Dalies:

Laiks: Kas jauns Mineapoles lasīšanas pulciņā?

Laiks: Kas jauns Mineapoles lasīšanas pulciņā?
  • 11. Sep. 2018

Cik spēdams, lasi grāmatas,
Tās prātu pacilā,
Tās ved pie augstas gudrības
Un godu sataisa.
/Vecais Stenders/

 1999. gadā Skaidrīte Štolcere nodibināja lasīšanas pulciņu. Viņa stāsta: „Pulciņa mērķis bija lasīt grāmatas latviešu va - lodā un pēc tam pārrunāt latviešu klasisku, kā arī trimdinieku rakstnieku darbus un iepazīties ar šolaiku latviešu rakstniekiem. Mūsu cītīgā la sītāja Jāņa Dimanta ieteikums bija: „Spodrināsim mūsu latviešu valodu!””
Deviņpadsmit gados esam iz - lasījuši 144 grāmatas. Tās grāmatas, kas izdotas Latvijā, dāvinām mūsu draudzes bibliotēkai.
 Tiekamies vienu reizi mēnesī, trešdienu rītos baznīcas lejas telpās. Lasītāji, kā zināms, pa - rasti ir arī ceļotāji. Daudzi mūsu lasītāji vasarā atrodas Latvijā, tur arī iegādājamies grāmatas lasīšanai nākamam gadam. Maijā tiekamies kādā mājā, kur pārrunājam izlasīto grāmatu un priecājamies, piemēram, par saimnieces iekopto skaisto dārzu. Bijām pie Līvijas Pelēces, rakstnieka Valentīna Pelēča mājās. Tur pārrunājām grāmatas, kas atrodas Līvijas plašajā bibliotēkā un apstaigājām krāšņos puķu dārzus. Citugad ciemojamies Judy un Mārtiņa Noras „pilī”, kur Mār- tiņš mums pastāstīja par mājas tapšanu, vēsturis ka jām mēbelē, bet Judy mūs pa cienāja ar gardiem arābu ēdie niem. Mēs arī esam tikušies Boženas un Jāņa Dimantu, Aijas Vijumas un As - trīdas un Māŗa Bergmaņu viesmīlīgajās mājās un apbrīnojuši viņu skaistos dārzus.
Diemžēl mūsu čaklākie lasītāji ir Aizsaulē. Aldona Pone un Natālija Videniece izlasīja vai katru grāmatu un brīnījās, kā nevar būt laika lasīšanai... Mūsu pulciņu ļoti bagātināja jaun iebraucējas no Latvijas: Evas Tones māmiņa un Zigrīda Freiberga, kuŗa īpaši iedziļinājās rakstnieka Pelēča darbos.
Lasīšanas pulciņā lasījām Vizmas Belševicas grāmatas „Bille”, „Bille dzīvo tālāk”, „Skaista bij’ jaunība”. Billes grāmatas atkal pārlasījām pagājušajā gadā, jo pulciņā tagad ir citi lasītāji. Latvijas Simtgadē uzņemto filmu „Bille” mūsu lasīšanas pulciņš atbalstīja financiāli. Vienreiz gadā skatāmies kādu latviešu filmu. Redzējām filmas „Cilvēka bērns”, „Vienīgā fotografija”, „Vil - kaču mantiniece”, „Zvejnieka dēls” u.c. Mēs arī esam aicinājuši viesos rakstniekus.
Kad lasījām Pauļa Dzintara grāmatu „Prērijas ārsts”, autors piedalījās grāmatu pārrunās.
 Man palicis atmiņā, ko Pauls Dzintars teica: „Vienīgais, ko es nožēloju, ir tas, ka neiemācīju mūsu četriem dēliem latviešu valodu. Mana sieva bija par pieklājīgu, viņai mājas darbos palīdzēja vietējā sieviete. Es biju par slinku.” Lasījām Jāņa Freivalda grāmatu „Bada sazvērestība”, ko no angļu valodas tulkojusi Freivalda māte. Autors dzīvo Mineapolē un arī piedalījās mūsu pārrunās.
Kuŗa grāmata lasītājiem patika vislabāk? Māras Zālītes „Pieci pirksti”. Rudenī lasīsim turpinājumu – „Paradīzes putni”. Pašreiz lasām Sanitas Reinsones grāmatu „Meža meitas”. Otrā pasaules kaŗa beigās Latvijā sākās jauns kaŗš, kas pārmainīja dzīvi daudziem cilvēkiem. Cilvēki devās dzīvot mežos un purvos. Tāda bija viņu pretošanās. Anja Čuriska, kuŗa viesojās mūsu pulciņā, rādīja video, kur viņa intervē „meža meitu” Emmu Priedīti.
Ilze Kļaviņa-Mueller Jau pavasarī, 28. martā, mūsu lasītāju kopa noskatījās Anjas Čuriskas veidoto video – 1990. gados Rīgā uzņemto interviju ar Emmu Priedīti, kuŗa kopā ar vīru starp 1944. un 1953. gadu ilgāku laiku pavadīja mežā Kur- zemē, slēpjoties no čekas, jo viņiem abiem draudēja izsū tīšana uz Sibiriju. Viņi nepie vienojās nevienai partizānu grupai, arī nebūvēja bunkuru, ko čekas aģenti būtu varējuši vieglāk atrast, bet dzīvoja teltī biezi saaugušās jaunaudzēs, kur pa dienu uzturējās arī stirnas. „Meža dzīvnieki mūs uzskatīja par savējiem un brīdināja, kad čekisti nāca mūs meklēt,“ stāsta Emma Priedīte. Emma iemācījās pīt groziņus un trauciņus no egļu saknēm, ko draudzīgas saimnieces pārdevušas tirgū. Par iegūto naudu tad varēja iegādāties pārtiku. Bieži vienmežinieki cieta badu un bija spiesti ēst lapas un skujas. Dažreiz viņiem izdevās kolchozu laukos nozagt kartupeļus. Pēc Staļina nāves laulātais pāris atstājis mežu, cerot, ka varēs dzīvot brīvībā, bet viņi sodīti un izvesti – Emma uz Mordoviju, bet viņas vīrs uz Intu, PSRS ziemeļos aiz Polārā loka. Viņiem abiem izdevās atgriezties Latvijā pēc četriem gadiem.
Emma Priedīte ir aizraujoša stāstītāja. Viņas egļu saknīšu pinumi izstādīti arī Rīgā, Okupācijas mūzejā un Latvijas Vēstures mūzejā. Lasītāju kopa savā nākamajā sanāksmē pārrunās Sanitas Reinsones grāmatu „Meža meitas“, kuŗā autore apkopojusi 12 latviešu stāstus par dzīvi partizānu grupās – par šo maz zināmo latviešu vēstures lappusi.
Biminita Bērziņa: „Viena no pēdējam grāmatām, ko lasīšanas pulciņš šogad pārrunāja, ir Daces Judinas romāns „Septiņi vakari”. Šis ir stāsts par Ozolu mājām un par dzimtu, kas 200 gadus šīs mājas ap dzīvojusi.
Stāsts ir par mājām gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Rakstniece redz mājas kā dzīvas būtnes – „tās piedzimst, uzaug, mācās, gūst pieredzi, nobriest, noveco un mirst...“, paspējot visu – sargāt, glābt, skumt, cerēt...
Stāsts ir par cilvēkiem, par stiprām latviešu sievietēm un viņu sapņotājiem vīriem. Ir aprakstītas sievietes, kas ne salūst zem smagas dzīves nastas, viņas ir sīkstas un izturīgas, asas un strādīgas. Vīrus zaudējušas un vienas palikušas, viņas ne - izlaiž grožus no savām rokām, viņu dzīves padoms ir Dieva padoms – „labu domāt, labu teikt, labam būt, otram pāri nedarīt...“
Pretēji sievietēm Ozolu vīri ir sapņotāji. Viņi sapņo par tālām zemēm, plašām jūrām, par ļaužu vienlīdzību un brālību, par labāku dzīvi. Ozolu vīrus vajā kāds lāsts: viņi visi mirst jauni, neviens nenodzīvo līdz vecumdienām, nepiedzīvo sirmgalvju gadus.
Vecās mājas ir nopirkusi jauna sieviete Katrīna, un viņa ar savu draugu Mārtiņu tur pavada ne - dēļas nogales – septiņus vakarus. Viņa atradusi „Ozolu Mahjas Grahmatu“, vecu kladi, kuŗā ierakstīti svarīgākie notikumi Ozolu dzimtas dzīvē.
Vai ar septiņiem vakariem pietiks, lai izsekotu un izdzīvotu daudzos dzimtas gadus? „Sep tiņi vakari“ ir pirmā grāmata no se - rijas „Latvijas Simtgades romāni“.
 
Foto: Vītolu fonds, attēlā - Skaidrīte Štolcere ar dzīvesbiedru Māri
Raksts Publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Laiks”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti