Dalies:

Laiks: Imanta Nīgale - Es gribu sagaidīt brīvās Latvijas 100

  • 04. Jan. 2019

Ar Imantu Nīgali sarunājas Ilze Garoza

Latvijas Simtgades gads tuvojas beigām. Cik vareni tas iesācies, tik vareni tas noslēdzies ar desmitiem lielāku un mazāku sarīkojumu katrā latviešu apdzīvotā vietā ASV. Kas paliks pēc šī gada? Tās būs emocijas, atmiņas un stāsti, un iedvesma jaunam darba cēlienam. Uz sarunu aicināju Imantu Nīgali, kuŗa šī gada sākumā kopā ar grupu Imanta Dimanta un Draugi ieskandināja Latvijas Simtgadi Amerikā, piedaloties Amerikas latviešu apvienības (ALA) rīkotā koncertturnejā pa 18 ASV pilsētām. Nākamā gada sākumā Latvijas Televīzijā tiks translēta do kumentālā īsfilma „Atgriešanās“, kas tapusi ar Latvijas Kultūras ministrijas, ALAs un Pasaules brīvo latviešu apvienības atbalstu. Filma ir stāsts par Imantas identitātes meklējumiem, pārcelšanos uz Latviju, Latvijas Simtgadi un vērtībām.

Kā tu sadzīvo ar pastiprināto publicitāti Latvijā? Kādas sajūtas tas tevī raisa?

 No sākuma likās: „O! Forši, ka visi kaut ko grib zināt!“ Bet tad bija kritiens, kad likās, ko jūs gri- bat lai vēlreiz stāstu to pašu? Viss jau ir pateikts. Tagad man ir tik atrunāts tas stāsts, ka man nav ne šā, ne tā. Es zinu apmēram, kādi būs jautājumi un kā es jūtos Ja kādam tas liekas interesanti, tad labi.

Kas ir tas, ko tu ceri, ka cilvēki iemācīsies no tava stāsta? Kāds ir tas vēstījums, ko vēlies nodot? 

Tas ir, ka cilvēkiem ir jātic savai iekšējai sajūtai. Ja ir vēlme braukt kaut ko apskatīt, iemācīties kaut ko jaunu un izkāpt ārā no savas komforta zonas, tad tas ir jādara. Es negribu, lai vēstījums būtu par to, ka visiem tagad jābrauc at - pakaļ uz Latviju. Ja cilvēks grib iepazīt pasauli, tad tas ir tikpat svarīgi. Ja viņi beigās atgriežas Latvijā, tad tas ir super.
 
Šovasar tev bija iespēja pie - dalīties dokumentālās īsfilmas izveidē, kas vēsta par atgriešanos Latvijā. Kādas sajūtas šī pieredze tev raisīja un pie kā - dām atziņām nonāci? 
 
Tā bija iespēja izstaigāt šī brīža Okupācijas mūzeju. Es tur nebiju bijusi ļoti sen, jo diemžēl tas ir kaut kas tāds, ko tu ikdienā nedari. Varbūt kopā ar ģimeni vai draugiem, kas atbrauc cie - mos. Man patīk paskatīties uz bērnības bildēm un padomāt par to, kuŗi ir tie mazie brīži, kas veidoja mani, un kāpēc es izdevos tāda, kāda esmu. Tas ir lielais jau- tājums, ko es šobrīd sev uzdodu. Cik no visa tā, kas es esmu, ir reproducēts no maniem vecākiem un vecvecākiem un cik ir manis pašas identitāte un intereses. Rodas mazliet identitātes krize, kad tu sāc saprast, ka Tavs skats uz pasauli ir tik daudz no vecākiem un vecvecākiem pārmantots. Un, ka Latvija vairs nav tā valsts, kādu viņi tev iemācīja. Un kā tu atrodi līdzsvaru starp tām lietām…
 
Vai ieguvi kaut kādas jaunas atziņas par sevi? 
 
Ieguvu vēl lielāku pārliecību, ka ģimene un draugi, kas ir bijuši līdzās, ir lielākais atbalsts.
 
Mēs izvēlējāmies aicināt tevi piedalīties īsfilmā, jo gribējām parādīt tevi kā prototipu un caur tevi izstāstīt to stāstu, ko nozīmē augt svešumā, atbraukt uz Latviju, izmēģināt un, visbeidzot, pieņemt lēmumu par palikšanu šeit. Vai tu jūties kā tāds prototips vai arī tev liekas, ka tavs stāsts ir unikāls un atšķirīgs no citiem?  
 
Es domāju, ka tas noteikti var būt prototips. Es arvien vairāk redzu jauniešus, kuŗi brauc uz Latviju vairākas vasaras pēc kārtas un izsaka vēlmi palikt ilgāk. Tas ir ļoti skaisti. Es ceru, ka viņiem izdosies atrast tās lietas, kas palīdzēs viņiem augt un attīstīties tā, kā viņi vēlas. Man tā arī sākās, ka es gribēju atrast jebkādu iemeslu šeit būt uz il gāku laiku. Es iestājos universitātē un līdz ar to biju piesaistīta uz diviem gadiem. Pēc tiem diviem gadiem es meklēju vēl kādas iespējas palikt, tad atradu to, kas mani interesē, un sāku saprast, kā es varu veidot sevi kā profesionāli kādā jomā. Man veicās ar to. Bet tas bija ceļš un process. Ja man tās dažas lietas nebūtu tā sakritušas, kā tās sakrita, tad es varbūt nebūtu šeit.
 
Vai tev savai ģimenei ir jā - skaidro sava izvēle palikt Latvijā?
 
Nē. Viņi to ir akceptējuši. Pat, ja mēs domājam, kā bija at - griezties tajā (Simtgades) tūrē. Tur noteikti bija tā sajūta, ka tu esi atpakaļ vidē, ko tik labi pazīsti un tu ļoti labi vari tajā iederēties. Bet tad gadās arī brīži, kad tu saproti, ka esi bijis septiņus gadus prom un neesi vairs tajā vidē iekšā. Vēl joprojām ir brīži, kad tu jūti to FoMo (Fear of missing out), un tu domā, vai tas, ka esmu izvēlējusies palikt šeit, nozīmē uzdot draudzības, kādas bija tur. Un vai tas ir bijis tā vērts? Es nezinu. Laiks rādīs.
 
Kad tu tikies ar saviem paziņām, kādi bija visbiežāk uzdotie jau tājumi?  
 
“Kā tev iet?” Ir cilvēki, ar ku ŗiem es biežāk satiekos vai sarak stos. Un tad tur nav tik liela tā sprauga ar informāciju, kas jāizstāsta īsā brīdī. Ir tāda maģija ar ārzemju latviešu sabiedrību, it sevišķi Gaŗezera gados, ka tu neredzi tos cilvēkus veselu gadu. Un tad jūs esat tur kopā sešas nedēļas un darāt savu kopīgo lietu. Tad tas laiks un attālums īsti neko nenozīmē.
 
Vai tev ir sajūta, ka latviešiem ASV ir izpratne par to, kāda ir dzīve Latvijā?  
 
Es domāju, ka viņi lēnām sāk izprast. Latvija ir kļuvusi par ne tik traku vietu, kur atbraukt. Tā ir normāla, eiropeiska valsts, kur var labi pavadīt laiku. Es domāju, ka ir ļoti liela starpība, vai tu atbrauc uz Latviju uz vienu ne - dēļu Dziesmu svētku laikā, kur visi tavējie ir vienās un tajās pašās vietās Vecrīgā, vai palikt pēc tam nedēļu vai divas ilgāk, vai at - braukt uz Latviju mēnesi vēlāk vai ziemā… Tas ir pilnīgi cits stāsts. Man nav žēl, ka viņi te redz skaistāko gadalaiku. Tas ir brīnišķīgi, ka viņi var baudīt un svinēt. Bet, ir arī tā ziemīgi tumšā Rīga un Latvija…
 
Ir pagājuši vairāki mēneši kopš jūsu turnejas pa ASV. Kādi ir spilgtākie brīži un pie - dzīvojumi šīs turnejas gaitā? 
 
Viss ceļojums bija fantastisks. Lai cik grūts un nogurdinošs tas reizēm bija, es esmu tik lepna par mums, ka mēs to izdarījām. Esmu tik pārlaimīga un pateicīga par to atbalstu, ko vietējie latvieši mums deva, jo katrā pilsētā bija atsaucīga publika un ļoti gādīgi organizātori. Un mēs kā grupa esam ļoti pateicīgi par visu, kas ir noticis. Kas to padarīja tik unikālu? Es domāju, ka tas, ka cilvēki jau no paša sākuma redzēja, kā mums iet, un viņi gribēja sekot, kā mums turpmāk ies.
 
Ļoti laba bija sadarbība ar sociāliem medijiem – mēs varējām uzrunāt cilvēkus, kas varbūt ikdienā nesekotu tam visam. Tas ir ļoti liels ALAs nopelns – kā viņi aicināja cilvēkus nākt. Vai - rākās vietās organizātori teica, ka uz koncertu ir ieradušies cilvēki, kuŗi nav gadu desmitiem rādījušies latviešu sabiedrībā. Tas bija skaisti, ka mēs bijām tur un ka mēs varējām sanākt visi kopā.
 
Vai jūs apzinātājāties, ka bijāt Simtgades turneja? 
 
Es domāju, ka mēs to tikai tagad saprotam līdz kaulam. Tajā brīdī mēs patiešām neizpratām, cik liels un nozīmīgs ir šis pasākums. Vismaz es ne. Es zināju, ka būs forši, ka cilvēki nāks un klausīsies, bet nezināju, ka būs tik liels emocionālais ieguldījums arī no viņiem. Tas bija skaisti. 
 
Kā tu jūties par pašu Simtgadi? Kas ar to notiek un saistās?  
 
Es kaut kur dzirdēju, ka kādam tik ļoti ir apnikusi tā Simgtades fraze un būšana, ka viņš to pārsaucis par Latvijas 10x10. Man nav apnicis. Es ļoti selektīvi eju uz pasākumiem. Man nebija svarīgi apmeklēt katru un visus pasākumus. Laikam tas, kas mani mazliet attur no tās patiesās svinēšanas ir tas, ka šie nav īstie brīvie 100. Pēc būtības tas nav brīvās Latvijas 100. Un es gribētu sagaidīt tos!
 
Kā tu vērtē Latvijas Simtgades moto „Es esmu Latvija“? Vai tu tam piešķiŗ kādu dziļāku jēgu? 
 
Man tas ļoti patīk. Es domāju, ka katrs to interpretē savādāk. [Manam dzīvesbiedram] Krišjānim tas būtu pilnīgi citādāk nekā man. Es to uztveru ļoti emocionāli: „Latvija – mana Tēvzeme“ un visu to… “Es esmu Latvija” – tāpēc ame rikāņos man jāstāsta, kāpēc man ir dīvains vārds. Un tad tu pa - skaidro viņiem, kur ģeogra fiski atrodas Latvija. Un tajā brīdī tu iemieso „Es esmu Latvija“. Un mēs varam veidot mūsu valsts un tautas būtību.
 
Skatoties un cerot uz tiem „īstajiem“ 100, kāds ir tavs aicinājums tiem, kam ir līdzīgs stāsts par dzīvošanu un uzaugšanu ārpus Latvijas un viņu attiecībām ar Latvijas valsti?
 
Manī ir viena liela doma, kas saistās ar trimdas nākotni. Mēs šobrīd esam krustcelēs. Tie cilvēki, kā mani vecvecāki, kas izceļoja no Latvijas, līdz šim ir bijuši mūsu tiešā saikne ar Latviju – ar saviem stāstiem, atmiņām par to un saviem iemesliem, kādēļ viņi atstāja Latviju. Ir liela atbildība atcerēties tos stāstus un to saikni, un izdomāt, ko darīt pēc tam? Minikrize bija, kad Latvija at - guva neatkarību un šī trimdas latviešu misija vairs nebija tik aktuāla vai mainījās ļoti krasi, jo Latvija bija brīva un galvenais bija sasniegts. Ko tagad darīt? Vai mēs tiešām braucam at - pakaļ, kā mēs esam teikuši? “Negribas. Grūti. Mums ir šeit daudz laba.” Un tāpēc tā sajūta vai vēlējums būtu, ka tagad vēl jo vairāk jāuztur tā tiešā saikne ar Latviju, lai kāda tā būtu. Mums ir tik daudz fantastisku līdzekļu, kas to palīdz darīt – mums ir ātri lidojumi, internets, kas palīdz skatīties Latvijas Televīziju un klausīties Latvijas Radio. Tas nav kaut kas ļoti tāls un svešs vairs. Svarīgi ir cienīt to, no kurienes mēs esam nā - kuši, un domāt, kāpēc mēs esam tādā situācijā, kādā esam.
 
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"
Foto: Imanta Dimanta/Facebook

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē