Dalies:

Laiks: Sarmas latviskā bagātība – valoda un dziesma!

Laiks: Sarmas latviskā bagātība – valoda un dziesma!
  • 18. Jul. 2018

Ejot cauri lietišķās mākslas darinājumu tirdziņam Vērmanes dārzā Dziesmu svētku un deju laikā kopā ar Sarmu Dindzāni-Van Sant, ik pa brīdim jāapstājas, lai parunātos ar paziņām. Sarmai tādu ir ļoti ļoti daudz: viņa dzimusi Kanadā, kur iesaistījās visos latviešu pasākumos, tad vairākus gadus pavadīja Minsterē, līdz 1989. gadā ieradās Latvijā.

Svētku nedēļā Sarma pēc ilgiem gadiem satikās ar sa viem laikraksta Atmoda kollēgām – Elitu Veidemani, Daci Balodi, Jāni Krūmiņu, Ati Prauliņu un citiem, kā arī apmeklēja Tautas frontes mū - zeju, kur ieraudzīja divas savas fotografijas un uztaisīja jaunu bildi. Pirms 30 gadiem viņa bija Atmodas redakcijas darbiniece, vispirms tulkoja, tad rakstīja pati savus rakstus divatā ar Kārli Streipu, un Awakening aiznesa patiesību par Latviju visā pasaulē.

Latvijā viņa sastapa savu mūža mīlestību – CBS spe ciālkorespondentu Pīteru Van Santu, kas enerģijas pilno meiteni apprecēja un aizveda uz Ameriku. Viņiem ir 3 bērni – Kristīna, Liāna un Lūkass, kuŗu audzināšana bija uz Sarmas pleciem, jo Pīters darba dēļ daudz ceļoja un turpina to darīt. Diemžēl uz Dziesmu svētkiem viņš netika, toties Sarma šogad pirmoreiz dziedāja kopā ar vecāko meitu Kristīnu – viņa ir dalībniece Londonas latviešu korī. Sarma Dindzāne-Van Sant jau kuŗo gadu dzied Ņujorkas latviešu korī un ir koŗa priekšniece. Šie ir trešie Sarmas Dziesmu svēt ki Latvijā dalībnieces statusā, taču, ja summētu kopā visus – Kanadā, ASV, Eiropā pie dzīvotos –, skaits sajuktu…

Lasītākās ziņas

Sarmas tēvs Jānis Dindzāns allaž bijis aktīvs latviešu kultūras un sabiedriskais darbinieks, piedalījies Dziesmu svētku rīkošanā, un viņa sirdslieta bija koklēšana. Jānis Kanadā nodibināja koklētāju kopu Monreālas koklētājas-daiņo tājas, un vecāku ietekmē visi pieci Dindzānu bērni dziedāja koŗos, dejoja tautasdejas, piedalījās dziesmu svētkos. Ve cā kā ģimenē ir Baiba, bet Sarma – jaunākā. Pa vidu abi brāļi – Vincents un Andris, māsa Renāte, arī viņa šovasar baudīja XXVI Dziesmu un XVI Deju svētkus. Taču neviens no vi - ņiem dzīvespriekā un uz ņēmībā nevar mēroties ar Sarmu – viņa kopš bērnības ne tikai runā latviski un pat latgaliski, bet arī dzied, dejo, spēlē kokli, cenšoties latvietību ieaudzināt savos bērnos.

Andrejs Jansons mani gaiņāja 10 gadus, lai nāku dziedāt uz Ņujorkas kori, bet es nevarēju, jo koris notika svētdienā. Bet mums tā bija vienīgā brīvā diena, bērniem sports, Pīters mūžīgi prom. Andrejs teica, lai es bērnus ņemu līdzi, bet mēģinājums no 11 līdz 4 viņiem būtu par traku! Protams, es gribēju dziedāt, bet man bija jāpagaida, lai bērni drusku paaugas.

Tev pašai gājis kā tautasdziesmā – „dziedot dzimu, dziedot augu”…

Nu ja, kokli spēlēju kopš piecu gadu vecuma. Tad 1976. gadā pārcēlāmies uz Hamiltonu, jo tētis dabūja labāku darbu, arī tur turpināju spēlēt. Gājām latviešu skolā, dejojām Vainadziņā, kas dejo arī svētkos šeit šovasar.

Es koklēju, dziedāju korī Jaunbalss pie Daces Šmites. Un visus tos gadus, kad mācījos Toronto, dejoju gan Daugaviņā, gan Diždancī. Katru vakaru bija, ko darīt, un paldies maniem ve - cākiem, kas zināja, cik svarīgi bērnus tajā visā iesaistīt, lai viņi saprastu, ko latvietība viņiem turpmāk nozīmēs.

Ir dzirdētas balsis, jautājot – vai tad nepietiek ar dziesmu un deju svētkiem Latvijā? Varbūt ārzemju dziesmu svētki nemaz nav vajadzīgi?

Man liekas, ka visus šos gadus, nesaņēmuši no Latvijas valdības ne centa, esam varējuši uzrīkot pat latviskākus un tradicio nālākus svētkus. Nākamie būs Kanadā 2019. gadā, bet tikko dzirdēju par kādiem Eiropas latviešu dziesmu svētkiem Īrijā. Vai tad reiz nebeigsies šī šķirošana: mēs un jūs? Pasaules latviešu dienu koŗu koncertā 3. jūlijā Vērmanes dārzā kultūras ministre Dace Melbārde izteicās, ka tāda „mēs” un „jūs” vairs nav, taču šeit mēs tomēr tiekam dalīti. Tāpat kā A un B kategorijas koŗi, jo visiem sēd vietu estrādē nepietiek un dažiem koŗiem bija jāstāv kājās uz bruģa. Man nepatīk vārds „diaspora”. Es neesmu diaspora, jo mani vecāki tika aizdzīti no dzimtenes, viņiem bija jāglābj savas dzīvības un jāiet trimdā. Un pa tiem četrdesmit gadiem mēs uzturējām savu latvietību līdz pat maniem bērniem, kas nav pilnīgi latvieši. Latvijas latviešiem, pieradinātiem pie valsts un pašvaldību atbalsta, ir grūti saprast, kā var dziedāt korī vai dejot, ja pašam par visu jāmaksā, ne tikai jāveltī laiks mēģinājumiem un koncertiem. Andrejs Jansons, vadīdams Ņujorkas latviešu kori, jau pirms daudziem gadiem uzsāka draudzēties ar Latvijas koŗiem un komponistiem, mēs to turpinām. Mēs nupat uzņēmām kori Balsis, nākamgad brauks Gints Ceplenieks, bijuši arī Ivars Cinkuss, Romāns Vanags, Sigvards Kļava un Agita Ikauniece. Diriģents Ints Teterovskis mums ir labs draugs, ciemojies pie mums piecas reizes, ir redzējis un saprot, kā notiek mūsu darbošanās. Tas ir veids, kā mēs uzturam saites starp latviešiem – mūsu draugi brauc pie mums, mēs uz Latviju, lai dziedātu, un nejūtam lielu starpību. Bet, atbraucot uz Latviju, sāk likties, ka varbūt šeit neesam vajadzīgi. Īrija saņem daudz no diasporai piešķirtās Latvijas valsts naudas. Daudz aiziet latviešiem Luksemburgā, Briselē. Tikai ne - sen naudu sāka pieprasīt Ņū - džersijas latviešu skola, kopš aizpildīja 30 lappuses ar in formāciju. Kādreiz mēs bijām vajadzīgi, bet pēdējos gados, kad tik daudzi ir izbraukuši no Latvijas… Baidos, ka šī rīvēšanās kļūs tikai lielāka.

Vai Ņujorkas latviešu sabiedrībā arī jūtama kāda „rīvēšanās”?

Vismaz ne mūsu korī, kas pastāv jau 60 gadus. Mums ir ģimenes koris, kuŗā dzied jau trešā paaudze. Arī nelatvieši, piemēram, Sandras Gendri kovas vīrs un pameita – abi vācieši. Dzied amerikāņi un Latvijas latvieši, kuŗi uz laiku strādā vai mācās Ņujorkā. Korī esam kā viena liela ģimene. Pieņemam visus, un mums nav balss pārbaudījumu – neatraidīsim cilvē kus, kas grib būt daļa no koŗa, līdz ar to daļa no Latvijas. Šī iespēja būt kopā un runāt latviski daudziem ir ļoti nozīmīga.

Latvijā spriež, ka kori varētu ieviest skolā par obligātu mācību stundu.

Pilnīgi atbalstu. Amerikā arī „atklāj”, ka dziedāt un spēlēt instrumentu ir tik svarīgi smadzeņu attīstībai, bet to nevar iemācīties parastajā skolā, jāiet uz speciālām. Mums, latviešiem, tas nāk viegli, jo ir koŗu, mūzikas un dziedāšanas kultūra. Ne velti Atmodā stāvējām nevis ar šautenēm, bet dziesmām. Dziesma ir daļa no tā, kas mēs esam.

Patiesībā arī Latvijā tagad latvietību nav viegli uzturēt, sevišķi jauniešiem, kam visa pasaule ietilpst telefonā.

Mana vecākā meita tagad studē Londonā jau divus gadus un dzied korī pie Lilijas Zobens. Dzied arī viņas draudzene no Amerikas, abas satikās Gaŗezera vasaras vidusskolā. Viņas satiek ļoti daudzus no Latvijas iz braukušus latviešus, un mani uz - trauc izbraukušo attieksme – lādēt Latviju. Sūdzēties, ka te nekā nav, ka nevar dabūt darbu? Es esmu dzirdējusi pilnīgi pretējo, ka te ir darbs, bet nav, kas strādā. Man liekas, ka jāpiespiež sevi, jāņem jebkuŗš darbs, jāstrādā, jāmācās – nekas jau nekritīs no gaisa. Var jau strādāt Anglijā fabrikā vai veikalā – nu, labi, ja var sapelnīt un patīk. Bet viņiem ir bērni, kas, nodzīvojuši piecus gadus Anglijā, vairs nerunā latviski! Kā tad mani vecāki? Es nerunāju angliski, kad sāku iet skolā, tur arī to iemācījos. Iemācījos arī runāt franciski, jo dzīvoju Monreālā. Tad iemācījos vāciski, jo dzīvoju Vācijā. Arī krieviski, kad dzīvoju Latvijā, vismaz alfabētu un pat dažus rupjos vārdus. Bet nevaru saprast, kā, nonākušam Anglijā, Latvija var palikt tik mazsvarīga.

Tev pašai nebija iespēju pa - likt Latvijā, jo tavs vīrs dara īpašu darbu, kādu Latvijā viņš nevarētu atrast.

Pīters jau vairāk nekā 30 gadus ir korespondents CBS, vienā no trim galvenajām ASV raidstacijām. Mēs satikāmies, kad viņš dzīvoja Londonā – bija ārzemju korespondents; ir dzīvojis arī Maskavā, taisīja re portāžas no Līča kaŗa Irākā. Tad pārcēlāmies uz Ņujorku, jo viņam piedāvāja veidot pārraides seriālā CBS 48 hours par slepkavību noslēpumiem Amerikā. Viņš vāc materiālu vienlaikus vairākām sērijām, ceļo pa visu pasauli. Viņam var piezvanīt, ka rīt cilvēks gatavs in - tervijai, un ir jābrauc. Un darba dēļ Pīters nevarēja atlidot uz Simtgades Dziesmu svētkiem, par ko viņam ir ļoti žēl, jo tieši Rīgā satikāmies pirms 29 ga - diem. Latvija viņam ir ļoti īpaša vieta, kur ir saknes man un mūsu bērniem. Ir drusku iemācījies latviešu valodu, palīdzējis bērnus vadāt uz latviešu skolu; cik vien iespējams, piedalās visos latviešu sarīkojumos.

Jums visiem pieciem ir pa - šūdināti latviešu tautastērpi.

Pīters pat dejoja tautasdejas Londonas latviešu kopā, kad tur dzīvojām. Tagad nāk uz visiem maniem koncertiem, sēž 1. rin dā un filmē, jo es ļoti bieži dziedu solo. Koŗa priekšnieces amatu es uzņēmos sakarā ar Latvijas Simtgadi, strādāju kopā ar Ilzi Kancāni. Mums gan neviens neko „nesedza” braukšanai uz Dziesmu svētkiem, dzīvojām, kur katrs bijām sarunājuši.

Kā Ņujorkas koris tika galā ar Dziesmu svētku repertuāru?

Par laimi, šogad viss ir ierakstīts, notis un vārdi, var klausīties un mācīties. Turklāt mūsu diriģente iespēlēja katrai balsij savu partiju. Mēs arī mēģinām daudz. Esmu vienisprātis ar Intu Teterovski, ka galvenais ir mūsu tautasdziesmas. Un cilvēkiem Latvijā un ārpus Latvijas dziesmu svētkos gribas dzirdēt tās dziesmas, ko viņi mīl. Ļoti patīk „Ģērbies saule sudrabota”, ko dziedājām Vērmanes dārzā. Pro - tams, „Saule, Pērkons, Daugava” ir iemīļota. Mani apmierina šī gada repertuārs, kur ir daži grūti, daži skaisti gabali.

Jums tērpus nešuj par pašvaldības naudu. Katram ir sava novada tautastērps.

Dažos koncertos dāmas velk melnas kleitas un vīri Sarma (no labās), Ilze Kancāne, Sandra Gendrikova-Bayer gatavojas dziesmu svētku gājienam // FOTO: Adams Wilems – melnus uzvalkus, tādu sevišķu tērpu mums nav. Tā kā esam Ņujorkas pavalsts koris, mūsu diriģente Laura pavada daudz laika, rakstot projektus un pieprasot naudu no pavalsts, un esam šo to saņēmuši, jo ir paredzēts budžets kultūrai. No koncertiem gan neko nepelnām, tikai sedzam izdevumus.

Jūs darbojaties saskaņā ar pirmā perioda Dziesmu svētku modeli, kad kori balstījās uz kopējo entuziasmu un biļetes koncertos tika pārdotas, lai segtu rīkošanas izdevumus. Tagad Dziesmu svētkos tiek ieguldīti miljoni.

Jā, milzīga nauda, kur tā tiek ņemta? Taču es nevaru iedomāties, ka Kanadas dziesmu svētkos, kas darbojušies 60 ga - dus, mums kāds no valsts no - teiktu – kad, kur, kā un cik! Bet mums arī neko nemaksā no valsts, un es tā arī uzaugu – spēlēju kokli sešu gadu vecumā un biju jaunākā dziesmu svētku dalībniece. Gaidām visus nā kamgad Toronto. Es arī vēl esmu Kanadas pilsone, man ir Ka nadas un Latvijas pases. Brauksim ar Ņujorkas kori, un sabrauks latvieši no visurienes. Mēs esam visur un ietekmējam zemes, kur esam. Tas ir super, ka varam aizbraukt uz Austrāliju un tur ir draugi, ar kuŗiem runāt un dziedāt latviski. Tā ir tā lielā bagātība, ko esam saņēmuši no mūsu kultūras, tradicijām. Būt latvietei – tā nav pat mana izvēle, bet es tā esmu! Latvijas latviešiem to ir grūti iedomāties – nākt no citurienes, dziedāt, dejot, mācīt latviešu valodu sa - viem bērniem. Valodu, kuŗā runā 2 miljoni. Jā, bet runā visā pasaulē.

Par latviešu vienotību runājot – svētku dalībniekiem veltītajā koncertā Skonto stadionā nedziedāja neviens trimdas jeb „ārlatvietis”, un viss šovs bija veltījums Latvijas populārās mūzikas attīstībai. Arī koncertu programmās maz pārstāvēts trimdinieku devums. Laikam rīkotājiem nelikās, ka tas būtu svarīgi.

Man jau patīk, kā Šipsī dzied savu dziesmu Pilnīgi viens, bet tā šovu lieta mums ir drusku sveša, neiet pie sirds. Būtu bijis interesanti uzaicināt Akaci vai Kristapu Grasi.

Tu varētu ne sliktāk par Imantu Dimantu koklēt un dziedāt.

Būtu jauki kādu mazu folkloras grupiņu izveidot un pa - braukāt. Šopavasar dziedāju Ņujorkā duetā ar Ivaru Stoninu Raimonda Paula dziesmas. Mēs varētu kāzās un ballītēs uz stāties, tad uz Latviju tūrē atbraukt kā Ņujorkas Nora un Viktors!

Kā tev liekas – kas kopumā šais gados Latvijā mainījies uz labu?

Rīgā ir ļoti daudz ārzemnieku, dzird angļu, vācu valodu. Mazāk krievu. Atbraucot vienmēr redz kaut ko jaunu – bibliotēku, mākslu, ārzemju klases restorānus, bet, galvenais, mūsu starptautiskās klases koŗus. Latvija ir mūsu „zaļā zeme” – daba, garšīgs ēdiens, skaistums, pilsētas ir sakoptas, sevišķi Rīga. Viss ir pozitīvi, ja vien būtu labāki ceļi.

Interviju sagatavoja Daiga Mazvērsīte, Latvijas radio 2

Foto:Māra Zālīte/Facebook

Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu “Laiks”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti