Dalies:

Laiks: Kad skaisti sapņi atkārtojas

Laiks: Kad skaisti sapņi atkārtojas
  • 13. Aug. 2018

Mums visiem reizēm ir sapņi, kas atkārtojas ar nelielām variācijām. Laikam biežāk šajos sapņos notiek kaut kas nepatīkams – ierodamies gala eksāmenā nesagatavojušies, steidzamies pa lidostu bezcerīgi aizkavējušies un tā joprojām.

Cik jauki, ja patīkams sapnis var atkārtoties! Šovasar man bijusi laime to piedzīvot. Pirms pieciem gadiem pirmo reizi pie - pildījās divi mani mūža sapņi, proti, dziedāt Dziesmu svētkos Latvijā un apceļot daļiņu Latvijas uz divriteņa. Pirms dažām nedēļām abi sapņi atkārtojās ar nelielām variācijām.

Ja 2013. gadā abi ar vīru Mārtiņu pirmo reizi piedzīvojām vārdiem neizsakāmo pacilājumu, lepnumu un prieku, ko izjūt dziedot Dziesmu svētku Noslēguma koncertā (un arī mēģinājumos) ar 16 000 citiem ko - ristiem un ejot Dziesmu svētku gājienā, tad šogad mums vis lielākais gandarījums radās, ka dalījāmies ar šīm izjūtām ar diviem mūsu bērniem – Zintu un Āri. Visi četri dziedājām Ņujorkas latviešu korī un gatavojāmies Dziesmu svētkiem, lai svētku nedēļā būtu daļa no lielās kopības, kas rodas, piemēram, braucot pārpildītajos, „dziedošajos“ tramvajos, ejot pa Latvijas karogiem izgreznoto ceļu no Mežaparka tramvaja pieturas līdz estrādei, attiecīgā brīdī pieceļoties kājās virs galvas izstieptām rokām, kad kāds no vīriešu rindām izsauc „Vilni!“. Dalījāmies ar mirkļiem, kad katram rīklē iesprūda kamols, acīs saskrēja asaras un vairs nevarējām pa - dziedāt. Vienam tas notika mēģinājumā, dziedot „Karoga dziesmu“ un vērojot, kā Latvijas karogs lēnām uzvijas karoga mastā, līdz vējš to paķeŗ. Citam tas gadījās dziesmas „Krustiem zvaigznes debesīs“ laikā, kad no visiem virzieniem lepni un mierīgi estrādē ienāca jaukto koŗu sievietes, senioru koŗi un Noslēguma koncerta dejotāji. Iemīļotā „Manai dzimtenei“, ar Jāņa Peteŗa šiem Dziesmu svētkiem un Simtgadei īpaši sarakstītiem, jauniem ievadvārdiem, bija visspēcīgākais aizkustinājuma brīdis vēl citam. “Beidzot mēs visi esam mājās…”

Lasītākās ziņas

Domājot par kopības sajūtu, nevaru nepieminēt citu negaidītu veidu, kā to izjutu. Diemžēl sanāca, ka man kopā ar citiem Ņujorkas koŗa otrajiem altiem paredzētā vieta estrādē atradās aiz milzīga TV kameras statīva, un atkarībā no tā, kā kameras izstiepjamais un grozāmais krāns kustējās, bieži neredzēju diriģentu. Par to, vai ir pareizi vai nepareizi šādi ieplānot dziedātāju sastāšanos, šoreiz nedebatēšu, it sevišķi, kad visi labi zina, ka diriģentu viskarstākā vēlēšanās ir, lai ikkatrs dziedātājs uz viņu skatās. Tomēr bija dziesmas, kuŗās neredzēju diriģentu, viena būdama L. Garūtas „Mūsu Tēvs, debesīs“. Šajā dziesmā pēc dažām frazēm jutu, kā viss tūkstoš balsīgais koris aiz manis ieelpo, un tā arī zināju, kad jādzied. Viena elpa, viena dziesma, kas par kopību!

Kā pirms pieciem gadiem, arī šoreiz ar ilggadējiem draugiem un ceļojumu biedriem – Ilzi un Jāni, un Anitu un Robertu – saplānojām apceļot kādu Latvijas daļu uz velosipēdiem. Iepriekš braucām pa Kurzemi, šogad izvēlējāmies Latgali un mazliet Vidzemes. Tādēļ, ka pirms pieciem gadiem izdevās veiksmīgi sarunāt gan velosipēdu nomu, gan naktsmājas, jutāmies daudz drošāk, plānojot šo ceļojumu. Pa ziemu jau sākām pētīt iespējamās naktsmājas un apskates vietas.

Šoreiz lēmām katrā vietā palikt divas naktis, lai būtu dienas, kad nav jāvadā bagāžas somas līdzi. Divriteņus nomājām no Gandra, aktīvās atpūtas veikala Kalnciema ielā. Atkal ieplānojām izgulēties pirmdienā pēc Sadziedāšanās nakts, lai pēcpusdienā dotos uz Gandru veikt visas nomāšanas formālitātes un paņemtu visu ekipējumu, jo vilciens otrdienas rītā atgāja 9.45.

Patiesība, ka vienīgā noteiktā lieta dzīvē ir maiņas, sevi apliecināja. Gandrs ieviesis elektronisku rezervāciju sistēmu nomāšanai. Ilze, vēl mājās būdama, veica rezervāciju divriteņiem, ķiverēm, bagāžniekiem (rāmjiem virs aizmugures riteņiem somu piekarināšanai) un pa pārim somu katram. Ar divriteņiem it kā viss kārtībā, bet šajā veikalā šajā brīdī bija tikai četri bagāžnieki un trīs somas. Citi esot citos veikalos, tos varētu dabūt pēc dažām dienām. Nesapratām, kā maiņa uz elektronisku rezervāciju sistēmu kādam palīdz un kāpēc rezervētās lietas nebija atvestas uz pieteikto datumu. Mums nebija rezervētās somas, Gandram līdz ar to mazāks ienākums. Par laimi, Ilzes māsa ar vīru dzīvo Rīgā, un varējām no viņiem aizņemties vēl divas somas. Tomēr, visiem bija rūpīgi jāpārdomā, ko ņemt līdzi, lai sešiem cilvēkiem visa iedzīve piecām dienām saiet piecās velo somās un trijās mazās mugursomās. Ceļojuma beigās visi atzinām, ka ir apbrīnojami, ar cik maz var labi iztikt un cik daudz vienkāršāka dzīve ir, ja nav liekas mantības.

Kad beidzot viss ar divriteņiem un velosomām bija nokārtots, no Pārdaugavas devāmies uz Rīgas galveno dzelzceļa staciju, lai laikus nopirktu biļetes gan sev, gan riteņiem. Dodoties Vanšu tilta virzienā, nu jau vēlā pēcpusdienā, piebraucām Daugavas krastā un baudījām vakara saules apspīdētu Vecrīgu. Virs Vecrīgas panorāmas kā milzīgas vates pūkas rāmi peld Latvijai raksturīgie mākoņi, kas izceļ debesu bezgalību. Kā pastkartītē! Kad bijām pārbraukuši tiltam un gar krastmalu pie - braukuši Centrāltirgum, sanāca līkumot kā pa labirintu pāri tramvaju sliedēm, cauri tirgus rajonam, cauri tuneļiem zem lielajiem ielu krustojumiem, līdz nonācām pie dzelzceļa stacijas. Ar biļetēm kabatās katrs devāmies mājup, lai sapakotu mantu mazumiņu nākamajām dienām. Pārdomājot šā gada ceļojumu, divas temas izceļas – mūsu tēvzemes skaistums un cilvēku atvērtība. Latvijas dabas skaistums nekad nebeidz rast apbrīnu ar savām viļņojošām ziedu pļavām, lēzenajiem, kā apaļiem maizes klaipiem, pauguriem un kā ar lineālu taisni novilktiem priežu stumbriem. Daba jūtas ērta un kā savējā. Ar katru Latvijas ap - ciemojumu jūtu, ka cilvēki kļūst atvērtāki un draudzīgāki. Varbūt pati jūtos ērtāk Latvijas nedefinējamā sadzīves kultūrā, bet tikpat gribas domāt, ka arī cilvēki Latvijā pamazām mainās savā attieksmē pret gadījuma saskarsmi ar citiem ikdienas gaitā. Atkal un atkal sanāca īsa, bet sirsnīga saruna un saprašanās, kas palīdz apstiprināt sajūtu, ka visi taču esam ļaudis, kas ir spējīgi cits ar citu sazināties un atrast kontaktu.

No rīta laikus ieradušies stacijā, nokļūstam uz pareizā perona tieši, kad vilciens piebrauc, lai uzņemtu pasažieŗus. Tā kā Rīga bija sākuma punkts, varam mierīgi iekāpt īpaši apzīmētajā velosipēdu vagona galā. Nu jau jūtamies pieredzējuši, jo zinām, ka tur būs īpaši āķi, kuŗos var riteņus vertikāli iekarināt. Atkal maiņa – ja pirms pieciem gadiem vagonos bija seši āķi, šajā bija tikai trīs. Trīs mūsu grupas divriteņi nonāk vagona vidus ailē. Pēc neilga laika redzam, ka vagonā grasās kāpt vēl četras sievietes ar saviem riteņiem. Mūsu pirmos skaidrojumus, ka esam jau seši, viņas uztveŗ kā aizrādījumus, ka nevarot kāpt, bet ātri kliedējam pārpratumu, kad palīdzam viņām iecelt riteņus un iekārtoties. Par laimi, vagonā ir vēl tikai divi citi pasažieŗi. Arī noskaidrojam, ka gan viņi, gan četras sievietes visi brauc līdz Rēzeknei. Mēs esam nolēmuši braukt līdz Ludzai. Kad vilciens sāk ripot, pirmsbraukšanas saspringums sāk zust. Kad biļešu kontroliere ierodas, sagaidām agrāk piedzīvoto, laikam no padomju laikiem palikušo, skarbo, nosodošo attieksmi, ka neesam varējuši desmit riteņus sakarināt uz trim āķiem un kā uzdrošināmies apgrūtināt kontrolieri darbā ar divriteņiem pārblīvēto eju. Patīkama maiņa uz cilvēcīgu atvērtību – ar nedaudz humora un draudzīgas izpratnes, visiem biļetes tiek pārbaudītas, un mierīgi braucam tālāk. Pa logu vērojam ceļmalas un dalāmies ar pārdomām par Dziesmu svētku laikā piedzīvoto. Atzīstos, ka, cerams neuzkrītoši, vērojam četras sievietes, kas ar manāmu, sirsnīgi ērtu draudzību čalo. Vai visas dzīvo Latvijā? Viņas izskatās tikai nedaudz jaunākas par mums, vairākiem, kas tuvojas pensijas vecumam. Latvijā bieži neredz sievietes tajā vecumā, kas piekopj aktīvo atpūtu. Vai brauc ar velosipēdiem bieži? Zinām, ka viņas noteikti tāpat slepus vēro un spriež par mums. Beidzot nenociešos un jautāju, vai drīkstu ap - mierināt savu ziņkārību. Noskaidrojas, ka visas ir rīdzinieces un katru vasaru kaut kur brauc. Pagājušajā gadā bijušas Vidzemē gar līča krastu. Protams, mums nākas skaidrot par sevi – visi dzimuši ASV, piedalījāmies Dziesmu svētkos, mājās runājam latviski, bērni runā latviski, utt. Cik jauki atrast kopīgu valodu ar nejauši sastaptiem cilvēkiem! Jo tālāk braucam, jo mazāk apdzīvota ir apkārtne. To arī meklējam, tādēļ izvēlējāmies ceļot pa Latgali.

Ceļš līdz Ludzai ilgst nepilnas četras stundas. Rēzeknē palīdzam pārējiem vagona pasažieriem iz - kāpt, sirsnīgi pamājam un novēlam labu ceļa vēju. Izkāpuši Ludzā, lemjam, ka pilsēta mazliet jāapskata un jāatrod veikals, lai no - pirktu ūdeni un ēdienu dažām maltītēm. Nopriecājamies par to, cik sakārtota un glīta ir Ludza. Vispār sajūta, ka cilvēki rosās un dzīvo normālu dzīvi, nevis pamestības un dīkā stāvēšanas sajūta. Virs pilsētas centra paceļas balta katedrāle kalna galā. Uzminamies kalnā, un nav ilgi jāgaida, līdz dežurante aicina iekšā. Baznīcas ārpuse koši balta, iekšpuse arī priekšzīmīgi remontēta. Dzirdēts, ka daudzviet Latgalē katoļu baznīca saskanīgi sadzīvo ar latvisko folkloru.

Šķiet, Ludzas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīca va - rētu būt viena tāda vieta, jo no augstajiem griestiem virs altāŗa uz abām pusēm karājas biezas ozollapu vītnes, un vienam no svētajiem (Sv. Jānim?), kas stāv pie baznīcas kolonnām, galvā uzlikts ozollapu vainags. Varbūt kopš Jāņiem? Tomēr daudz izsaka lūgšana, kas pielikta pie dēlīša ārpus baznīcas. Daži citāti: “Kungs, es Tev lūgšanā pienesu tos, kuŗi šobrīd jūtas vāji un nepasargāti… Es Tevi lūdzu par visiem Ludzas iedzīvotājiem, kam trūkst cilvēka cienīgu dzīves apstākļu, ēdiena vai apģērba, par visām Ludzas trūcīgajām ģimenēm, sirmgalvjiem un slimniekiem, par atkarību nomocītajiem un viņu tuviniekiem, par tiem, kas ir bez darba un nevar nopelnīt sev iztiku. Par tiem, kas smagi strādā un tomēr dzīvo trūkumā vai raizēs par iztiku un nedrošībā par nākotni…” Arī dežurantes komentārs pēc jautājuma, vai mēs arī piedalījāmies Dziesmu svētkos, ir zīmīgs. Ar asarām acīs viņa teica, ka viņai gan ļoti gribējies, bet visa nauda aizejot par zālēm un nekā nepaliktu, lai samaksātu par vilcienu un naktsmājām. Netālu no katedrāles at - rodas viduslaiku pilsdrupas, kuŗu rekonstrukcijai nesen piešķirta „Eiropas nauda“.

Kad Ludzas centrs apskatīts un iepirkumi veikti, atgriežamies parkā, kuŗam izbraucām cauri. Arī parks ir skaisti sakopts, visur krāšņas puķu dobes, netrūkst ļaužu, kas parku izbauda. Uz so - liņa pie strūklakas mierīgi sarunājas divas pesionāres, kas mums, garām braucējiem, jautā, vai parks patīk un rāda “īkšķi uz augšu”. It sevišķi nopriecājamies par “ezīšiem” – trim no akmens izkaltiem ežu purniņiem, kam adatu kažociņš ir sastādīti dusty miller. Vēlākajās sarunās ar Lu - dzas pazinējiem noskaidrojas, ka daudzi minētie uzlabojumi notikuši pēdējo desmit gadu laikā un agrāk pilsēta bijusi noplukusi. Apsēdušies uz ēnaina sola, ieturam pusdienas, kas kļūst par šīs nedēļas visparastāko maltīti: rupjmaize ar sieru vai šprotēm.

Esam gatavi sākt ceļu uz naktsmājām Rāznas ezera krastā. Es piezvanu apstiprināt, ka vispār būsim un ap cikiem paredzam ierasties. Sarunas gaitā atklājas, ka esmu šausmīgi kļūdījusies un rezervējusi nepareiziem datumiem, bet, par laimi, ir citi brīvi numuriņi, kuŗos varam nakšņot. Drīz izbraucam no Ludzas asfaltētajām ielām un, kā esam jau no kartes nopratuši, sākam braukt pa t.s. uzlaboto zemes ceļu. Braukšana ir grumbuļaina un grūta. Vai nu grumbuļaina vaļīgas grants dēļ, vai vecmodīgam veļas dēlim līdzīgo, izdangāto rievu dēļ. Ar laiku iemanāmies braukt pa ceļu līču loču, meklēdami visgludākās ceļa daļas. Par laimi, auto satiksmes tikpat kā nav. Tomēr, braukšana iet daudz lē - nāk, nekā paredzējām. Līdz pa - ņem tais ūdens samazinās. Skatāmies kartē un mēģinām paredzēt, kur būs nākamais veikals. Apstiprinājas it kā nojaustā, bet nu dzīvē izjustā īstenība – meklētā neapdzīvotība ir reti veikali. Beidzot Stoļerovā, pie pa visam ne - uzkrītoša izskata ēkas, redzam zīmi „Pārtika.“ Tiekam pie ūdens un garšīga saldējuma. Kamēr laizām saldējumu, apbrīnojam ideāli kopto puķu dobi veikala priekšā. Pēc brīža veikal nieks nenociešas un iznāk sīkāk ap - runāties – atkal cilvēciska atvērtība. Atklājas, ka viņš 50 gadu vecumā iepazinies ar alpīnismu un nu jau desmit gadus ik vasaru cenšas to piekopt, braucot uz Alpiem. Pateicoties gaŗajiem vasaras vakariem un no saldējuma gūtajiem spēkiem, pārāk neraizējamies par tālāko ceļu. Arvien vairāk iejūtamies savās velotūristu lomās un baudām dabas skaistumu. Kad saule sāk spīdēt zemākā leņķī, zīme ceļa malā pavēstī, ka iebraucam Rāznas nacionālajā parkā un zinām, ka tuvojamies naktsmājām. Ārpus Kaunatas atkal braucam pa asfaltu. Tomēr Kaunatā ierodamies pēc veikala slēgšanas un pēc gaŗā brauciena iekārotais alus paliek nenopirkts. Piebraucot pie Rāznas ezera, pagriežamies pa kreisi. Ripojam gaŗām pļavai, kuŗā ganās balts zirgs, un drīz jau pie - braucam pie Rāznas Stāvkrastu viesu nama. Plašajā zālienā starp galveno namu un ezera krastu vairākas sievietes glezno vai nu vāzē saliktas saulespuķes, vai turpat redzamo ainavu. Stāvās nogāzes apakšā vakara saulē vizuļo Rāznas ezers. Skaidrs, kur viesu nams ņēmis savu nosaukumu. Mazliet pagrozāmies, un, kad sāku doties telpās, meklējot saimnieku, jauna sieviete mūs uzrunā un no citas ēkas pasauc savu tēvu, saimnieku. Viņš uzreiz saprata, ka garāžā jāierāda vieta, kur divriteņus atstāt pa nakti. No izrunas saprotam, ka saimnieks ir krievs, bet ar mums runāja latviski un nebija grūtību sazināties. Mums ierāda divas istabas, katrā pa trim gultām. Turpat kopīga dušas telpa un tualete. Veikli lemjam, ka šiem vakariem būs meiteņu un krācēju istabas. Pēc gaŗās, putekļainās braukšanas ezers vilināt vilina. Nokāpuši līdz ezeram pa stāvām kāpnēm, iz - ejam līdz laipas galam. Secinām, ka saskaņā ar nostāstiem par šīs vasaras sauso laiku, ūdens līmenis ir vismaz pēdu zemāks nekā parasti un lēkšana no laipas nebūt ne prāta darbs. Ūdenī var eleganti iekāpt pa aprūsējušām kāpnītēm. Ezera dibens šai vietā patīkami stingrs un smilšains. Pirmajā brīdī ūdens likās auksts, bet pavisam drīz atzīstam, ka tas ir patīkami atsvaidzinošs.

Vakaru pavadām uz otrā stāva balkona, iebaudot rupjmaizi ar sieru vai šprotēm. Atrodas kāds svaigs gurķis, ko piegrauzt klāt. Pētām karti un lemjam nākamajā dienā braukt apkārt Rāznas ezeram. Minētā cilvēku atvērtības tema sevi šajā vakarā atklāja vairākkārt. Izrādās, ka starp glezno tājām ir komponiste Ilona Ru - paine, kas pirms dažiem gadiem uz pasūtinājumu komponēja Ziemsvētku kantāti Ņujorkas latviešu korim. Protams, šāda sagadīšanās paveŗ durvis draudzīgam noskaņojumam. Kad pajautājam jaunajai sievietei, kas mūs ierodoties pirmā uzrunāja, vai gadījumā te uz vietas nav iespējams iegādāties alu, viņa saka, ka neesot, bet atzina, ka viņa ar savu austrāļu draugu rīt jau došoties prom un viņiem mazliet atlicis. Atnesīšot. Pēc brītiņa mums katram atnes pa alus bundžiņai, pretī neņemot samaksu, un aicina viņiem piebiedroties pie ugunskura. Nebijām beiguši ēst, kad kāpņu galā parādās divas meitenes. Viņas sēdējušas uz balkona zem mums un mūsu sarunas likušās tik interesantas (pārrunājām veselības apdrošināšanas polises!), ka nevarējušas nociesties, uzdrīkstējās uznākt un lūgt atļauju piebiedroties mūsu sarunām. Anika un Elizabete – 15 un 16 gadus vecas ģimnazistes no Rēzeknes. Viņas arī piedalās triju dienu plenērā ar pārējām sievietēm un vingrinās zīmēšanā un gleznošanā ar pieaicinātu mākslinieci, kas vada nodarbības. Abas iepriekšējā nedēļā arī dejojušas Dziesmu svētkos. Meitenes, it sevišķi Anika, kūsāt kūsā ar interesi par Ameriku, kā arī dalās ar savām kaislībām: meksikāņu mākslinieci Frīdu Kahlo, autoru Imantu Ziedoni, mūziķi Bob Marley un rokgrupu Queen. Viņas liekas kā ieinteresētas, motivētas meitenes, kuŗām Rēzekne sāk justies par šauru un Amerika šķiet visu atbilžu, brīnumu zeme. Cenšamies godīgi un patiesi atbildēt uz jautājumiem, tomēr uzsveŗot to, ka katrai valstij ir savi labumi, kā arī trūkumi. Pats svarīgākais – ko cilvēks pats ir gatavs no sevis darīt un dot, lai veidotu savu dzīvi, savu nākotni. Katrā ziņā šadu atvērtību sastapām pirmo reizi šajā ceļojumā.

Nākamais rīts uzaust skaists un saulains. Ceļš ap ezeru sauc. Vietām tas ir tuvu krastam, toties krasts niedrām aizaudzis. Citur lauki vai mājas atrodas starp ceļu un ezeru. Līdz Lipuškiem aizbraucam diezgan veikli. Tur atkal atrodam mazu, teju ieraugāmu un atpazīstamu veikaliņu, kur pērkam ūdeni, sieru un, kafiju neatraduši, pāris Coca-cola pudeles, lai novērstu rīta kofeina trūkuma galvassāpes. Netālu ir Mākoņkalns, šīs apkārtnes ievērojamākais skatpunkts. Aizbraucam, saslēdzam riteņus, jo ne - esam vienīgie, kas atbraukuši. Ja devāmies uz šejieni ar mazliet skepses vai tik būs vērts, varu droši apgalvot, ka ir vērts. Paveŗas plašs skats uz Rāznas ezeru un tā apkārtni.

Grumbuļainā braukšana tomēr ņem savu pirmo upuri – Anita, strauji bremzēdama, pārlido divriteņa rokturiem, kad ceļš pēkšņi mainās no asfalta uz grants ceļu un nobrāž abas delnas un ceļgalus. Starp nedaudzajām līdzpaņem tām lietām ir plāksteŗi, marles kvadrātiņi un apsēji. Anita drīz „salāpīta“. Vēlāk mīkstās smiltīs arī Ilze zaudē līdzsvaru, bet cieš tikai ar dažiem zilu - miem. Šai ceļa posmā ievērojam daudzās mazās kapsētas un katoliskajai Latgalei laikam raksturīgās, lūgšanu vietas – krusts zem maza jumtiņa. Arī vienai otrai mājai pie ceļa ir krusifiks, kas liek domāt, ka tur dzīvo katoļticīgi ļaudis. Gan kapsētas, gan lūgšanu vietas šķiet koptas un apmeklētas, par ko liecina puķes, toties nereti mākslīgas puķes žilbinoši spilgtās krāsās.

Nonākuši ezera rietumu krastā, meklējam pagriezienu uz vēl ma - zāku „neuzlabotu zemes ceļu“, kas ved uz Zosnu. To atrodam un secinām, ka neuzlabotais zemes ceļš ir gludāks un ar divriteņiem vieglāk izbraucams nekā uzlabotie. Sākam ripot pa varbūt visgleznaināko posmu visā ceļojumā. Sasilušu sveķu un skuju smarža mainās ar lopu kūts aromātu. Klusais ceļš slaidiem līkumiem vijas caur pļavām, labības laukiem un, vietumis, bērzu birzij vai egļu mežiņam. Jādomā gan par Purvīša gleznām, gan par Ziedoņa ainavas kopšanas talkām. Prātā dziedu „Skaista mana tēvu sēta, tik cēlāi vietiņā...“

Zosna izrādās ciemats, kas savulaik, šķiet, bijis samērā ap - dzīvots. Daudz ēku, gan dzīvojamās mājas, gan saimniecības ēkas. Tomēr redzam maz cilvēku, un viss liekas nenoteiktā laikā sastindzis. Piebraucam pie Zosnas muižas, par ko mums stāstīja meitenes iepriekšējā vakarā. Ēka pamesta. Paskatījušies pa logu, minam, ka tā visnesenāk bijusi skola, jo redzam skolas solus un grāmatu plauktus. Pēc Zosnas ceļš kļūst vēl mazāk lietots un to, nudien, grūti atšķirt no māju iebraucamā ceļa. Vienā krustcelē, kur uz visiem stūriem ir pa mājai, apstājamies un pētām karti. No mājas iznāk sieviete puķainā kleitā ar grūti aprakstāmu, bet tomēr pilsētniecisku matu krāsu un sakārtojumu. Viņa uzrunā mūs krieviski, bet samērā veikli pāriet uz latviešu valodu. Jautājam, vai ceļš ved uz Čornaju. Viņa saka, ka vedot, bet pati līdz ceļa galam nekad nav braukusi. Atklājas, ka viņas māte te dzīvojusi, līdz aizgājusi mūžībā. Meita atbraucot tikai brīvdienās. Kad viņa saprot, ka esam latviski runājoši latvieši no ASV, izplestās acis un smaids izsaka apbrīnu un liek domāt, ka laikam nebūs tādus kā mūs agrāk satikusi.

Sirdi atkal silda cilvēka atvērtība. Atvadījušies, uzdrošināmies braukt tālāk. Kaut šis apvidus ir reti apdzīvots, tas nav pamests. Lielais vairums lauku ir apstrādāti vai tajos ir nopļauta siena rituļi. Vēlāk kāds skaidro, ka visi lauki piederot vācu firmām, kas atalgo pa retam vietējam tajos strādāt. Žēl, ka nepieder latviešiem, bet būtu vēl vairāk žēl, ja būtu pa - mesti un aizauguši. Pie salīdzinoši lielākās Gineviču kapsētas atkal apstājamies. Grūti saprast, vai bija jāpagriežas pie mazā smilšu celiņa, kuŗam nesen pa - braucām gaŗām. Mārtiņš pabrauc uz priekšu izlūkos un atgriežas ar ziņu, ka ceļš izbeidzas. Braucam atpakaļ un dodamies pa vēl mazāku ceļu. Aiz dažiem līku miem tomēr parādās jau apdzīvotāka apkārtne, kuŗā pat aktīvi būvē vai remontē mājas. Esam nonākuši līdz Čornajai ezera ziemeļos, pie asfaltēta ceļa, kas vestu uz Rēzekni. Pagriežamies Kaunatas un Rāznas stāvkrastu virzienā.

Tādēļ, ka esam jau vairākās maltītēs baudījuši rupjmaizi ar sieru vai šprotēm, gudrojam, kā rīkoties turpmāk. Rāznas Stāvkrastos nav iespējams sarunāt kādu maltīti, toties saimnieks mudināja, ka varam droši lietot plašo virtuvi un uzglabāt ēdienu ledusskapī. Vairākkārt kafijas meklējumos pieminēts viesu nams Ezerkrasti. Kad braucam tam gaŗām, lemjam iegriezties. Plašs īpašums ar vairākiem, dažāda lieluma namiņiem, zaļu, no - pļautu mauriņu, krāšņām puķu dobēm, koptu plūdmali ar malā izvilktām nomas laiviņām. Ejam lielākajā ēkā ar norādi Kafejnīca. Varam dabūt siltas vakariņas – karbonādi ar kartupeļiem un salātiņiem. Nepalaižam gaŗām izdevību. Viss garšīgs par neticami mērenu cenu. Kamēr gaidām vakariņas pie galdiņa uz lieveņa ar skatu uz ezeru, no numuriņa otrajā stāvā nokāpj ASV austrumu krasta paziņa E. Butners. Arī viņam ir slavas vārdi par Ezerkrastiem. Pirms atgriešanās naktsmājās daži no mums izbrauc līkumu uz veikalu Kaunatā, pirms to slēdz. Šoreiz paņemam skābo gurķu burku, čipus, svaigu papriku (ko ASV sauktu par sarkano piparu) un, protams, alu. Pie veikala man ir riteņu sar gāšanas dežūra, kas ļauj novērot ļaudis, kas iepērkas. Diemžēl jā - konstatē ka diezgan daudzi ir vīrieši ar jau sasarkušām acīm un reizē stīvu un ļenganu gaitu. Iznāk divas sievietes, spraigi čalodamas latgaliski. Piebrauc paliels t. s. SUV, kas velk „treileri“. Acīmredzot citi ļaudis atvaļinājumā.

Raksta auotre:

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Foto: CC0 licence

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti