Dalies:

Laiks: Vai Atmoda dzīvo tikai leģendās?

Laiks: Vai Atmoda dzīvo tikai leģendās?
  • 14. Jun. 2018

Jūnijs Latvijas Jaunāko laiku vēsturē ir leģendām un atmiņām apvīts. 1988. gada 1. – 2. jūnijā notika Radošo savienību plēnums, kuŗā pirmo reizi pēc ilgajiem okupācijas gadiem tika skaļi pateikts par Molotova – Ribentropa paktu un par Latviju, kas zaudēja savu neatkarību. Šis plēnums sāka pārmaiņu ceļu, bija kā gaisma tumšā naktī, kuŗai, šķiet, nav gala. Šogad, pēc 30 gadiem, Radošo savienību plēnumā atkal tika runāts par Latviju, par pagātni, tagadni un to, kāda ir Latvijas nākotne.

Jūnijā 30 gadus atzīmēja arī Cēsu Folkfestivāls, kuŗā dziesminieki toreiz uzdrošinājās pulcēties zem sarkanbaltsarkanā karoga un dziedāt par to, kas sāp viņu sirdīs. Atmodas leģendārā un joprojām mīlētā dziesminiece Ieva Akuratere, Haralds Sīmanis, Ilze Grunte, Aivars Lapšāns, Valdis Atāls, Anta Eņģele, Kristīne Sudmale-Locika, Kristaps Sudmalis, Dinārs Gulbis, Egons Pičners, Elīna Līce, Agita Kaužēna, Silvija Silava, Agita Draguna, Vinsents Kūkojs, Uldis Ozols, Arvīds Ulme, Austrasbērni, Edgars Zingers, Kristīne Rozenberga, Reinis Jaunais un vēl citi 9. jūnija vakarā Cēsu Pils dārzā dziedāja un stāstīja par pirmo Folkfestivālu pasākuma noslēguma koncertā „Sēž galda galā Dziesminieks”. Ne viens vien dziesminieks un dzejnieks vaicāja, vai nav laiks jaunai Atmodai. Dzejnieces Agitas Dragunas vaicājums, vai tiešām mums ir bijuši labāki laiki, vai vienmēr nav bijis tā, ka jādomā un jādara savai valstij, vai tiešām vienmēr viss ir bijis kārtībā un mēs esam varējuši nedomāt un nedarīt un vai atkal nav laiks celties un darīt, aizķērās prātā. Varbūt tiešām ir pienācis laiks jaunai Atmodai?

Par to, ka vajadzīga jauna Atmoda, pēdējā laikā sabiedrībā domas uzvirmo aizvien biežāk. Mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums kopumā pagājušajā gadā ir sasniedzis visstraujāko kāpumu brīvvalsts pastāvēšanas laikā. Mūsu mūziķi, mākslinieki, zinātnieki, sportisti ir zināmi visā pasaulē un ar viņiem varam pamatoti lepoties. Un tajā pašā laikā esam viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm, Mums ir augsts vardarbības līmenis ģimenēs un daudz bērnu namu bērnu, kuŗiem ir dzīvi vecāki, veselības aprūpe kļūst aizvien nepieejamāka tiem, kuŗi nav turīgi, skolu reforma klibo nu jau ar abām kājām, un joprojām katru gadu no Latvijas aizbrauc aptuveni 20 tūkstoši cilvēku.

Starptautiskās organizācijas brīdina, ka plaisa starp turīgajiem un tiem, kuŗi dzīvo uz nabadzības robežas vai jau zem tās, aizvien pieaug, ka veselības aprūpe daudziem ir nepieejama, un polītiķi likumdevēja un izpildvaras gaiteņos piekrīt, ka veselības aprūpe un izglītība ir ļoti svarīga, ka cilvēki ir valsts galvenā vērtība. Tāpat dažas partijas labprāt runā par latviešu valodu, ģimeniskām vērtībām un patriotismu, bet, piemēram, jautājums par bērnu nama bērniem tika „pamanīts” tikai pēc tam, kad sabiedrisko mediju žurnālisti bija sagatavojuši raidījumus par šo jautājumu. Savukārt partija, kas gudri prot runāt par nodokļu reformu, negribēja un „nepamanīja”, ka ziedojumi sabiedriskajām organizācijām uzņēmējiem vairs nav izdevīgi. Financējuma trūkuma dēļ apturēta jaunu dalībnieku uzņemšana programmā "iespējamā misija", kas palīdz skolām piesaistīt jaunus un talantīgus skolotājus. “Iespējamā misija” eksistē tikai no ziedojumiem, taču līdz ar nodokļu reformu ir mazinājusies uzņēmēju vēlme ziedot.

Par veselības aprūpi, šķiet, labi liecina kāds it kā ne pārāk svarīgs atgadījums nesen. Uz tā fona, ka onkoloģisko vai reto slimību pacientus Latvijā bieži vien glābj sabiedrības ziedojumi, jo valsts vai nu neapmaksā ārstēšanos, vai tai nav vajadzīgo zāļu, šis atgadījums ir it kā nenozīmīgs. Patiesībā tas liek domāt, ka varas vīri un sievas veselības pakalpojumus var atļauties pirkt par naudu, tādēļ viņiem nav ne jausmas, kā dzīvo „parastie cilvēki”. Jāpiebilst, ka šo stāstu izstāstīja paciena tuvinieki, cerībā, ka varbūt žurnālista balsi Veselības ministrijā kāds sadzirdēs.

Jauns vīrietis skrituļojot guva Ahileja cīpslas traumu. Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas traumpunktā tika uzlikts ģipsis un pieteikts, ka pēc desmit dienām tas jānoņem, tādēļ jāpierakstās uz pieņemšanu pie traumatologa, kurš uzlika ģipsi. Divu dienu laikā ne pacientam, ne viņa ģimenes locekļiem minētās slimnīcas reģistratūru neizdevās sazvanīt, jo vispirms notika savienojums un atskanēja paziņojums: „Jūs esat piezvanījis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas reģistratūrai” un savienojums tika pārtraukts. Tuvinieki sameklēja vienu no slimnīcas administrācijas telefona numuriem un piezvanīja, lai pateiktu, ka reģistratūru nav iespējams sazvanīt. Tika paskaidrots, ka uz reģistratūru var piezvanīt tikai caur Skype vai Whatsapp, ja tas instalēts telefonā. Ja telefons nav ar interneta pieslēgumu vai mājās nav datora, kuŗā ir šīs programmas, reģistratūrai piezvanīt nevar. „Mēs jums nevaram palīdzēt, ja jums nav telefona ar kādu no šīm programmām,” skanēja atbilde. Šokētie tuvinieki sacēla nelielu „vētru”, pēc kuŗas viņiem piezvanīja no slimnīcas reģistratūras un vaicāja, kas noticis un kā var palīdzēt. Izrādījās, ka pie vajadzīgā traumatologa nevar pierakstīties, jo viņš ir atvaļinājumā. Uz jautājumu, vai slimnīcā ir tikai viens traumatologs un cik ilgi nāksies dzīvot ar ģipsi, tika atbildēts, ka slimnīcā ir pieņemts, ka ģipsi noņem un tālākajai ārstēšanai nepieciešamības gadījumā seko tas traumatologs, kuŗš ģipsi uzlicis. „Meklējiet kaut kur kādu citu traumatologu, mēs jums nevaram palīdzēt,” skanēja atbilde. Protams, tuvinieki vērsās vienā no privātajiem medicīnas centriem un nebija nekādu problēmu vienoties par pacientam vajadzīgo pieņemšanas dienu un laiku. Protams, kā jau privātajā medicīnas iestādē, pakalpojums bija par maksu.

Jautājums, kuŗš tā arī palika bez atbildes: kā cilvēki, kuŗi nevar atļauties interneta pieslēgumu telefonam, cilvēki no laukiem, kur interneta pieslēgums joprojām dažādu iemeslu dēļ ir problēma vai gados vecāki pacienti, kuŗiem modernās technoloģijas ir svešas, var pierakstīties uz pieņemšanu Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā? Acīmredzot, nekā, šī slimnīca viņiem nav pieejama.

Dažādu nebūšanu pārskatu varētu turpināt, bet būtiski ir tas, ka t.s. „varas elite”, kuŗa gadu gadiem nemainās, jūtas labi un tai acīmredzot nevajag neko. Protams, nav tā, ka jāaiziet visiem, nav tā, ka visi deputāti un ministri būtu jātur pēc iespējas tālāk no varas gaiteņiem. Un nav tā, ka jauna Atmoda nozīmē iet ielās un celt barikādes. Manuprāt, jauna Atmoda nozīmē rudenī piedalīties Saeimas vēlēšanās un galvenais – neticēt skaistiem vārdiem par Latviju, tautu, latviešu valodu un patriotismu, par ko polītiķi tā mīl runāt. Pretējā gadījumā tiešām var atkal nākties iet ielās un celt barikādes – nevis, lai aizstāvētu polītiķus, bet lai aizstāvētu sevi.

Raksta autore: Sallija Benfelde

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

Lasītākās ziņas

Foto: Indars Krieviņš, "Druva"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti