Dalies:

Laiks: Zudušos saulgriežus meklējot

  • 28. Nov. 2018

Janvārī nosvinējusi apaļu jubileju, oktobrī Latvijā no Amerikas viesojās rakst niece un profesore Agate Ne sau le, sagādājot sirsnīgas tikšanās lasī tājiem, sniedzot intervijas, autografus, sagaidot romāna “Zudušie saulgrieži” iznākšanu Latvijā. Lat vijas valsts likteņgrieži ir mainī juši daudzu latviešu dzīves ritē jumu, biežāk aizritot aukstuma, saltuma, simboliski ziemas zīmē, pieredzot izsūtījumu, trimdas laiku un dzīvi padomju ideoloģijas sprostā. Šāda zīme par laiku un cilvēku likteņiem sarežģītos vēstu riskos apstākļos ir Agates Ne saules latviešu valodā izdotā grāmata.

Viņas pašas dzīvesstāsts saistās ar pārbaudījumiem, kad 1944. ga da rudenī sešu gadu vecumā ar ģi - meni nācās atstāt Latviju. Dzīve aizrit starp pašas izvēlēm (dejot tautasdejas, apmeklēt latviešu jau - natnes pulciņu, tieksmi pēc iz glītības, akadēmiskās karjēras) un likteņzīmēs ierakstīto (bēgļu gaitas, pazemojums, šausmas, dzīve trimdā un, šķiet, vientulība). Dzīves telpa svešumā veidojas starp aizbraukšanu (Latvijas atstā ša nu), gaistošām atmiņām par Latviju un pieaugušo pārdzīvotā sve šu ma un trimdas klātesmi. Vienā no pirmajiem īsdarbiņiem “Tālrunis zvana” (Jaunā Gaita, 1956) asi iezī - mējas izjūtas, kas pēc desmit gadēm atbalsosies autobiografiskā romāna “Sieviete dzintarā” lappusēs – vientulība, ilgas pēc otra cilvēka, kuŗš saprot, pēc dzīves telpas, kas simboliski nav tukša, nav tumša. Ceļš līdz grāmatai “Zudušie saulgrieži” bijis ilgs. Ie - cere radusies pasen, kopš pirmā brauciena uz Latviju 1991. gadā, kad profesore piedalījās Pasaules zinātnieku kongresā, pirmie fragmenti lasīti Katskiļos 1999. gadā (angliskajā versijā “Shopping for Relatives”). Romāns izdots, pateicoties Ligitas Kovtunas uzņē mībai, arī meklējot romāna latviešu versijai atbilstošāko nosaukumu no “Tālu mana dzimtene” līdz “Zudušie saulgrieži”, kas ir simboliski precīzs.
 
Oktobŗa viesošanos veidoja trīs tikšanās mirkļi. Pirmā tikšanās – 25. oktobrī grāmatveikala “Ju - mava” telpās; apgādā “Jumava” 1997. gadā iznāca Agates Ne - saules romāns “Sieviete dzintarā” latviešu valodā. Lasītājs pirmo reizi iepazina rakstnieci un darbu, kas bija guvis rezonanci Amerikas un trimdas latviešu kultūrtelpā. Otrā tikšanās notika 26. oktobrī Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās. Zīmīga vieta, jo kur gan citur rakstnieks sastopas ar savu lasītāju, ja ne bibliotēkā, minēja bib - liotēkas vadītāja Dzidra Šmita. Skanēja Ievas Kalniņas kokles skaņas, aktrise Indra Burkovska la sīja fragmentus no jaunā romāna, izskanēja rakstnieces Agates Ne - saules lasījums un stāstījums. Trešā tikšanās aizritēja 27. oktobrī As - pazijas mājā Jūrmalā. Zīmīgā vietā, jo profesore Agate Nesaule savulaik ir interesējusies par As - paziju, vadījusi pētniecības projektu par Aspaziju. Var pazaudēt visu – dzimteni, mantu, naudu, bet to, ko tu zini, iemācies, kā iekšēji attīsties, to vienmēr vari paņemt sev līdzi, un tas IR galvenais. Tā ir viena no rakstnieces Agates Nesaules atziņām. Savukārt mans vēlējums vienā no tikšanās reizēm simboliski savijās vārdos – gaisma un piepildīta telpa. Lai nav vientulības un tum - sas. Tikšanās piedalījās PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte, Latvijas biroja vadītājs Jānis Andersons, Valters Nollendorfs, Dagmāra Beitnere-La Galla, Lija Brī - daka un daudzi citi. Brīnišķīgi izskanēja aktrises Indras Bur kovskas lasījums. Šīs dienas Latvijā bija atgriešanās un sastapšanās mir kļu piepildītas, kas dos spēku un pie- pildījumu nākamiem darbiem. Varēja apjaust, ka prieks pildīja rakstnieces sirdi, apjaušot, ko no zīmē Latvijā izdota grāmata.
 
Kā gan bērns var izaugt bez mātes? Agate Nesaule. Zudušie saulgrieži. Rīga, Laika Grāmata, 2018. Jaunizdotajā romānā daudz temu, noskaņu, notikumu mo - zaīku un cilvēku likteņu mirkļu, tomēr to arī caurauž draudzība, ilgas pēc otra cilvēka, kuŗš sa - pras tu un kuŗam varētu uzti cēties. Notikumus pusgadsimta ga - ŗumā caurvij divu bēgļu meiteņu – Almas un Kaijas – draudzība. Romāna struktūru veido piecas nodaļas, aptveŗot laikposmu no 20. gs. četrdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.
 
Kaut romāna apakšvirsraksts norāda uz trimdas laiku, to ie va da nodaļa ar zīmīgu nosaukumu “Ēnas”, kas ir viens no atslēg vārdiem turpmākajās norisēs un cilvēku dzīvēs. “Ir pagājusi aukstākā ziema” – tā sākas romāns. Ziemas – vasaras (saulgriežu) disonance ir otrs romāna atslēgas punkts. 1941. gada pirmsjāņu laikā uz Sibiriju no “Stabulēm” tiek iz sūtīta piecgadīgās Almas mamma bērniņa gaidībās. Mātes aizvešana izmaina visu agrāko dzīvi – Almai ir maz atmiņu par māti, vien viņa bieži izjūt žņaudzošas sāpes. Jāņi togad pienāk traģiski. Romānā iezīmējas motīvs – kā gan bērns var izaugt bez mātes? Tas vēlāk kļūs būtisks, veidojot Kaijas un Almas draudzības, trimdas un pieaugšanas stāstu. 1944. gada rudens ir vēl viens pagrieziena punkts daudzu latviešu dzīvē. Viņi dodas bēgļu gaitās un kļūst par trimdiniekiem. Šo no - rišu traģisms atklājas Kaijas ģi - menē. Aizbraukšanas brīdis distancē māti no meitas, turpmāk Kaija pieaug bez mātes tiešas klātbūtnes, jo izvēle starp slimo tēvu ģenerāli un ģimeni profesorei un mākslas zinātniecei Ingrī dai Veldrei kļūst par nepār varamu traumu. Tieši tāpat kā visa turpmākā dzīve ārpus viņai ie - rastās vides un statusa. Atsevišķas notikumu mozaīkas iezīmē latviešu bēgļu ikdienu, nometņu ikdienu un pārdzīvoto.
 
Pamatvēstījums aizsākas ar 2. daļu, kad pēc mācītāja Gotmana galvojuma Amerikas Savieno tajās Valstīs no pārvietoto personu nometnēm Vācijā ierodas lat vie ši; krietns skaits nonāk Indianapolē1, tostarp Alma ar tēvu un Kaija ar vecākiem. Vairākas latviešu ģimenes dzīvo vienā mājā. Te pirmo reizi sastopas divpadsmitgadīgā Kaija un četrpa dsmitgadīgā Alma. Alma dodas līdz Kaijai uz pārtikas veikalu, lai viņa neapmaldītos viena svešajā pilsētā. “Alma vēlējās būt blakus, lai varētu viņu pieskatīt.” [82.] Rakstniece ieskicē dažādu bēgļu likteni, Indianapoles latviešu sa - biedrību, kur vecāku paaudze atstāj savus sapņus un agrāko dzīvi, lai sūri un grūti strādātu, iekārtotu māju un skolotu bērnus. Tās ir satrūkušas dzīves, satrūkuši sapņi, kad agrākā dzīve un tagadējā asi kontrastē. Līdzās vecāku paaudzei rakstniece atklāj bijušo kaŗavīru nespēju iekļauties jaunajā dzīvē, sapostītās dzīves, šķirtās ģimenes. Šīs paaudzes no - stājas it kā viena pret otru. Kaija to precīzi pasaka: “Un mūs viņi ienīst tāpēc, ka mums ir nākotne, bet viņiem nav.” [156.] Rakstniece krasi iezīmē atšķirību starp dzīvi Latvijā un Amerikā, cilvēku at - tie cībās, attieksmē (karjēra, sie - vietes vieta, pilsonības jautājums u. tml.), nepārvaramo plaisu starp bēgļiem un amerikāņiem. Uzsākot mācības Šortridžas vidusskolā, meitenēm nākas pieredzēt pārestības, neizpratni, apjaušot, ka viņas vienmēr būs citādas, ka viņas neizprot un ka nespēj iz - skaidrot, kāpēc ir bēgles. Pieredzot nievājošu un ignorējošu at - tieksmi skolā, Alma nozvēras, ka “paliks kopā ar saviem ļaudīm.” 
 
Meitenēm pieaugot, viņu ceļi šķiŗas, atkal satiekas un krustojas; viņas nereti viena otru vairs nesaprot, saķildojas, tomēr ilgojas un domā viena par otru. Pirmais nopietnais pārbaudījums abu draudzībai ir Kaijas došanās projām no Indianapoles studēt Blūmingtonā. Almā dominē sa - jūta: “Dzīve bez Kaijas būs briesmīga”, savukārt Kaija aizbraucot sola: “Mēs vienmēr būsim la bākās draudzenes”. Nevienai no meitenēm nav stabila priekšstata par ģimeni, par attiecībām un to veidošanu. Vēl viens pārbau dījums šo meiteņu draudzībai – puiši, īpaši brašais Ivars, ar kuŗu vēlāk apprecēsies Alma, bet, kuŗš, nespēdams piepildīt savus zudušos sapņus par architektūru, ģi - menes dzīvē tomēr jūtas kā ie - sprostots, tiekdamies arī pēc brīvās Kaijas (mīlas meklējumu un piedzīvojumu gan Kaijai ne - trūkst). Almas dzīve aizrit latviešu sabiedrībā. Viņa strādā, iz - veido ģimeni, piedzimst bērni. Kaija ir brīva kā putns, iepazīst dzīvi, maldās un viļas, meklējot mīlestību, arī savu izglītošanās ceļu, sevi, no medicīnas studijām uz angļu literātūru un akadēmisko vidi.
 
Almas un Kaijas draudzību pār- bauda ne vien attālums, bet arī dažādie dzīves uzskati, mērķi, ilgas. Vēstījums pamatos reālistisks, ievijot arī meiteņu romantiskos sapņus, Kaijas sevis meklējumus transcendentālā vidē. Pēc mātes nāves Kaija jūtas ļoti vientuļa, meklē atbildes uz urdošiem jautājumiem. Viņai izdodas atbrīvoties no dusmām pret māti – “Viņas māte, tāpat kā citas sievietes kaŗa laikā, bija spiesta izdarīt izvēli, kas patiesībā nemaz nebija viņas izvēle. Tāpat kā citi vīrieši, arī tēvs bija spiests cieņu no mainīt pret dusmām. Kaijas mīļie vecāki, šie divi viscaur civilizētie ļaudis, tika atrauti no savas pa - tiesās būtības. [..] Kaija raudāja par māti un tēvu, tad par Almu un Almas vecākiem Valdi un Veltu, un par Jautrīti. Viņus visus bija ievainojis tas naids un ne - prāts, kas turpināja nemitīgi iz - ples ties arī pēc kaŗa. Kaijas sirdī pamodās līdzjūtība. [..] Viņa raudāja par pazemotajām sievietēm, nomocītajiem vīriešiem un izbiedētajiem bērniem.” [337.] Ro māns rosina domāt par vērtībām, arī par vārdiem, ko reizēm neap domīgi pasakām, sāpinot otru. Kaija iekšēji dzird, kā māte teic: “Es mīlu tevi, Kaijiņ, vienmēr esmu tevi mīlējusi.” [338.] Bei dzot Kaija sevī sajūt mieru. “Saprašana un piedošana mātei bija devusi Kaijai milzu enerģiju. Viņā bija tik daudz mīlestības, ka pietiktu visai pasaulei. [..] Sāpīgo atmiņu un notikumu nosaukšana vārdā bija dziedējusi Kaiju un palī dzējusi piedot mātei.” [340.] Jaunajā romānā jūtama būtiska sasaiste ar romānu “Sieviete dzintarā”. Meitas-mātes attiecības šajā ro - mānā vēl vairāk disonē – Alma savu māti zaudē, jo viņa 1941. gadā tiek izsūtīta un meitene pa - tiesi uzaug/pieaug bez mātes, taču mātes neesamību asi izjūt arī Kaija. Var teikt, ka meitenes sve šumā pieaug pašas. 
 
Vēl viens būtisks pavediens ro - mānā – Almas un Kaijas viesošanās Latvijā. Viņas vairs neatrod to sapņu zemi, kas patvērusies kādās fragmentārās atmiņu ainās. Alma meklē savus radus, kuŗus apdāvina, pretī nesaņemdama gaidīto pateicību. Kaija savukārt nesaprot, kāpēc ar precēm pie - bāztas ceļasomas ir tik svarīgas “Tātad mēs nopērkam radus. Mēs izvēlamies, kuŗus cilvēkus gribēsim satikt, un samaksāsim par tiem ar naudu un dāvanām.” (376.; romāna angļu versijā at - slēga: “Shopping for Relatives”). Kaija, dodamās uz vasaras māju 1991. gadā, vēlas to tikai redzēt. “.. nams un dārzs it nemaz neatgādināja Latviju, kāda bija palikusi prātā. Bija pagājis pārāk ilgs laiks, lai to mēģinātu atjaunot. Bērnības paradīze dzīvos tikai viņas dvēselē.” [370.] Almai svarīgāk bija atrast radiniekus, bet Kaijai vajadzēja atrast dvēseles radiniekus, latviešu valodu, literātūru, kultūru un dabu. “Viņai veicās – viņa bija atradusi visu, ko vēlējās.” [376.]
 
Romāns nav tikai stāsts par divām meitenēm/sievietēm trimdā. Rakstnieces iezīmētais konteksts, ieskicētie raksturi, situācijas, no - tikumi, sajūtas un pārdomas ļauj sabalsoties ar Almas un Kaijas stāstu arī citiem latviešiem, kuŗu dzīves līnijās rodams kas līdzīgs. Agates Nesaules jaunais romāns papildina latvieša dzīvesstāstu 20. gs. vēstures likteņgriežos. Ro - māns “Zudušie saulgrieži” veido līdzību ar dabas ritējumu un cil - vēka mūžu. Cilvēka dzīves gā jums tiek varmācīgi iz jaukts, dzīvē iekrāsojot daudz pārbaudījumu, drūmu toņu, iztrūkstot krāsu košumam un dzīves pilnskaņai. Vistiešāk tas attiecināms uz ve - cāku paaudzi, kuŗu dzīves tika pārrautas, ierastā dzīves kārtība izjaukta un sapņi izpostīti. Stāsts par trimdu un draudzību pusgadsimta gaŗumā veido jaunu savdabīgu lappusi latviešu literā tūrā.   
 
Autore: Inuna Daukste Silasproģe 
Foto: Laiksraksts "Brīvā Latvija"
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas