Dalies:

Laiks: Rotās kaltais mūžs

Laiks: Rotās kaltais mūžs
  • 11. Sep. 2018

Rotas un rotāšanās cieši saistīta ar latviešu seno pagātni, to ba - gātīgi liecina dainas un archeoloģiski izrakumi un citi materiāli. Tuvāk pakavējoties pie šiem senatnes lieciniekiem, varam pārliecināties par augsti attīstīto daiļuma izpratni, kas izteicas formās, krāsās un rotātajā rakstā. Pieminēto elementu kopējā iedarbe sacerējumā un izpildījumā atkārtoti liecina par tautas radošo garu daiļuma meklēšanā.

Lasītākās ziņas valstī

Jau pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas sākās seno vērtību apzināšana un atziņu krāšana, kopējo latvisko meklējot. Līdz ar krāšņajiem tautastēr piem līdz jaunākiem laikiem saglabāta informācija un piemēri par seno rotkaļu veikumu. Latvijas neatkarības gados kaltās rotas uzticīgi sekoja seno etnografisko rotu paraugiem un to pielietošanas veidam tautastērpa bagātināšanā. 
 
Pateicoties senā mantojuma pētniekiem, tulkiem, krājās atziņas par bagātā senatnes mantojuma atsevišķo elementu raksturu un nozīmi. Tas sevišķi attiecināms uz rotātāju rakstu. Šīs atziņas radīja pamatus jaunāko laiku jaunradei, balstītai uz senās tradicijas pamatiem. Tikko teiktais bagātīgi iederas, pakavējoties pie rotkaļa Osvalda Grīna sudraba, zelta un dzintara pasaules, kuŗu viņš cēlis un veidojis uz etniskiem pamatiem.
 
Meistara dzīves gaitas sākās 1908. gada 13. septembrī Rīgas pievārtē, Juglas pusē. Tēvs – virpotājs, tēva brālis – kaparkalis un brālēns – gravieris. Šādā amatu kopēju saimē jauneklim nav grūtību sava ceļa meklēšanā – Osvalds Grīns sāk mācīties gravieŗa amatu pie Rīgas labākajiem amata meistariem, bet vakaros skolojas Rīgas technikumā. Nedaudz vēlāk viņš atveŗ pats savu gravieŗa darbnīcu un1943. gadā iegūst Gravieŗu amata meistara titulu. Kaut gan iegūta augsta amata prasme un saņemts pagodinājums, jaunajam amata meistaram ir nerimtīga interese par tautas seno pagātni: Osvalds Grīns iestājas Rīgas valsts daiļamatniecības skolā. Skolas paidagogu saimē bija dedzīgākie mūsu senatnes pētnieki, sargi un tulki – E. Brastiņš, J. Bīne, A. Dzērvītis u. c. Varbūt tieši šeit meklējams pavediena sākums senatnes apgarotajam darbam sekojošos gadu desmitos. 
 
Latvijas brīvības gaismai izdziestot, uz Rietumiem devās bēgļu straumes, un līdz ar viņām svešumā aizgāja arī jaunais rotkalis. Tālu no dzimtās zemes latviešu rotai radās jauna nozīme, jauns pienākums: latviskās identitātes apliecināšana raibajā dažādo tautību jūklī. Latvieši savu piederību centās iezīmēt ar steigā līdzi paņemto prievīti vai Nameja gredzenu. Pēc pēdējā prasība allaž bijusi liela un nemitīga. 
 
Nākotnes neziņas un bezcerīgās bēgļu nometņu dzīves līdzsvarošanai nometnēs radās Rotās kaltais mūžs kursi un dažādas nodarbības, to skaitā daiļamatniecība, un nereti šo nodarbību pulkā atradās arī sudraba kalēji šā amata kāda vairāk vai mazāk zinātāja vadībā. Jauno rotkaļu darinājumi galveno kārt kalpoja latviešu bēgļu tirgum, un tikai neliels skaits jauno rotkaļu nodevās jaunu ceļu meklēšanai, jaunradei. Lielais vairums darbu sekoja seno paraugu atdarinā šanai. Atteikdamies no plašākas un pilnīgākas trimdas daiļamat niecības apceres un raksturojuma, ar iepriekšteikto gribēju iezīmēt fonu, uz kuŗa attīstījās Osvalda Grīna darbs svešuma agrīnā posmā.
 
No iepriekšminētā zinām par viņa augsto kvalifikāciju amata prasmē, kas īstenībā gan ir tikai daļa no viņa snieguma un spējām, kas viņu paceļ augstākā pa - kāpē – kā jaunradītāju un mākslinieku. Ja laba tiesa rotkaļu kalpo tirgus vajadzībām – tas nav nebūt saprotams negātīvā nozīmē, ja vien produkcija atbilst kvalitātei, tad jāteic, ka Osvalda Grīna ceļš šeit šķiŗas, ejot krietni pret kalnu. Proti, viņš gatavo katru rotu tikai vienā eksemplārā, atsakoties no atkārtojumiem. Protams, meistars par katru no iecerētajām temām darina līdzīgus variantus, bet katra rota joprojām ir vienreizējs oriģināls. Būtu nepatiesi apgalvot, ka Grīnu nevarētu at - rast rotu klāstos, bet kā vienmēr, tā ir jaunu sacerējumu, izpildījumu prezentācija. Aizvadītajos gados latvisko rotu pasaulē Osvalda Grīna rotas ir jēdziens pats par sevi. 
 
Mums zināmi faktori: izcilā amata prasme un bagātās etniskās zināšanas. Abas teicamās varēšanas pašas par sevi tomēr negarantē pilnīgu sniegumu, tas rodams tikai ar māksliniecisku varēšanu pieminēto elementu apvienošanai darbā ar vienreizēju kvalitāti – mākslas darbā. Tuvāk pakavējoties, meistara darbos redzam etnisko elementu izpratni un to savstarpējās attiecības iecerētā darba kompozicijā. Šis ir process, kas šķiŗ amatnieku no mākslinieka. Osvalds Grīns ar savu mūža darbu un veikumu pieder mākslas saimei.
 
Jo bieži dzirdēts jautājums: kāda ir latviskā rota? Kas izteic tās latviskumu rotkaļa kaldi nājumā? Plašākam atbildes formulējumam nepieciešamas vairākas lappuses. Šo jautājumu īsumā atbildot, jāteic, ka rotas etniskā kvalitāte jeb latviskums galvenokārt izteicas etniski pareizā pamatformā, apveidā un rotātājā rakstā. Jaunrades darbā šie pa matelementi jo bieži parādās variācijās, bet joprojām uzticīgi etniskam pamatam, raksturam. Rotkaļa zināšanas un orientēšanās seno rotu pasaulē jo bieži ir noteicošais faktors, par cik jaunā sacere ir rada senām tradicijām.
 
Nedaudz pakavēsimies pie formu un rotātāja raksta pielietojuma Osvalda Grīna rotās. Arī šeit neapšaubāmi samanāma viņa va - rēšana iecerētajā darbā iekļautos elementus apvienot kompozicijas labā, joprojām šajā procesā paturot pielietoto elementu pa - matraksturu. Tā, piemēram, Zalkša zīme dažkārt veidota šķautņaina un stūraina, bet kādā citā darbā tā ir vijīga un gludena.
 
Rotās pielietotais metalls ir sudrabs, un tikai nedaudz gadījumos tas apvienots ar zeltu vai tikai zelts. Rotu bagātināšanai visvairāk lietots dzintars un reizēm citu krāsu akmeņi vai krāsu emaljas piedevas. Grūti apcerēt visā pilnībā to. kas paveikts gaŗos gadu desmitos, tādēļ tikai nedaudz rindu nobeigumam. Lai rotu veids būtu kāds būdams vai vienalga kādā laika posmā tās darinātas, viņām ir noteikta kopības iezīme, kas izteicas sacerējumā un izpildījumā, kāds ir tikai Osvaldam Grīnam. To apstiprina jo bieži tautā ar lepošanos pieminētais: „Tā ir Grīna rota!”
 
Krietni liels ir viņa rotu valkātāju skaits, un līdz ar tām latviešu daiļamatniecība ir kļuvusi krietni bagātāka ar to rotu klāstu, kuŗās senais sasaucas ar laikmetīgo. Tomēr jāpiemin, ka meistars, līdztekus radošam darbam, bū - dams labs seno rotu pazinējs, dažkārt darināja arī seno rotu paraugus dažādo novadu tautastērpa vajadzībām. Osvalds Grīns kalpoja latviešu daiļamatniecībai, to aktīvi organizējot un jaunus darbiniekus skolojot. 
 
Jau trimdas agrīnā periodā Eslingenā, Vācijā, viņš kopā ar H. Dāboliņu 1946. gadā iekārto rotkaļu darbnīcu, kuŗa vēlāk ietilpst Eslingenas mākslas skolā, kur Osvalds Grīns darbojas par rotkaļu darbnīcas vadītāju. Tajā pat laikā (1947. g.) nodibinājās Latviešu daiļamatnieku savienība, kuŗā viņš ir aktīvs loceklis. Šis bija rosmju pilns laiks, apzinot un pulcējot aktīvos daiļamatniekus, un skolojot, apmācot gaitu sācējus un rīkojot pirmās daiļamatniecības izstādes. 1949. gadā Osvalds Grīns sadarbībā ar šo rindu autoru publicē nelielu grāmatu latviešu un angļu valodā Latviešu daiļamatniecība/Latvian Art Handicraft. Piemi nētajos un vēl citos pasākumos Osvalds Grīns allaž atradās darītāju priekšpulkā. 
 
Jauns darba posms sākās jaunajā krastā ASV. 1955. gadā Dziesmu svētku laikā Milvokos sapulcētie daiļamatnieki izteica nedalītu vēlēšanos atkal apvienoties kopējā organizācijā. Nepilnu gadu vēlāk, 1956. gada 21. un 22. aprīlī Čikāgā atkal pulcējās daiļamatnieki, un šoreiz lai reālizētu Milvokos izteikto vēlēšanos dibināt Latviešu daiļamatnieku savienību ASV. Par jaunās organizācijas Goda priekšnieku ievēlēja prof. Augustu Annusu, par priekšnieku – mākslinieku Ar - noldu Sildegu, bet par sekretāru un izstāžu lietu kārtotāju – rotkali Osvaldu Grīnu, kuŗš šim gadījumam jau bija sapulcējis 44 daiļamatniekus līdz ar viņu darbiem kopējā LDS atklāšanas izstādē. Tā notika Čikāgas Austin Town hallē. Vēl dzīvā atmiņā agrais aprīļa rīts, kad devos mājup ar gaišām cerībām un labu tiesu jūsmas. Šis bija celsmes laiks. 
 
iesaistoties Kultūras fonda darbā, kopjot tēlotājas mākslas nozari, LDS vadību pārņēma Osvalds Grīns. Nebūs iespējams uzskaitīt tās daudzās izstādes, kuŗas bija viņa organizētas mūsu dižākajos kultūras sarīkojumos, kā Dziesmu svētkos, Kultūras dienās u. c. Šajos rosmes bagātajos gados or - ganizācijas sastāvā pieredzējušie daiļamatnieki bija jau saauguši ar jaunākiem gaitu sācējiem, un bez pārspīlējuma var teikt, ka or ganizācijas eksistence un darba plūsma bija pats par sevi saprotams notikums.
 
1960. gadā ALA Kultūras bi - rojā nodibinājās lietiskās mākslas nozare, un tās vadību uzņēmās Osvalds Grīns. Līdzīgā uzdevumā un nozarē viņš kalpoja arī ALAs un PBLA Kultūras fondos. Pieminēto uzdevumu ietvaros viņa gādībā notika Latvijas 50 gadu atcerei veltītā ceļojošā daiļamatu izstāde 1968. gadā, ar kuŗu arī viņš pats apmeklēja latviešu kopienas dažādās vietās. Tāpat pieminēšanas vērta ir 1973. gadā Čikāgā rīkotā daiļamatniecības jaundarbu izstāde. Pēc sekmīgiem darba gadiem, gan vese lības, gan citu apsvērumu vadīts, 1974. gadā O. Grīns atstāja LDS vadību un ar lietisko mākslu saistītos pienākumus ALA Kultūras fondā.
 
Taču piebilstams, ka gaŗajos kopējā darba gados Osvalda Grīna saliedētais savienības sa - stāvs turpināja nepārtrauktu darbību, par ko liecina prāvais iz - stāžu skaits un citas norises. Dažu avotu izplatītie apgalvojumi par LDS darbības slēgšanu neatbilst īstenībai. Ar 1985. gadu savienība ievēl jaunu vadību un 1997. gadā atskatās uz 40 darbības gadiem. 
Bez pieminētā rotkaļa un or - ganizācijas vadības darba jāmin vēl citi pasākumi, kuŗos O. Grīns ieguldījis labu tiesu sava laika un pūļu. Šeit jāpiemin etnisko ba - gātību krātuve, mūzejs Čikāgā, dažus gadus vēlāk radītais Gaŗezera Lietiskās mākslas mūzejs. 1970. gadā šī mūzeja pieticīgais sākums izteicās vienas vitrīnas ievietošanā vidusskolas zāles galā. Līdz ar centra straujo attīstību  auga arī mūzeja veidošanās un 1972. gadā to pārcēla uz jaunām, plašākām telpām Kronvalda ēkas lejas stāvā, kur iebūvēja lielākas stikla vitrīnas. Nepārtrauktā aug- šanas procesā arī šī telpa kļuva augošam eksponātu skaitam par šauru. 1989. gada jūlijā mūzejsatkal pārvietojās uz jaunceltām telpām Konvalda ēkas otrajā stāvā. Jaunā mītne apgādāta ar klimata kontrolēm, kas turpmāk nodrošinās eksponātu saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
 
Nebūs iespējams dažās rindās apcerēt mūzeja bagātības skaitliski, kuŗā pāri par 12 mūsu raksturīgāko tautastērpu, to skaitā retais 12. gadsimta letgaļu senlatvietes tērpa atdarinājums ar bronzas rotām. Neuzskaitot daudzos eksponātus dažādās katēgorijās vēl jāmin dažas retas ar - cheoloģisko izrakumu rotas – bronzas aproce un gredzeni.
 
Šaubos, vai kādam kādreiz izdotos saskaitīt daudzās jūdzes, kuŗas Osvalds Grīns mērojis no Indianapoles uz Gaŗezeru un atpakaļ. Tāpat sabiedrībai maz zināms par mūzeja bagātību ra - šanos. Daļa no tām nākušas no O. Grīna personiskās kollekcijas, bet pārējā vākšana un sakārtošana ir visā pilnībā viņa pūļu un panākumu vainagojums. Mūzeja darbā jau no pirmajām dienām viņa tuvākais palīgs bijusi viņa meita Astra Reveliņa, kuŗu esam jau sen pazinuši kā O. Grīna rotu modelētāju un uzticīgu palīgu izstāžu kārtošanā. Mūzeja vadība un turpmākā veidošana ir uz ticēta viņai, un šo darbu viņa veic ar sava vīra Jāņa Reveliņa līdzdalību. Paveiktais darbs ir ar sevišķu nozīmi latviskās vides radīšanā Gaŗezerā un nākamo paaudžu iepazīstināšanā ar tautas senatni un lietisko mākslu.
 
Par meistara personīgo dzīvi jāteic, ka debesis viņam piešķīrušas uzticīgu un saprotošu līdzgaitnieci Līzīti – Mirdzu Pētersoni, ar kuŗu viņš slēdzis mūža derību Brīvdabas mūzeja Usmas baznīcā. O. Grīns tajā laikā bija aktīvs skautu orga nizācijā un arī Līzīte bija gaidu vadītāja. Ar skautisma kustību O. Grīns bija saistīts jau technikuma laikā, vēlāk paaugstināts par vienības vadītāju un novada priekšnieku. Par nopelniem skautismā viņš 1936. gadā apbalvots ar Baltās līlijas ordeni.
 
Sabiedrisko un organizāciju atzinību un apbalvojumu skaitā vēl jāmin vairāki atzinības raksti, kā arī naudas balvas par viņa rotām. 1960. gadā Osvalds Grīns saņem ALA Kultūras biroja Goda rakstu, 1976, gadā – PBLA Kultūras fonda Goda balvu par nopelniem latviešu lietiskās mākslas jaunrades veicināšanā. Kā veidosies mūsu kultūras dzīve Latvijā un ārpus tās aizjūras zemēs, to šobrīd grūti paredzēt, bet, atskatoties trimdā aizva dītajos gados, Osvalda Grīna sirdsdedze un viņa kalto rotu pūrs paliks latviešu lietiskās mākslas labāko sniegumu skaitā.
 
Raksta autors: Arnolds Sildegs
Foto: Pinterest
Raksts publicēts sadarbībāar laikrakstu "Laiks" 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti