Dalies:

Laiks: Tēvs – izcils uzņēmējs, dēls – izcils zinātnieks

Laiks: Tēvs – izcils uzņēmējs, dēls – izcils zinātnieks
  • 19. Oct. 2018

Latvija pasaulei devusi daudz ievērojamu, pat izcilu zinātnieku – tā ir patiesība, kas nevienam nav jāpierāda. Otra patiesība ir fakts, ka par šiem izcilajiem prātiem, viņu pienesumu pasaules zinātnei mēs zinām vai nu ļoti maz, vai arī nezinām nemaz. Viens no tādiem ir Liepājā dzimušais in že - nieris ķīmiķis Nikolajs Bredžs-Briedis, kuŗš Otrā pasaules kaŗa beigās devās bēgļu gaitās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Savukārt viņa tēvs Teodors Bredžs-Briedis starpkaŗu periodā bijis veiksmīgs Liepājas uzņēmējs, kinoteātŗa „Viktorija” un pat cirka īpašnieks.

Lasītākās ziņas valstī

“Nav jau nekas sevišķs sa - sniegts,” – šāds nosaukums dots laikraksta Laiks 1955. gada 19. ok tobŗa numurā publicētam rakstam par Nikolaju Bredžu-Briedi, kuŗa pētnieciskais darbs metallu metināšanas nozarē 1955. gadā tika novērtēts ar American Welding Society piešķirto Linkolna zelta medaļu un kuŗš 1956. gadā saņēma Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda Goda diplomu par sasniegumiem zinātnē, kā arī tai pašā gadā tika uzņemts ASV zinātnieku un pētnieku goda biedrībā. Par šī kunga pie - nesumu inženieŗzinātnēm liecina 27 patenti un 14 zinātnisku darbu publikācijas.
 
Dzimtas pārstāvju uzvārds da - žādos dokumentos atveidots vai - rākās versijās (Bredžs, Bredšs, Bre- dže, Bredž-Briede, Bredže-Briedis), neievērojot konsekvenci.
 
Gan uzņēmējs, gan draudzes priekšnieks Kā pirmais no Bredžu-Briežu dzimtas pārstāvjiem, kuŗa ieguldījums Latvijas izaugsmē pelna ievērību, ir 1885. gada 30. janvārī Gulbenē dzimušais Teodors, Ma - tīsa dēls, Bredžs-Briedis. Otrs šī cilvēka kristītais vārds ir “Gothards”, taču tas dokumentos pa - rādās reti. Gandrīz par izņē mumu uzskatāms Liepājas prefektūras paziņojums laikrakstā Valdības Vēstnesis, ka Latvijas ār - zemju pase Nr. 006715, ko Liepājas prefekts 1932. gada 29. no - vembrī izdevis Teodoram Gothardam Bredžs-Briedis un Elizabetei Bredžs-Briedis (dzim. Fišers), ir izsludināta par nederīgu, jo īpašnieks to nozaudējis. 
 
Informāciju par Teodora Bre - dža-Brieža vecākiem, bērnību un iemesliem, kādēļ ģimene no Gul- benes aizbraukusi, nav izdevies iegūt, taču ir zināms, ka Liepājā viņš ieradies pēc Pirmā pasaules kaŗa un sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību. Starpkaŗu pe - riodā Teodors Bredžs-Briedis bijis Liepājā iecienītā kinoteātŗa “Viktorija”, kas dibināts 1922. ga dā un atradās Graudu ielā 36, vie nīgais īpašnieks, pārņemot tā va - dību no savas dzīvesbiedres Eli - zabetes Bredžs-Briedis tēva Kārļa Fišera. Jāpiebilst, ka „Viktorija” bija vienīgais kinoteātris Liepājā, kas starpkaŗu periodā piederējis latviešiem!
 
Bredžu-Briežu ģimene financiāli bija ļoti labi situēta. Uz to norāda arī kāds fakts, kas gan vērtējams pretrunīgi. Teodors un Elizabete Bredži-Brieži 1924. ga da 19. jūnijā pie Liepājas notāra Žaņa Kaupiņa noslēguši līgumu (reģistrs Nr. 3596), kas atceļ laulāto mantas kopību. Iepriekš Teodors Bredžs-Briedis no dzīvesbiedres Elizabetes saņēmis pār val- dīšanā dažādu kustamu mantu (mēbeles, veļas drēbes, zelta un sudraba lietas, saim niecības piederumus), kopējā vērtībā ap 4000 latu. Savukārt pēc līguma stāšanās spēkā visa manta pārgāja Elizabetes atsevišķā īpašumā. Rodas jautājums, kāds bija iemesls līguma noslēgšanai? Finanču problēmas uzņēmējdarbībā vai nesaskaņas ģimenes dzīvē?
 
Ņemot vērā Teodora BredžaBrieža darbības daudzpusīgumu, apzīmējums “uzņēmējs” nebūs īsti precīzs. Viņa profesionālo darbību var raksturot ar epitetu “radoša”. Šāds apzīmējums saistībā ar uzņēmējiem un namsaimniekiem attiecināms reti, taču, pētot Bredža-Brieža biografiju, jāatzīst, ka viņš to tiešām ir pelnījis. „Atgriezies pēc pa - saules kaŗa Latvijā kā atvaļināts pulkvežleitnants, Bredže-Briedis iestājies Liepājas muitnīcā kā eksperts, bet vēlāk pārņēma no sava sievastēva kino vadību un ar mazu pārtraukumu vadījis to līdz pat šai dienai (t.i., 1939. gadam – L.G.). Pēc 1934. g. viņš dzīvi piedalījies arī filmu nozarē, nodibinot Rīgā K.-S. “Līgo-fil ma”. Bredže-Briedis ir Liepājas namsaimnieku biedrības biedrs un Liepājas Annas draudzes ilggadīgs padomes loceklis,” vēstīts laikraksta Kurzemes Vārds 1939. gada 5. februāŗa numurā. Varam secināt, ka T. Bredžs-Briedis nav baidījies pieņemt izaicinājumus un riskēt Ne mazāk aktīvi Teodors Bredžs-Briedis kopa arī savu garīgo dzīvi, kalpodams Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. 1940. gadā draudzes padomes locekļu vidū radās doma, ka par draudzes priekšnieku varētu iecelt šajā baznīcā kalpojošo mācītāju Dr. Visvaldi Sanderu. Šāds lūgums ticis ie - sniegts baznīcas virsvaldē Rīgā, taču archibīskapa Dr. Teodora Grīnberga vadībā to 1940. gada 12. marta sēdē noraidīja, pamatojot, ka mācītājs var būt savas draudzes valdes loceklis, taču nevar būt tās priekšsēdētājs, re - spektīvi, draudzes priekšnieks. Lai situāciju risinātu, bija jāmeklē enerģisks cilvēks no pašas draudzes locekļu vidus. Tāds arī ticis atrasts: 1940. gada pavasarī par Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieku kļuva Teodors Bredžs-Briedis.
 
Teodora Bredža-Brieža cirks Iespējams, veiksmīgā uzņēmējdarbība izklaides nozarē bija iemesls Teodora Bredža-Brieža iecerei Liepājā vadīt ne vien kinoteātri, bet arī cirku. Liepājnieki ar cirka mākslu bija iepazinušies jau iepriekš. Turklāt tā, cik secināms no periodikas izdevumiem un vēstures avotiem, viņus ļoti aizrāvusi. Ārkārtīgi populārs bija cirks, kas ik gadu no 8. līdz 16. augustam notika Annas gadatirgū Jaunliepājā. 
 
Gadatirgus tradicija Jaunliepājā aizsākusies pirms Pirmā pasaules kaŗa un pastāvēja ilgus gadu desmitus, arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Ne tikai liepājnieki, bet visas Kurzemes iedzīvotāji to bija ļoti iecienījuši. Ir ziņas, ka ļaudis jau ļoti laikus atprasījušies no darba, lai augusta otru nedēļu vai vismaz kādu dienu, ja vairāk nebija iespējams, dabūtu brīvu. Cilvēki ar ilgošanos un nepacietību gaidījuši ga - datirgu ar tā neatņemamu sa - stāvdaļu – ugunsrijēju, cīkstoņu, klaunu un savvaļas dzīvnieku priekšnesumiem. Latvijas cirka vēstures pētnieks Ģirts Dzenītis gadatirgu Jaunliepājā un cirka mākslinieku priekšnesumus at - tēlojis šādi: „Liepājā vasarās An - nas dienas tirgi ilga pusmēnesi. Bija visādi preču izstrādājumi, kuŗus katrs tirgotājs reklamēja, kā prata. [..] No agra rīta līdz pusnaktij spēlēja „misiņgrauzēji”, reproduktoros čerkstēja jaunākie šlāgeŗi, neiztika arī bez leijerkastēm. Kauca un rēca plēsīgie zvēri. Artisti jutās kā īsta tirgus publika.” (Latviešu cirka vēstures lappuses, 1981, 24. lpp.).
 
Bez cirka mākslinieku priekšnesumiem gadatirgus laikā lie - pājniekiem bija iespējams ap - meklēt pat vairākus stacionāros cirkus. Pirms Pirmā pasaules kaŗa Aleksandra ielā 14/16 (tagad Brīvības iela) atradās viens no pirmajiem Liepājas cirkiem, sa - vu kārt 20. gadsimta 20. gados Vecajā Ostmalā tika izveidots vēl viens. 
 
1850. gadā Liepājas kanāla dienvidu pusē – Zāģeru laukumā (tagad Kārļa Zāles laukums) uzbūvēja siļķu brāķi. Tajā laikā norvēģu burinieki Liepājas ostā šīs zivis piegādāja lielos daudzumos, līdz ar to bija nepieciešama vieta, kur tās glabāt. Taču Pirmā pasaules kaŗa laikā un arī pēc tā pilsētai piederošais siļķu brāķis netika izmantots. Šī iemesla dēļ no 1923. gada 10. jūlija Teodors Bredžs-Briedis siļķu brāķi sāka nomāt, sākotnēji nomas tiesības iegūstot uz trim gadiem. Jau 1923. gada 18. jūlijā uzņēmējs Iekšlietu ministrijas Būvvaldei Rīgā nosūtīja nepieciešamos do - kumentus, lai iegūtu brāķa pārbūves atļauju: „Līdz ar šo nosūtu Liepājas cirka izbūves projektu, dienvid-rītu ostmalā Nr.14, ze - mesgr. 572. Ēka ir pilsētas īpašums. – Laipni lūdzu klātpielikto projektu caurlūkot un izsniegt būves atļauju. Ēkas izbūves darbus domāts nobeigt 15. augustā š.g., kad lūdzu būvi pārbaudīt un pieņemt.”
 
Latvijas Valsts Vēstures archīvā pieejami vairāki dokumenti, no kā iespējams uzzināt par siļķu brāķa pārbūves ieceri cirka vajadzībām, gan arī aplūkot projekta skices. Paskaidrojumu daļā Iekšlietu ministrijas Būvvaldei Teodors Bredžs-Briedis rakstīja (citējot atstāta oriģinālrakstība): „Ēka viena stāva mūra, ārējās sienas 3,30 mtr. augstumā no ķieģeļiem 70 cm biezumā, bet jumta daļa no koka. Skatītāju telpas ierīko 1000 skatītājiem 51,80 mtr. gaŗumā un 9,75 mtr. pla tumā un 8,90 mtr. augstumā. Jumts segts ar dakstiņiem. Uz atsevišķām vietu telpām ved atsevišķas ieejas, ar 4 dzelzs un 2 koka trepēm, bet uz gala stāva vietām trepes no ārienes 1,42 mtr. platumā no dzelza. Ēka no visām pusēm pieejama un galvenā izeja atrodas ostas malā uz 10 asēm no ostas. Visas izejas durvis atvērtas uz ārieni 2 mtr. platumā. Izejuieeju durvju skaits 7, bez tam 8 papilddurvis. Cirkā elektriskā ap - gaismošana un strāvu ņem no vietējās centrāles. Telpas bez ap - kurināšanas, jo spēles notiks ti - kai vasaras laikā. Ugunsdrošībai 4 vietās uzstādīti „Hidrants” ar ūdens bāku 1,50 kub. asis tilpumā.”
 
Jau 1923. gada 16. septembrī pārbūvēto siļķu brāķi apmeklēja prefekts Šteinerts, Liepājas pilsētas galvas v.i. Stiprais un būvvaldes priekšnieks inženieris Ei - žens Kolpaks. Komisijas slē dzie nā lasāms: „Apskatot uz vietas Teodora Bredša izbūvēto cirkus ēku, Liepājā, Dienvid-rītu ostmalā Nr. 14, nolēma: izbūvi atzīt par pareizi izdarītu un atļaut uzsākt darbību”. Siļķu brāķa pārbūves atbilstību cirka vajadzībām ap - liecina arī būvvaldes priekšnieka Eižena Kolpaka un darbveža Jāņa Cerika parakstītā Iekšlietu mi - nistrijas Būvvaldes apliecība par būvdarbu nobeigšanu.
 
Cirks ar krāšņām izrādēm un pat kavalkādēm pa Liepājas ie - lām tika atklāts tūlīt pēc būvdarbu beigšanas. Tie bija krāšņi svētki, kas izsauca neviltotu liepājnieku sajūsmu. 
 
„Cirka laikā te risinājās interesanti notikumi – tā darbības uzsākšanu ievadīja milzīga reklāma trīs vai četru nedēļu ga - ŗumā, vēstot, ka gaidāms milzīgs pārsteigums. Un tas tik tiešām bija, jo pirmajās izrādes minūtēs skatītājiem tika nodemonstrēts priekšnesums ar 20 dresētiem zirgiem, nekas jau tur sevišķs droši vien nebija, bet tajos laikos pievilka skatītājus. Ēkas vecās konstrukcijas daļēji vēl sagla bājušās, un vēl nesen, kad atbrīvoja sienas, varēja redzēt izcirstas ar - kas, kas pēc tam atkal aizmūrētas, bet kas savulaik bija domātas drošības nolūkiem, ja ēkā izceļas ugunsgrēks, lai cilvēki varētu steigšus pamest cirku,” vēstīts laikrakstā Kurzemes Vārds. Liepājnieku prieki gan nebija ilgi: jau 1928. gadā, sākoties ekonomiskajai krizei, cirks ban krotēja. Siļķu brāķis nonāca aizsargu rokās; tur tika ierīkota šautuve.
 
Inženieris Nikolajs BredžsBriedis Teodora Bredža-Brieža laulībā ar Elizabeti Fišeri 1909. gada 16. oktobrī (pēc vecā stila) vai 29. ok - tobrī (pēc jaunā stila) Liepājā piedzima dēls Nikolajs. Viņš uz - skatāms par vienu no talantī gākajiem liepājniekiem, kuŗa de - vums inženierzinātņu attīstībā ir ļoti ievērojams, taču šī cilvēka vārds mūsdienās nepelnīti aiz - mirsts. Savu pirmo izglītību Nikolajs Bredžs-Briedis ieguvis 1. Liepājas Valsts vidusskolā (reālskolā), kur mācījies no 1922. gada 21. augusta līdz 1927. gada 14. jūnijam. Sekmju izraksts mācību procesa noslēgumā liecina, ka viņam ļoti padevušies eksaktie priekšmeti (algebra, algebriskā analīze, ģeo - metrija, fizika, ķīmija) un ticības mācība, kur gūts visaugstākais vērtējums, taču raizes sagādājuši humanitārie priekšmeti (latviešu valoda) un svešvalodu apguve (angļu un vācu valoda), kuŗos saņemts apmierinošs vērtējums.
 
Jau 1927. gada 11. augustā Ni - kolajs Bredžs-Briedis Latvijas Universitātes (LU) rektoram rak- stījis lūgumrakstu, kuŗā paudis vēlmi izglītību turpināt LU Ķī - mijas fakultātē. Studijas liepājnieks absolvēja ar izcilību 1936. gadā, iegūstot inženiera ķīmiķa gradu. 1937. gada sākumā viņa vārds atrodams ar inženieŗu, ar - chitektu būvtiesībām reģistrēto personu sarakstā, ko apstipri nājusi Iekšlietu ministrijas Būv - niecības pārvalde.
 
Pēc studijām Nikolajs BredžsBriedis atgriezās dzimtajā pilsētā, kur no 1938. līdz 1944. gadam strādāja Liepājas metalurģiskajā fabrikā par inženieri, vēlāk gūstot paaugstinājumu par laboratoriju vadītāju un vecāko inženieri. Otrā pasaules kaŗa laikā BredžuBriežu ģimene Latviju pameta un devās bēgļu gaitās. Vispirms viņu ceļš veda uz Berlīni, kur inženieris no 1944. Līdz 1945. gadam strādāja par asistentu Spandauer Stahlwerke, taču tad ģimene devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. 
 
Pirmie dzīves gadi jaunajā mītnes zemē Nikolajam BredžamBriedim bija smagi, jo nācās strādāt nekvalificētus darbus: apelsīnu plantācijā, par kapraci un pie ceļa būvēm. Tikai 1951. gadā viņam izdevies iegūt iz glītībai atbilstošu darbu Illinojas techno lo ģiskā institūta pētnie cības nodaļā, par kuŗu Nikolajs Bredžs-Briedis emigrācijas latvie šu laikraksta Laiks žurnālistam paudis: „Šinī darbā pirmo reizi tiek realizēta trīs dimensionālā noslodzēšana, kas paceļ metallu stiepes pretestību trīs līdz četr - kārtīgi un līdz ar to metallu pretestība tiek pacelta trauslā lū - zuma plaknē. [..] Illinojas technoloģiskā institūta pētniecības nodaļā strādāju jau no 1951. ga da, kad arī uzsāku šos pētījumus. Protams, blakus šim darbam esmu strādājis arī pie citiem pētījumiem. Esmu publicējis piecus zinātniskus darbus, kas ir parādījušies šejienes zinātniskā presē. Pētījumi turpinās.” Jau pēc viena Illinojas technoloģiskajā institūtā nostrādāta gada Niko - lajs Bredžs-Briedis saņēmis pirmo paaugstinājumu par vecāko asistentu, 1953. gadā – par docentu, 1955. gadā – par pētniecības metalurgu.
 
Tieši ASV Nikolajam BredžamBriedim izdevās gūt vislielākos panākumus zinātnē, ko apliecina 27 iegūtie patenti un 14 zinātnisku darbu publikācijas. Līdz 1965. gadam viņš darbojās me - talurģijas pētnieka amatā Čikāgas IIT Research Institute, bet no 1965. gada – sabiedrībā Wall Colmony Detroitā. 1955. gadā par labāko publicēto darbu metālu metināšanas nozarē apbalvots ar American Welding Society Linkolna zelta medaļu un naudas balvu. Savukārt 1957. gadā sa ņēmis Amerikas Latviešu apvie nības Kultūras fonda balvu „par sasniegumiem zinātnē, kas dara godu latviešu vārdam un latviešu tautai citu tautu vidū”. 1961. gadā uzņemts enciklopēdijā American Men of Science.
 
Viens no ievērojamākajiem Nikolaja Bredža-Brieža atklājumiem ir bišu šūnas konstrukcijas elementu pielietošana lidmašīnu un raķešu ātruma kāpināšanai. „Bišu šūnas plāksnes sastāv no ļoti plānām metāla plāksnītēm, kas veidotas pēc dabīgo bišu šūnu parauga. Šīs konstrukcijas elements iztur ārkārtīgi lielas slo - dzes un ir vairākas simts reizes vieglāks par viengabala metāla plāksnēm. Šūnu plāksnīšu me - tāla kausējumu atrada un tālāk izveidoja mūsu tautietis Nikolajs Bredžs,” – tā vēstīts laikraksta Lat - vija 1959. gada 28. marta publikācijā „Latvieši aizjūrā”.
 
Izcilais zinātnieks vairākkārt ir uzstājies publiski ar lekcijām, piemēram, 1960. gadā Masačūsetsas technoloģiju institūta vasaras se - sijā lasījis vairākas lekcijas par metallu cietlodēšanu. Kaut arī Nikolajs Bredžs-Briedis nesekoja sava tēva pēdās, izvēlēdamies kļūt nevis par uz - ņēmēju, bet gan zinātnieku, viņus vienoja ticība Dievam un līdz ar to rēgulāra iesaistīšanās draudzes dzīvē. Nikolajs pēc ierašanās ASV par spīti lielajai aizņemtībai aktīvi darbojies Či - kāgas Ciānas draudzē, kur vienu laiku bija pat padomes priekšsēdētājs. 
 
Raksta autore: Lāsma Gaitniece
Foto: No Latvijas Valsts vēstures arhīva fondiem
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti