Dalies:

Laiks: Mūsu sejas gleznās, zīmējumos, skulptūrās un fotografijās simts gados un ilgāk

  • 07. Dec. 2018

Kopš 2018. gada 3. novembŗa Latvijas Nacionālajā mākslas mū zejā skatāma izstāde “Por - trets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”. Tā izvietota vienlaikus trīs vietās – LNMM galvenās ēkas Lielajā zālē, izstāžu zālē „Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas mūzejā.

Tik vērienīga viena žanra izstāde nekad nav bijusi. Okupācijas laikā šad un tad notika vairāk vai mazāk rēgulāras – teiksim, marīnu, portretu vai akvareļu – kopskates. Tagad tādas ir retums. Jau tādēļ vien šī ģī metņu parāde uzskatāma par vienu no pašiem nozīmī gākajiem Latvijas simtgades tēlotājas mākslas notikumiem, ja ne visievērojamāko (ja neskaita „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” Orsē mūzejā [Musée d’Orsay} Parīzē, Francijā). Gan šī grandiozā iz - stāde, gan 656 lappušu biezais katalogs (apgāds „Neputns”) atklāj šī žanra attīstību un nu jau lēnu norietu visa 20. gadsimta laikā un vēl turpat triju gadu desmitu laikā otrajā gadu tūkstotī.

Kā uzsveŗ Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja direktore Māra Lāce, Rundāles pils mūzeja direktors Imants Lancmanis, kuŗš bija savulaik sarīkojis plašas un pamatīgas 17., 18. un 19. gadsimta portreta izstādes, 2009. gadā nodeva stafeti Latvijas Nacionālajam mākslas mū - zejam, lai tas uzdrošinātos sa - ridāt pārskatu par 20. gadsimta ģīmetņu mākslu Latvijā, ja jau šajā mākslas darbu krātuvē ir lielākais mākslas darbu klāsts. Darbs ir bijis ārkārtīgi plašs, jo kopš 20. gadsimta sākuma portrets Latvijā izgājis dažādus laikus, ko iezīmējuši notikumi mūsu tēvzemē, – cariskās Krievijas periods pusotra gadu desmita ilgumā, tad kaŗi, vēlāk Latvijas Republikas nodibi nāšana un miera laiks mazliet vairāk kā divu gadu desmitu gaŗumā; padomju okupācija 1940. gadā, tai sekojošais fašistu uzsāktais kaŗš, pēcāk padomju okupācijas ieilgušais pusgadsimts un visbeidzot brīvvalsts atjaunošana un dzīve tajā nu jau tikpat kā triju gadu desmitu periodā. Protams, ka visu „sa - gāzt vienā katlā” nebija iespējams un nedrīkstēja, tādēļ iz - stāde sadalīta pa noteiktiem laika nogriežņiem.

20. gadsimta pirmās puses māksla savākta 1905. gadā at - klātajā un mūsdienās rekonstruētajā ēkā J. Rozentāla laukumā 1, tur apskatāma glezniecība, grafika, tēlniecība un fotografija, kas aptveŗ periodu līdz otrajai padomju okupācijai 1944. gadā. Šis periods ir visvairāk ap - lūkots un izpētīts, to paveicis Dr. Eduards Kļaviņš gan mo nografijā „Latviešu portreta glezniecība. 1850-1916”, gan apjomīgajā latviešu mākslas vēstures V sējumā, kā arī citi mākslas vēsturnieki. Tādējādi šeit viss ir it kā skaidrs un nesola ārkārtīgus pārsteigumus. Negaidītais var būt tikai to gleznu un citu mākslas darbu izvilkšana no krātuvēm, kuŗus līdz šim nebija varēts vai gribēts izlikt publikas apskatei. Arī zināmu darbu katrs jauns sakārtojums var radīt nenojaustas nianses to interpretācijā. Daļa gleznu un skulptūru padomju okupācijas gados nebija sabiedrībai pie - ejama, piemēram, Augusta Bijas radītā Zigfrīda Annas Meie rovica pieminekļa projekts vai Anastasijas Čakstes bareljefs. 

Gadu desmitiem izstāžu zālēs nav rādīta šī perioda tēlniecība. To lielākā vai mazākā mērā apiet gandrīz ikviens mūzejs, tomēr, kā tagad redzam, skulptūra slēpj ārkārtīgi daudz pārsteigumu. Manas dzīves laikā nekad nav bijuši skatāmi Konstantīna Rončevska veidotie Vilhelma Purvīša, J.R. Tillberga vai akadēmiķa Paula Valdena krūšutēli, tāpat kā Augusta Bijas vai Burharda Dzeņa portreti. Praktiski, ikviena eksponētā skulptūra izstādē ir atklājums.

Pēdējos gadu desmitos arīdzan fotografija ietverta vizuālajā mākslā. Tādēļ portretu izstādē iekļauts arī šis mākslas veids, kas sagādā vislielāko sa - jūsmu apmeklētāju vidū, un tas ir saprotams – pēdīgi vienkopus reālitātē aplūkojami mūsu foto vecmeistaru Jāņa Rieksta, Viļa Rīdzenieka, Kārļa Baula, Mārtiņa Buclera un daudzu jo dau - dzu citu zināmu un nezināmu meistaru uzņēmumi. Tajos pa - rādās ne tikai pazīstamu kultūras un mākslas darbinieku portreti, bet arī, tā sakot, vienkāršās tautas pārstāvju sejas fiksējumi uz stikla platēm un citos materiālos. Un ne tikai tas – te atklājas reālā dzīve tās visvienkāršākajās, taču zīmīgās un savam laikam raksturīgās detaļās. Piemēram, Jāņa Rieksta 1907. gadā uzņemtā Mērijas Grosvaldes kāzu dienas fotografija kalpojusi par vienu no izejas punktiem Kristīnes Želves filmai „Mērijas ceļojums”, daudz ko pavēstot par Grosvaldu ģimeni. 

Izstādē pirmo reizi mūsu mākslas vēsturē Dr. Jānis Kalnačs apkopojis laikmetu vētrās zudušos portretus, kas būtiski papildina gan pašu ekspozīciju, gan priekšstatus par latviešu portretu mākslu 1920.–1930. gados Šo viņa pētījumu re produkcijās nepārtraukti rāda uz ekrāna „gaismas bildēs”, kā agrāk teica.
grāk teica. Izejot no izstāžu zāles, gaŗajā augšup vedošajā gaitenī tiek demonstrēts dokumentālas filmas fragments, kas rāda kaŗavīrus, pilnus enerģijas un pat sajūsmas, ar tankiem un kājniekiem ieņemot Latviju un sa - graujot vientuļas lauku mājas. Ar to izstādes kurātore Ginta Gerharde-Upeniece norāda, ka miermīlīgo dzīvi, kāda bija ie - raugāma izstāžu zālē, izposta kaŗaspēks. Ir sācies kaŗš, kas ienesa traģiskus brīžus kā Latvijas iedzīvotāju, tā mūsu dzimtenes likteņos, tai skaitā kultūras un mākslas virzībā. No filmas kadriem noprotams, ka tas ir vācu kaŗaspēks, kas ielauzies mūsu tēvzemē. Vai padomju armija neiebruka, nepostīja? Jautājums paliek atklāts. Izstādes turpinājumu jādodas skatīt uz izstāžu zāli „Arsenāls”.

Tur ekspozīcija iekārtota tā, ka, no priekštelpas ar jaunāko laiku fotografijām uzkāpjot izstāžu zālē, skatītājam ir jāiet gaŗš jo gaŗš ceļš pa sarkanu paklāju cauri šauram koridoram, ko veido šīs ēkas siena un četri metri augstie vairogi, aizklājot skatu uz izstādi. 
 

Autors: Māris Brancis
Foto: Ieva Iltnere
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Citas ziņas