieši uz Korkovado kalnu, kur Jēzus Kristus  monuments. Neesmu katoļticīgs, bet esot tur, sajūtas ir dievišķas. No kalna gala, kur atrodas statuja, saprotu, cik Rio ir ļoti milzīga pilsēta. 

Mums ir dota viena stunda atpūtai, un es dodos uz Kopakobanas plūdmali ar vēlmi šo stundu klusumā palaiskoties plūdmalē, bet – kas tev deva, nokļūstu plūdmales tirgotāju rosības jūklī. Vajag peldkostīmu? Peldbikses? Kādā krāsā? Gribi izdzert Kaipiriņju vai ūdeni? Būs! Un tas vēl nav viss – grilēts siers, tabakas izstrādājumi, leoparda raksta kaftāns,  dvieļi un kraukšķi uzkodām un  vēl, un vēl. Jūtos kā Turcijas Granbazārā. Mieru šeit neiegūt, un tas pats arī Ipanemas plūdmalē. Es teiktu – Turcijas tirgus Rio plūdmalēs. Ā, aizmirsu piebilst, ka ne tikai gardumi un apģērbi nopērkami – ik pa mirklim tiek izteikti piedāvājumi... par seksu. Un kā izrādās, šis bizness ir ļoti aktuāls ne vien pludmalēs, aktuāls tas ir visā Rio. Protams, brazīļi ir ļoti skaisti cilvēki, un nebrīnos, ka šis „arods” ir topa augšgalā, ar to pelna naudu. Stundas laikā saņēmu vismaz trīs piedāvājumus. Tiesa, mani tas ļoti sarūgtināja, zinot, ka šī ir viena no iespējām pelnīt naudu, jo diemžēl bezdarba līmenis šajā valstī ir ļoti augsts.

Miers nav iegūts, bet brūnāka ādas krāsa gan. Tūre ved tālāk  uz Santa Terēzes rajonu, kur  slavenās čīliešu mākslinieka Horhes Selarona veidotās  Selarona kāpnes ir veltījums Brazīlijas iedzīvotājiem. Katrs pakāpiens ir noklāts ar flīzēm, kur attēloti dažādu valstu ģerboņi. Ja esi tur, noteikti mēģini atrast savu valsti! Blakus kāpnēm nopērkamas kaipiriņjas,  tradicionālais brazīļu kokteilis, kuŗā ietilpst kašaka jeb tradicionālais degvīns, kas iegūts no cukurniedrēm, ledus un laims. Šis kokteilis ir glābiņš +32C gradu karstumā, proti, pēc trīs kokteiļiem ir atbrīvota sajūta,  bet atsvaidzina gan. Kundze, kas jauc dzērienus, tirgo no ratiņiem, ir ļoti pozitīva, un nieka 50 eirocenti par kokteili ir tīrais nieks. Tad vēl mūzikanti, tūristi, zagļi, kaķi un vietējie iedzīvotāji, kas apsēduši kāpnes un neliekas traucēti. Iespaidīgi!

Pa ceļam braucam garām vairākām favelām, nabadzīgiem rajoniem, kur ielu struktūras nav un mājas atrodas it visos Rio pakalnos. Favelas ir Rio rajoni, uz kuŗiem noteikti nevajadzētu doties, jo noziedzība ir ļoti augsta. Proti, favelas atrodas ikkatrā Rio pakalnā ar skatu uz okeanu. Tas liek man atcerēties Italijas Pozitano ciematu, kur visdārgākās villas atrodas tieši kalnā ar skatu uz jūru. Rio šos skaistos skatus bauda tieši paši nabadzīgākie iedzīvotāji. Diemžēl Brazīlijā korupcija un noziedzība,  apšaudes, cilvēku nolaupīšanas, prostitūcija un izspiešana ir favelu ikdiena. Te darbojas savi likumi, dažās favelās pat ir sava „monetārā polītika”. Tūristiem apmeklēt tās ir aizliegts, jo iespējamība būt nolaupītam, prasot izpirkuma maksu, ir 110%. 

Noslēgumā – Cukurgalvas kalns. Tā tas nosaukts vēl 16. gadsimtā, kad cukurniedru bizness bija pats pelnošākais,  un kaudzes, kādās tika nogādātas cukurniedres, atgādināja šo kalnu. Lūk, ar diviem pacēlājiem nokļūstu kalna virsotnē, kas ir 396 metrus augsts un no kura paveras skats uz Riodežaneiro piekrasti. Ir saulrieta laiks, un skats ir elpu aizraujošs. Skatos, kā saule lēnām virzās lejup, kad krāsas no oranžās pārvēršas maigi rozā un Kristus Pestītāja statuja attālajā kalnā izgaismojas tā, ka manas acis kļūst mitras. Aptveru, ka ceļojot un redzot pasaules dabu, mana sirds tiek piepildīta ar emocijām un vēlmi uzzināt vēl vairāk, redzēt un apskatīt vēl un vēl, un vēl...

Pirmā diena galā, vēl pāris dienas Rio, kuŗas pavadu ejot uz tirgu, ballējoties, sauļojoties plūdmalēs, dzerot  kaipiriņjas un iepazīstoties ar brazīļiem. Mana laba draudzene, jūsu avīzes redaktore Ligita ar sev piemītošo humoru man pirms ceļa novēlēja –  „lai prieks atcerēties, bet kauns stāstīt!  Šīs dienas tā nu arī atstāšu, kā saka intrigai, kā saka.

Iguasu ūdenskritumi

Attopos, kad koferis jākrāmē, lai dotos uz Fosas pilsētu, kur atrodas viens no dabas brīnumiem – Iguasu ūdenskritumi. Lidojums no Rio ir pēcpusdienā, un tas ir skaistākais kāds bijis! Debesis manas acis lutina ar skaistākajiem skatiem, kādi redzēti – upes, meži, rozīgās debesis, rietot saulei. Attopos, kad lidojums jau galā un mani jau sagaida Belmond viesnīcas pārstāvis. Belmond Las Cataratas viesnīca ir vienīgā, kas atrodas nacionāla parka vidienē, kur arī ir Iguasu ūdenskritumi. Viesnīcas izvēlei bija ļoti praktisks motīvs –pieeja parkam pirms un pēc tā slēgšanas. Tā kā es neesmu baigais pūļa piekritējs, šī iespēja – būt bez cilvēkiem, tikai aci pret aci ar dabas brīnumu, man bija svarīga Vakaru pavadu viesnīcā, sēžot ārā un klausoties, kā tālienē jau skan ūdens.

Ir pieci no rīta, un es dodos savā ikrīta skrējienā. Saule vēl nav uzaususi, ir patumšs, skrienu pa džungļu takām, tad pa ceļu un tad jau arī esmu nonācis tieši skaistuma vidū. Stāvu  kraujas galā,  no kurienes paveras daudzie Iguasu ūdenskritumi. Baudu mirkli, kurā esmu. Sajūta tāda, ko sauc par ekstāzi. Esmu viens, nav tūristu, nav trokšņu, nav tirgotāju. Tikai es un varenā daba. 

Nākamrīt vēlos aizskriet uz citu pusi un par iespējām apjautājos recepcijas darbiniecei. Viņa jautā, cikos grasos doties skriet? Atbildu – kā parasti, piecos no rīta, jo tāds ir mans režīms. Jau šorīt, raugiet, skrēju pa džungļu takām. Seko  šausmu pilns skatiens un atbilde:  „Nekādā gadījumā! Paldies Dievam, kā  esat dzīvs!  Šis ir nacionālais parks,  un  piecos no rīta te iet medīt jaguāri, un viņi arī dodas peldēties uz blakus ūdens tilpnēm. Nē, nē, nē!” Jā, gan – skrienot pa džungļiem, lapu čabēšana, krūmu švirkstēšana bija dzirdama visu laiku, un es biju  padomājis,  ka gan jau pērtiķi... Izrādās, rītos pēc septiņiem, kad saule uzaususi, zvēri ir ielīduši dziļos džungļos un nemedī pa manām skriešanas takām. 

Par Igausu  ūdenskritumiem, atzīšos, neko iespaidīgāku es neesmu redzējis, tie patiešām ir viens no skaistākajiem dabas brīnumiem. Tā es pavadu trīs dienas ar ātrākiem sirdspukstiem, sajūta tieši tāda, kā ar iemīlēšanos – aizrujoša un sildoša. 

Sanpaulu

Braucot ar taksi no lidostas uz Sanpaulu centru, kur atrodas mana viesnīca,  ātri saprotu, ka daba no šīs pilsētas ir izskausta, ja neskaita dažus parkus. Pirmais iespaids nav iepriecinošs – pelēki un neizteiksmīgi. Lūk,  arī sāk līt lietus un ir pērkona negaiss, kas padara šo pilsētu vēl pelēkāku. Šī pilsēta ir absolūta industriāla savā stilā, betons  visās malās, vai tas būtu daudzdzīvokļu nams vai rūpnīca. Pilsēta izskatās tik nepievilcīga, jo apkārt redzu tikai augstceltnes, kuŗas  ir pamestas un kuŗās mitinās nabadzīgākie cilvēki, vai arī bagātos rajonus, kur ārā staigā kalpones, dodoties pēc pirkumiem saviem darba devējiem. Un porche automašīnas pagalmos – kontrasti ir milzīgi.

Lai kliedētu savu pirmo iespaidu dodos uz Ibiruapera parku, kur ir Oskara Nīmeijera auditorija, un ko varētu saukt par architektūras izcilības paraugu. Minimālisma stila ēka ar sarkano „mēli”, kas ir ieeja auditorijā,  atrodas parka vidienē un izceļas ar savu lakonisko stilu. Parks pats par sevi ir ļoti saistošs – gan ar skrējējiem, vingrotājiem, suņu staigātājiem, cilvēkiem ar bērniem, gan ar apmeklētājiem vakartērpos. Kakofonija, kas darbojas pilnīgā saskaņā! Dinamiski! 

Dodos uz Vila Madalēnas rajonu, kur ir grafiti pārpilnība. Ja vēlies redzēt visu, kas saistīts ar graffiti mākslu, jādodas tieši uz turieni. Ieliņas un alejas klātas ar grafiti zīmējumiem visām gaumēm. Acis zib uz visām pusēm, galva apjūk no krāsainības, līdz attopos pilnīgi apjucis, kur es esmu. Tad mazā kafejnīciņā mani ieaicina nogaršot tradicionālo akai ogu smūtijbļodu, kas garšu ziņā pilnīgi atšķiras no tā, kas ēsts Amerikā vai kaut kur Eiropā. Saka, ka akai ogām piemīt pretnovecošanas un svara samazināšanas īpašības, tāpēc visā pasaulē šo ogu pulveris tiek plaši izmantots. Tas mani uzrunā, jo novecot es negribu un kādu lieku kilogramu dabūt nost būtu gluži labi, lai gan varu teikt, ka Brazīlijā apaļam palikt nav iespējams, jo ēdienu izvēlē brazīļi ir ļoti vienkārši – lielākoties  dārzeņi ar gaļu vai jūras veltēm, ļoti daudz augļu un gandrīz nekādu saldumu.

Tuvojoties dienas izskaņai,  dodos uz Liberdades rajonu, kas, kā izrādās ir japāņu kvartāls. Jā, Sanpaulu japāņu īpatsvars ir lielākais pasaulē ārpus Japānas. Līdz ar to japāņu ēdienus te varbaudīt  ēstuvēs vai restorānos uz katras ielas. Ēdiens ir fantastisks, sākot ar miso zupu vai suši dažādās variācijās. Kvalitāte –viens pret vienu ar Japānu! Sanpaulu ir Japāņu nams, kur notiek dažādi pasākumi un izstādes, koncerti un saiešanas japāņu kultūras draugiem. Iegrimt Japānas kultūrā, esot Brazīlijā, gan ir visai jocīgi... Bet vēl jau ir arī  Modernās mākslas mūzejs un mazie veikaliņi, kas tomēr nespēj šo pilsētu padarīt krāšņāku. Diemžēl.

Un nu – es dodos atpakaļ uz Rio, no kuŗienes ceļš uz mājām, jo aukstā Latvija mani gaida. Atpakaļceļā saņemu vēstuli no drauga, kuŗš dzīvo Maiami, bet ir no Brazīlijas. Viņš raksta: „Sveiks, Jāni! Brazīlijā pie ģimenes neesmu bijis jau gadu, bet tavi ceļojuma stāsti un bildes instagram manu sirdi sasildīja. Paldies, ka ļāvi pabūt atkal savā vecajā pilsētā Rio! Krāju naudu un gaidu ziņu, kad brauksi ar mani kopā uz Brazīlijas citiem rajoniem, kur pat es, būdams brazīlis, neesmu bijis.” Nu, re kā!

Autors: Jānis Miņins

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti