Dalies:

Laiks: Latvijas Goda konsuls Ņujorkā Daris Dēliņš

  • 08. Aug. 2018

Daris Dēliņš ir Latvijas Goda konsuls jau vairāk nekā desmit gadus, kopš 2007. gada. Zināmā mērā to varētu saukt par Dēliņu ģimenes mantotu pienākumu, ko bija savulaik uzņēmies Daŗa tēvs. Tagad aktīvi darīt griboši un izdarīt varoši ir abi Dēliņu dēli: viens Amerikā, otrs Austrālijā.

Jūs atradāt Latviju vai Latvija atrada jūs?

Latvija vienmēr mums bijusi sirds lieta jau no bērnības. Reiz man piezvanīja Solvita Silkalne, kas tajā laikā bija ANO vēstniece, un vaicāja, vai man būtu interese šādu darbu uzņemties. Es domāju – kāpēc ne. Es kaut ko no Latvijas lietām zinu, pateicoties tēvam. Ņujorka ir ideāla vieta, kur daudz ko var izdarīt, jo tur ir daudz cilvēku, kas brauc iekšā un ārā. Tā ir laba vieta, kur varētu reklamēt Latviju un stāstīt,ko mēs gribam darīt.

Kāda ir Goda konsula ikdiena?

Cilvēki zvana, prasa palīdzību 3-4 reizes dienā. Kāds pazaudē pasi vai grib zināt par dubultpilsonību, vai arī kāds uzņēmējs raksta e-pastu, lūdz palīdzību, tad vēl ir oficiālās amatpersonu vizītes, kuŗas jāpalīdz organizēt. Man ir ļoti laba sadarbība ar vēstniecību Vašingtonā, ideāli sakari, arī ar Igaunijas Goda konsulu. Ir prieks būt Latvijā, kad nav tik bieži jāatbild uz telefona zvaniem.

Vai tādas Goda konsulu kopā sanākšanas ir vajadzīgas?

Sanākšanas ir vērtīgas: var izrunāt mūs interesējošas amata lietas ar citiem konsuliem, varam mācīties cits no cita, jo dažiem no mums ir vairāk nekā 20 gadu pieredze, bet dažiem varbūt tikai dažu mēnešu pieredze. Tādas sanākšanas ļauj domāt, ka mēs katrs neesam vienīgais uz saliņas, ka ir daudz tādu, kas kaut ko mēģina darīt Latvijas labā.

Kontaktbiržā bija daudz uzņēmēju. Vai redzat potenciālu nākotnē?

Jā, noteikti, ir daudz interesantu ideju, sniedzam padomus, palīdzību un tamlīdzīgi. Tur ir liels potenciāls. Varbūt lielākais potenciāls ir nevis eksportēt mantas, bet varbūt idejas, intelektuālo kapitālu. Pārvest uz Ameriku ir vieglāk dažas datorprogrammas, nekā piemēram 20 kravas ar pudelēm vai malku vai ko tamlīdzīgu. Lai gan malku arī eksportē uz Ameriku no Latgales, tātad var pārvest malku no Latgales un pat nopelnīt.

Kāds bija jūsu ceļš uz Ameriku?

Mans ceļš uz Ameriku bija caur manu darbu, es pārcēlos no Austrālijas 1999. gadā, arī agrāk studēju Čikāgā astoņdesmito gadu sākumā. Amerika vienmēr ir bijusi atvērta cilvēkiem no ārzemēm, turklāt cilvēki te ir ļoti pretimnākoši. Man vienmēr Amerika ir bijusi ideālā zeme, kur es eventuāli varētu kaut ko izdarīt. Tā nu esmu Amerikā, un esmu kļuvis arī par Amerikas pilsoni.

Kāds ir jūsu ģimenes stāsts?

Vecāki 1949. gadā aizbrauca uz Austrāliju, kā jau daudzi. Vispirms viņi aizbrauca uz Vāciju, un tad bija jāizvēlas, kur doties: uz Angliju, Ameriku, Austrāliju… Viņi nonāca Austrālijā, divus gadus nostrādāja Austrālijas valdībai obligāto termiņu, un tad viņi arī dabūja pilsonību. Tajos laikos Austrālija gribēja kuplināt savu iedzīvotāju skaitu, redzēja, ka Eiropā ir daudz jauniešu, stipri cilvēki, kas bija ideāli kandidāti būt par imigrantiem. Un tā viņi tur nonāca. Tur es piedzimu, un tur es uzaugu. Tajā laikā mans tēvs bija labi zināms Austrālijas latviešu sabiedrībā, viņš nodibināja latviešu avīzi, kas ir vis senākā avīze un kas pastāv vēl šodien, viņš bija arī Latvijas Goda konsuls Austrālijā. Tas mums tāds ģimenes darbs. Mans brālis arī tagad ir Goda konsuls Austrālijā.

Latvieši Austrālijā bija ļoti darbīgi?

Jā, tas latviešu kodols Austrālijā bija ļoti aktīvs. Viņi domāja, līdz Latvija būs atkal brīva, ir kaut kas jādara, un viņi nodibināja savas biedrības, koŗus, palīdzības fondus, avīzi, būvēja savus latviešu namus un tamlīdzīgi. Es citur pasaulē neesmu piedzīvojis tādu dinamisku kodolu, kur latvieši būtu tik aktīvi un turētos kopā kā Sidnejā, Melburnā, Adelaidē. Katru gadu bija kultūras dienas. Tur bija ļoti rosīga latviešu darbība.

Un kā ir Ņujorkā?

Ņujorkā arī ir ļoti rosīgi. Ņujorkā latvieši ir vairāk izkaisīti, jo tā ir liela pilsēta un cilvēki dzīvo tālu, bet visumā ļoti līdzīgi.

Vai izdodas Ņujorkas ap kaimes latviešus savākt kopā?

O, jā. Tur ir skolas, tur ir gaidas un skauti, ir dažādi pasākumi, baznīcas. Aktīvitātes ir joprojām. Pašlaik notiek nometne, uz kuŗu brauc cilvēki arī no Latvijas, sūta savus bērnus uz Amerikas latviešu nometni, kas arī ir interesanti. Viņi meklē kaut ko savādāku, kā viņiem šeit nav.

Kāds ir jūsu bizness Ņujorkā?

Man ir finanču profesija, un finanču laukā esmu gandrīz visu mūžu nostrādājis. Investīciju lietās man ir sakari, un mēs mēģinām latviešu uzņēmējiem palīdzēt iekļūt Amerikas tirgū, kas ir savā veidā ļoti interesants, bet tai pašā laikā par daudz liels, lai cilvēks varētu iekāpt tajā dīķī iekšā un saprast, kuŗā virzienā jādarbojas. Tāpēc mēģinām palīdzēt cilvēkiem ar padomu.

Varbūt ir kāds veiksmes stāsts?

Es neteiktu, ka būtu kāds viens konkrēts piemērs, kur būtu kādam sekmējies, bet mēs esam palīdzējuši latviešu ražotājiem tikt lielajos veikalos ar saviem linu darinājumiem un ar citām precēm. Viens no lielākajiem šķēršļiem ir tas, ka tuvākais tirgus ir Eiropa un valstis, kas apkārtnē. Skaidrs, ka no ģeografiskā viedokļa daudz vieglāk aizbraukt uz Berlīni vai Londonu un tur tirgoties. Bet uz Ameriku ir jābrauc tālu, un tas ir ilgi. Un vēl preču apjomi, kas vajadzīgi Amerikai, – tos ir grūti nodrošināt. Piemēram, varētu pārdot alu Amerikā, bet Latvijas alus ražotājiem ir problēma saražot vajadzīgos apjomus, ko pieprasa Amerikas tirgus. Tā ir arī ar citām precēm. Latvijā nav tik daudz produkcijas, lai piepildītu Amerikas plauktus. Latvieši ir arī pārcēluši savus uzņēmumus uz Ameriku. Piemēram, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Viņiem ir daudz izdevīgāk tepat ražot produkciju, nevis pārvest preces uz Ameriku.

Ļoti interesants pasākums Ņujorkā gaidāms šajā Simtgades rudenī.

Jā, pagājušo gadu man radās šī ideja. Izdomāju, ka būtu interesanti parādīt jaunas filmas no Latvijas, bet sapratu, ka dabūt Ņujorkas publiku tikai uz latviešu filmām nav reāli. Tā kā igauņiem un lietuviešiem arī ir sava Simtgades jubileja, es viņiem piedāvāju šo ideju īstenot kopā, un viņi piekrita.

Mums izdevās dabūt vienu labu partneri – tas ir Skandināvu centrs, kas Ņujorkā ir diezgan aktīvs un populārs skandināvu vidū. Viņiem ir laba filmu programma, profesionālas kino zāles ar labām iekārtām. Viņi arī piekrita, un tā sanāca šis projekts. Saņēmām arī nelielu atbalstu no Kultūras ministrijas Simtgades programmā. Tā nu mēs esam izvēlējušies filmas no trim valstīm, un mums programma jau gandrīz gatava. Es domāju, tas būs tāds interesants piedāvā jums ņujorkiešiem: dažas klasiskās filmas, melnbaltās filmas no veciem laikiem, un būs arī mūsdienu filmas, kas nupat iznākušas pēdējos gados. Festivāls būs četras dienas. Sāksim ar pieņemšanu, un katru dienu būs kaut kas saistošs. Tas notiks no 18. līdz 21. oktobrim, īsi pirms Simtgades. Filmu festivāls būs interesants. Kopš esmu Goda konsuls, tā mums ir pirmā trīs valstu kopsadarbība tādā līmenī. Mēs sanāksim kopā un piedāvāsim kaut ko interesantu kopīgi. Galvenais mērķis ir, lai mēs varētu to atkārtot nākamgad, ieviest to kā tradiciju. Filmu lietā esmu daudz strādājis ar latviešu producentiem un režisoriem. Ceram, ka atbrauks filmu producenti, kas stāstīs par savām filmām, būs pārstāvji no Baltijas valstu filmu centriem, arī režisori. Tāpēc domāju – būs interesanti. Savukārt 13. Novembrī Radio koris brauks uz Ņujorku, kur 18. novembŗa priekšvakarā būs speciāls liels pasākums.

Kādas ir sajūtas, kad atbraucat uz Latviju?

Vienmēr ir pacilājoši redzēt, ka te viss uzlabojas, sabiedrība virzās uz priekšu. Ir prieks parādīt Latviju citiem cilvēkiem. Latviju ir ļoti viegli rekomendēt citiem cilvēkiem, lai tie brauktu šurp. Te viss ir ļoti labi: ēdiens ir labs, cilvēki ir laipni, pieklājīgi, te ir droši, svaigs gaiss, labs klimats. Daba ir tuvu, lidlauks ir tuvu pie centra, un pilsēta skaista. Te ir ļoti daudz pozitīva. No Rīgas ļoti ātri var aizbraukt uz Tallinu vai Viļņu, apceļot reģionu, te ir daudz plusu. Kādreiz uz citām valstīm ir jābrauc daudz tālāk. Uz Latviju var braukt ne tikai vasarā, bet arī citos gadalaikos. Ziemā arī te ir skaisti un ir ko darīt. Varbūt pat labāk, jo nav tik daudz tūristu. Bet kopumā iespaids par Latviju ir ļoti pozitīvs, ir par ko un ar ko lepoties. Tik uz priekšu!

Mēs te Latvijā mazliet sūdzamies, ka nav tā, kā gribētos.

Tā sūdzēšanās droši vien būs vienmēr un visur. Domāju, ka nav tik slikti kā bija pirms dažiem gadiem, pirms krizes, bija liels šoks. Es saptrotu, ka šodien nav viegli visiem cilvēkiem. Ir ierobežojumi, kur to naudu var izdot, kādreiz ir nesaprašana, kāpēc valsts iztērē naudu tur, nevis citur. Tās zināmā veidā ir internacionālas diskusijas. Cilvēki ir sākuši ceļot un ir varbūt ne pacietīgi, ka lietas tik ātri neiet uz priekšu, kā tas ir citur, bet es domāju, ka pašlaik te viss ir daudz labāk un pozitīvāk. Vienīgais, kas mani uztrauc Latvijā, ir demografiskā krize. Pirms 11 gadiem bija 2,3 miljoni, kad iesāku kā Goda konsuls darboties, bet tagad ir 1, 9 miljonu iedzīvotāju. Un mēs zinām, kāpēc viņi ir aizbraukuši. Bet tā ir reāla problēma – kas būs pēc nākamajiem 11 gadiem? Vai mēs būsim atpakaļ pie 2,3 vai būsim 1,5? Ceru, ka nebūs otrādi.

Vai ekonomiskie bēgļi atgriezīsies?

Ja tu esi bijis Latvijā, tad tev vienmēr būs kaut kāda saistība ar latvietību. Ir unikāli, ka latvieši, vienalga, lai kur viņi brauktu, savu latvietību ir ļoti labi uzturējuši. Citu valstu cilvēki vairāk asimilējas, bet latvieši cenšas savu latvietību saglabāt.

Kā izjūtat Dziesmu svētku gaisotni?

Pasaules latviešu koŗu pasākumu, lielo Dziesmu svētku koncertu, baudām, cik varam. Skatos, ka arī mani bērni ar katru reizi arvien vairāk un vairāk to lietu saprot. Tagad viņi jau dzied līdzi un labprāt šēž un klausās. Mans dēls, izkāpis no lidmašīnas, momentā sāka runāt latviski. Automātiski. Lai gan mājās viņš ne vienmēr grib latviski runāt.

Jūsu vēlējums Latvijai Simtgadē?

Es gribu novēlēt Latvijai svinēt arī 200 gadu jubileju, brīvai, demokrātiskai. Uz turēt mūsu kultūru, mūsu valodu. Ja būs cilvēki, kas runās latviski, būs Latvija.
 

Intervijas autors: Irēna Bērziņa
Foto: No kreisās: Uldis Siliņš un LR goda konsuls Ņujorkā Daris Dēliņš. FOTO no Dara Dēliņa personīgā arhīva.
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas