Dalies:

Laiks: Uldis Streips – mīlestība!

Laiks: Uldis Streips – mīlestība!
  • 20. Feb. 2019

Pienāca skumja ziņa – ilggadējais Čikāgas piecītis un draugs Uldis Streips aizgājis Mūžībā. Dzīve Šaisaulē beidzās šī gada 30. janvārī, Luivilē (Louisville), Kentuki (Kentucky) štatā, kur Uldis dzīvoja. 

Lasītākās ziņas valstī

Uldis jau kādu laiku cīnījās ar veselības problēmām, un mēs zinājām, ka tas ir nopietni, tomēr saņemt šo ziņu bija smagi. Uldim bija bagātīga dzīve. Pēdējās dienās daudz par to domāju. Tik ļoti daudz atmiņu. Dzīve, caurvīta ar mīlestību. Skaistu, patiesu mīlestību.
 
- Uldis mīlēja savu ģimeni! Vecākus, brāli, brāļa bērnus, savu sievu, divus bērnus, mazbērnus. - Uldis mīlēja savu otro ģimeni! Tā bija visa Čikāgas Piecīšu saime – dalībnieki, viņu ģimenes un ansambļa labvēļi. 
 
- Uldis mīlēja to, ka bija latvietis! Vienmēr dedzīgs un uz - ticīgs patriots. Lepns un kārtīgs latvietis. 
 
- Uldis mīlēja izglītību! Pats ieguva doktora gradu mikrobioloģijā un daudzus gadus strādāja Luiviles universitātes medicīnas skolā par pasniedzēju. Profesors Streips ļoti nopietni strādāja savā laukā, gūstot lielu atzinību no kollēgām un studentiem. 
 
- Uldis mīlēja dziedāt un jokot! Vienmēr gatavs dziedāt, vienmēr gatavs jokot, īpaši kopā ar Čikāgas Piecīšiem. 
 
- Uldis mīlēja palīdzēt citiem. Kā vien varēja, atbalstīja. Gaŗezeru, Vītolu fondu Latvijā, Latvijas Nacionālo bibliotēku – Gaismas pili un vēl. Bija devējs, ne ņēmējs. Viss mūžs mīlestības pilns! Tā Uldis dzīvoja.
 
Vairāk pakavēšos pie Piecīšiem. Nezinu, kuŗš tieši Uldi uzrunāja aizv. gs. sešdesmitos gados, kad Piecīši sāka savu darbību. Bet zinu, ka viņam patika viss, ko Piecīši darīja un simbolizēja. Jautrība, nopietnība, patriotisms, romantika, satīra, humors, un vienkārši forša sa - jūta, uz skatuves esot. Uldis iesāka kā skatuves meistars, bet ar laiku iekļāvās ansamblī kā dalībnieks. Iemācījās spēlēt basģitaru, lai no viņa būtu kāds labums. Joks! Viņš vēlējās dot arī savu mūzikālo pienesumu, tāpēc ņēma rokās basģitaru, un turpināja spēlēt daudzus gadus, līdz ansambļa pēdējai izrādei. Uldim nebija solista balss, ko viņam bieži atgādinājām... (Arī joks!) Uldis piedalījās daudzās dziesmās, kuŗās ansambļa dalībnieki katrs dziedāja pa pantam. Tā mēs sadalījām to dziedāšanu. Bija dziesmas, kur viņa balss ļoti labi iederējās, un to var dzirdēt vairākos ansambļa ierakstos. Kādreiz Uldis aizrāvās un mazliet pārspīlēja savu dziedāšanu, bet tas viņam piestāvēja. Mēs bieži vien cits citu apcēlām, un labsirdīgi laiku pa laikam apcēlām arī mūsu mīļo Uldi. Tāpēc atļaujos nedaudz pajokot (domāju, ka Uldis par  to pasmaidītu un domātu, kā pajokot par mani.)
 
Uldis ansambļa vēsturē uz visiem laikiem iemūžināts ar ko īpašu. Proti, 1973. gadā, tieši tajā, kad es ienācu ansamblī, uzrakstīja vārdus dziesmai „Pa - zudušais dēls“. Dziesmu dziedāju es. Tā skanēja manā pirmajā izrādē Klīvlandē, tā paša gada Dziesmu svētkos. Dziesma ir pagaŗa, un atceros, ka bija cītīgi jāpiestrādā, lai to iemā cītos. Pagāja laiks, kamēr dzies ma „iesēdās“. Publikai tā uzreiz iepatikās, un sanāca tā, ka tieši šī dziesma ir visvairāk dziedātā ansambļa vēsturē, nu, atskaitot noslēguma „gabalu“ Hei-lai-li. “Pazudušais dēls” skanēja, ja nemaldos, visās izrādēs no 1973. gada līdz ansambļa pē - dējai izrādei Palladium zālē, Rīgā, 2014. gadā. Arī visās sešās Latvijas tūrēs. Paldies Tev, Uldi par šiem vārdiem! Zinu, ka tie nākuši no sirds! Uldis visus gadus par tiem baudīja izjustus publikas aplausus. Piebildīšu, ka pazīstamo piedziedājumu: Labrīt, Rīga, vai tu mani redzi? Tu māte, es – tavs pazudušais dēls... dziedājām kopā ar pašu vārdu autoru.
 
Ansamblī Uldis ļoti labi ie derējās humoristiskos skečos vai, kā mēs tos saucām, skitos. Viņš labi iejutās dažādās lomās. Īpaši vēlos izcelt vienu Ulža monologu, kuŗš daudzus gadus tika iekļauts izrādēs. To sauca „Teātŗa monologs“, un tas bija par lugu, ko uzved fiktīva pašdarbības teātŗa kopa. Kaut arī tas bija dzirdēts simt reižu, mēs aizkulisēs vienmēr rēcām no smiekliem, klausoties Ulža stāstījumu. Uldim bija arī cits stāstījums bērniem, ko sauca „Zaķis Lutausis“. Viņš to bija pats uzrakstījis, un, to klausoties, mēs aizkulisēs līdz asarām histēriski smējāmies, jo – Uldis tik stulbi (labsirdīgi domāts!) visu notēloja. Tā mums gāja – raibi, bet forši! Gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Ir daudzi anekdoti un stāsti par piedzīvojumiem, bet visiem te nav vietas… 
 
Ansamblī Uldis ļoti labi ie derējās humoristiskos skečos vai, kā mēs tos saucām, skitos. Viņš labi iejutās dažādās lomās. Īpaši vēlos izcelt vienu Ulža monologu, kuŗš daudzus gadus tika iekļauts izrādēs. To sauca „Teātŗa monologs“, un tas bija par lugu, ko uzved fiktīva pašdarbības teātŗa kopa. Kaut arī tas bija dzirdēts simt reižu, mēs aizkulisēs vienmēr rēcām no smiekliem, klausoties Ulža stāstījumu. Uldim bija arī cits stāstījums bērniem, ko sauca „Zaķis Lutausis“. Viņš to bija pats uzrakstījis, un, to klausoties, mēs aizkulisēs līdz asarām histēriski smējāmies, jo – Uldis tik stulbi (labsirdīgi domāts!) visu notēloja. Tā mums gāja – raibi, bet forši! Gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Ir daudzi anekdoti un stāsti par piedzīvojumiem, bet visiem te nav vietas…
 
Bet jāizceļ gan kāds cits fakts. Pēc studijām Uldis dabūja darbu Luivilē, kur arī pārcēlās dzīvot. Tas nozīmēja, ka no septiņdesmitajiem gadiem bija jā - brauc ar mašīnu uz mēģinājumiem Čikāgā. Apmēram sešas stundas katrā virzienā. Izbrauca piektdien pa dienu, lai būtu jau mēģinājumā piektdienas vakarā un svētdienas rītā, pēc kārtējā mēģinājuma Uldis kāpa mašīnā un devās uz mājām. Parasti brauca viens, tātad brauciens garlaicīgs. Starp Čikāgu un Luiv ilu, ticiet man, nav daudz ko redzēt. Mēs vienmēr apbrīnojām, ka viņš to tik daudzus gadus paveica – visos gadalaikos! Jāpiemin, ka Janīna An kipāne, arī ilggadīga ansambļa dalībniece, brauca tikpat gaŗu ceļu no savām mājām St. Luis, Misūrī.
 
Reiz mēs visi aizbraucām mēģināt pie Ulža Luivilē, kur arī vietējiem latviešiem sniedzām mazu izrādi Ulža mājās. Uldis sarakstījis arī dziesmu „Vecaistēvs“ ar paša vārdiem un mūziku. Tajā viņš stāsta par sava vecātēva gaitām kaŗa laikā.Dažās izrādēs ansambļa pa stāvēšanas pēdējos gados Uldis šo dziesmu nodziedāja solo, mums ar ģitarām pavadot. Bija skaisti, mīļi, un arī publikai dziesma – un solists – patika.
 
Pirms dažiem gadiem Uldim nomira sieva. Viņi bija burvīgs pāris, viens otru cieši mīlēja. Sievas aiziešana Mūžībā bija ļoti smags trieciens. Sāpīgs trieciens mums visiem bija Alberta Legzdiņa aiziešana Mūžībā. Uldis ļoti cienīja un respektēja Albertu. 2009. gadā pazaudējām ansambļa humoristu un Ulža vārdabrāli Uldi Ievānu. Uldim tie bija trīs sāpīgi zaudējumi dzīvē.  
 
Piecīšiem liktenis nav bijis labvēlīgs vienā ziņā – septiņi ansambļa dalībnieki, ieskaitot trīs dibinātājus, ir Mūžībā. Visi pāragri no mums šķīrušies. Mēdz teikt, ka Mūžībā aizgājušie tiksies atkal Viņsaulē. Uldis būtu atkal kopā ar savu sievu un Piecīšu kollēgām! Visi atkal kopā... Uldi apglabāja Luivilē. Izsakām visdziļāko līdzjūtību bērniem, mazbērniem un visiem viņa piederīgajiem ASV un Latvijā!
 
Uldis mīlēja savu ģimeni, Latviju, darbu, Piecīšus. Mīlestība bija abpusēja. Mums Tevis pietrūks! Nu mūsu dzīves ir tukšākas, skumjākas, jo vairs neesi kopā ar mums. Atce rēsimies Tevi ar smaidu sejā, ar smiekliem un labām atmiņām! Dusi saldi, Čikāgas Piecīti, dusi saldi...
 
Autors: Armands Birkens
Foto: Čikāgas piecīši
Publicēts sadarībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti