Dalies:

Laiks: Mežaparka meitene Amerikā – un atkal Rīgā

Laiks: Mežaparka meitene Amerikā – un atkal Rīgā
  • 24. Jul. 2018

Pirms kādiem četriem gadiem populāritāti Rīgā guva Māras Celles grāmata “Meitene no Mežaparka”, kuŗā viņa stāsta par saviem bērnības gadiem, kas pavadīti Rīgā – Mežaparkā, Stokholmas ielā, bet nu tikko kā iznākusi viņas dzīves nā - kamā cēliena jaunā grāmata ar nosaukumu “Mežaparka meitene uzaug Amerikā”. Tās sā - kumā Māra Celle raksta, ka grāmata veltīta viņas bērniem un mazbērniem, kā arī “visiem, kas grib atcerēties savu jaunību”. Māras jaunība daudziem Latvijā dzīvojošiem jaunajiem cilvēkiem var likties neparasta, jo tā saistās ar pavisam tālu zemi, par to atgādina arī tau - tasdziesmas rindas:

Sveša zeme, sveši ļaudis,
Kur būs man ziedu ņemt?
Savas zemes magonīti
Saujā nesu salocītu.

Šo vienkāršo ziedu Māra Celle dvēselē glabāja daudzus, daudzus gadus un, svešatnē dzīvodama, nekad nezaudēja cerību, ka atkal pārbrauks mājās. Un nu jau daudzus gadus kādreizējā Amerikas jauniete atkal ir mājās – dzīvo Rīgā, Stokholmas ielā, savā dzimtajā Mežaparkā. Jaunā grāmatā lasām: māte Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru Ņujorkas ostā izkāpa 1950. gada 8. jūnijā. Bet šī gada 12. jūlijā izdevniecība Vesta-LK un grāmatas autore aicināja interesentus uz grāmatas atvēršanu Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē. Uzreiz jāteic, ka zāle līdz pēdējai vietai bija ciemiņiem pilna, un bija prieks vienkopus redzēt gan kādreiz ASV, Austrālijā un Zviedrijā dzīvojošos un sen iepazītos kultūras cilvēkus, gan arī mūsu pašu rīdziniekus. Protams, arī es biju viņu vidū.

Ar Māru un viņas dzīvesbiedru Ojāru Celli reizumis biju ticies sarīkojumos Rīgas Latviešu biedrībā vai Rīgas teātŗu izrādēs, bet viņas būtību iepazinu jau senāk, kad neklātienē viņa bija kļuvusi par tādu kā manu padomdevēju: kad strādāju pie grāmatas “Latviešu teātris ASV un Kanadā”, ļoti noderēja Māras daudzie apskati un pārskati, kas bija publicēti laikrakstā Laiks, žurnālos Tilts vai Jaunā Gaita. Viņas vērtējumi, vērojumi un apraksti vienmēr ir lietišķi un profesionāli, uz tiem var pa - ļauties. Kad rakstīju grāmatu par mazo teātri sanfrancisko, atkal noderēja Māras vēstījums, bet – kā viņa kļuva par ie - vērojamu latviešu kultūras darbinieci, protams – nezināju. Un vēl vairāk – vai tad mēs, toreiz okupētajā Latvijā dzīvodami, zinājām, kā tur – svešajā, tālajā zemē izauga un skolojās bērni, kas kļuva par jauniešiem, vēlāk par rakst niekiem un kultūras grandiem. Par aktieŗu un rakstnieku darbiem un viņu ikdienu, gadiem ejot, mazdrusciņ uzzinājām, bet par viņu jaunības gadu reālitāti svešatnē – tikpat kā nemaz. Tāpēc ar prieku un skubu devos uz Māras Celles grāmatas atvēršanai veltīto sarīkojumu, ko lietpratīgi un sirsnīgi ievadīja “Laika” redaktore Ligita Kovtuna, bet norisi veikli vadīja grāmatas redaktore Gundega Saulīte. Viņa kopā ar sarīkojuma galveno “vaininieci” sēdēja skatītāju priekšā pie galdiņa, zālē sēdošos pa reizei priecēja izcili virtuozi atskaņota mūzika, un patiesu prieku radīja Leipcigas Gewandhaus orķestŗa vijolnieks Gunārs Harms, kuŗš – kā vēlāk no - skaidrojās – ir Māras znots. Tad vakara gaitā ievijās aktrises Indras Burkovskas lasījumi no grāmatas, tad uz vakara vadītājas Gundegas Saulītes jautājumiem moži atbildēja Māra. Atmiņā palika Māras izteiktā pārliecība, ka grāmatā nav iz mantotas ne mistērijas, ne simboli, viņa rakstījusi tieši tā, kā tas dzīvē noticis. Savas to laiku dienasgrāmatas Māra vēl jaunībā esot iznīcinājusi, bet reizēm, šo grāmatu rakstot, palīdzējušas viņas pašas vēstules, kas jaunībā nosūtītas mātei – dzejniecei Rūtai Skujiņai un draudzenei Norai. Šīs vēstules ir saglabājušās un to fragmenti vairākās vietās ir iekļauti grāmatā. Šie citāti ir būtiski svarīgi: tie nav izdomāti, nav vēlāk sacerēti, bet tajos tālajos gados uzrakstīti. Pret māti Māra bijusi atklāta un tieša. Pāris rindas no viņas 31. jūlijā mātei rakstītās vēstules: “Vasara jau iet uz otru pusi, bet man liekas, ka viss vēl priekšā – šī skaistā dzīve! Man no rudens arī nav bail.”

Lasītākās ziņas

Māras Celles grāmatu lasot, paveŗas it kā cita – nenogludināta reālitāte. Aktieŗi, uz skatuves ejot, arī pošas, ģērbjas, grimējas, bet – pēc izrādes – noguruši. Bet tāpat grāmatā ieraugām īsto, mums vēl ne - zināmo reālitāti: kā nācās sve - šajā zemē iejusties un iedzīvoties cilvēkiem, kuŗiem nebija ne naudas, ne savas profesijas, ne īstas mājvietas, šādā situācijā bija arī dzejieces Rūtas Skujiņas meitas Lalita un Māra. Es kopš bērnības dzejnieci Rūtu Sku jiņu atceros kā brīnišķu bērniem veltītu grāmatu autori, bet Amerikā tiešas un pielietojamas profesijas vai aroda dzejniecei nebija, bieži nācās strādāt visai dažādus mazapmaksātus darbus. Rūtai Skujiņai, kā to lasām grāmatā, pasliktinājās veselība, tāpēc nebija iespēju atrast darbu. Viegli neklājās arī Lalitai – reiz, kā to lasām grāmatā, viņa smagi saslima ar tā dēvēto slapjo pleirītu, taču naudas, ko samaksāt ārstam, mātei nebija, apdrošināšanas polises – arī ne. Bija vienkārši – jāizdzīvo! Lalita izdzīvoja! Māte – dzejniece Rūta Skujiņa – diemžēl, pāragri aizgāja no dzīves, tiesa – viņa nodzīvoja ilgāk nekā viņas māsa – dzejniece Austra Skujiņa, kas no dzīves atvadījās, kad viņai bija divdesmit trīs gadi.

Jā, daudzas skarbas ainas ieraugām Māras Celles grāmatā: jaunība nav bijusi viegla, viņai vēl nebija sešpadsmit gadu, kad meitene sākusi jau strādāt, lai nopelnītu kādu centu, bet Māra Celle nekad nav bijusi vaidētāja, nekad nav žēlojusies par grūtībām, viņa tām kāpusi pāri ar savu dvēseles gaišumu un ticību rītdienai, un tas viss kopā veido arī grāmatas pievilcību. Mūsdienās mēdz teikt: “Tā nav dzīve – tas ir kino!” Māras Celles grāmatā ir citādi: tas nav vienkāršs kino, nav nekāds teātris, tās ir ainas no kādreizējās dzīves. Tajā nekas nav sadomāts un izkāpināts – vienkārši: tādi bija jaunības gadi! Jā, bija arī draugi, arī pielūdzēji, bet tajos gados seksa problēmas vēl netika risinātas. Protams, meitenei gan vajadzēja izskatīties glītai, un skaisti tērpi bija lolots sapnis, un arī grāmatā vērojami vairāki to gadu foto uzņēmumi. Grāmata nav ne romāns, ne arī stāsts, bet jaunības gadu patiesās realitātes neviltots atspoguļojums. Par to vedina domāt, vēlreiz citējot Rūtas Skujiņas dzejoļa rindas, kuŗās atskan arī grāmatas būtība:

Ir tik saldi doties briesmās tiem,
kas dzīvi izdzied dziesmās.
Pāri dzīves balstu drupām
iet ar smaidu lauztām lūpām.

Uzvelk kuģim zvaigžņu buras,
aizbrauc meklēt sapņu jūras.
Cauri vētras auriem skaļiem
uzsauc sveikas krastiem zaļiem.

Raksta autors: Viktors Hausmanis

Foto: CC0 licence

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu ‘’Laiks”

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti