Dalies:

Laiks: Goda konsuls, jurists, rakstnieks un brīvdomātājs

Laiks: Goda konsuls, jurists, rakstnieks un brīvdomātājs
  • 01. Aug. 2018

Sarunu ar Latvijas Goda konsulu Rodailendā Jāni Boli uzsākam ar neparastu temu par mobilo tālruņu lietošanu vai pareizāk – nelietošanu. Izrādās, viņš principiāli nelieto viedtālruni, tāpēc neviļus uzdodu jautājumu, kas nav saistīts ar Goda konsula pienākumiem Amerikā, bet gan vairāk ar jurista jomu.

Dzīvojam modernā laikmetā, interneta technoloģijas sāk valdīt pār pasauli. Bet kā tad ar privātumu? Vai to vispār var juridiski rēgulēt starptautiskā līmenī?
Privātuma vairs nav! Kā to mainīt, nezinu. Tam vajadzētu notikt starptautiskā plāksnē, taču katra valsts ir suverēna un dara, ko grib. Eiropas Savienība un Kanada kontrolē visvairāk.

Pasaules latviešu zinātnieku kongresā arī drošības aspekti tika skatīti, tai skaitā robotizācija, pie kā tā var novest pasauli. Kāds ir jūsu viedoklis?
Nesaredzu tur neko labu. Es domāju, ka robotizācijas process turpināsies, jo īstenībā cilvēkiem tas interesē. Varbūt daudziem tas ir kaut kas jauns, nepazīstams, bet cilvēkam taču gribas visu izzināt. Tā ir viltīga lieta.

Pazūd savstarpējā komunikācija...

Mēs dzīvojām pavisam citādā pasaulē, un esmu pie tās pieradis. Pašreiz personīgais kontakts, personīgā saziņa citam ar citu pazūd, tā notiek tagad caur šīm ierīcēm. Aiziet cilvēki uz restorānu, ap sēžas, un katram šī mašīnīte rokā, abi skatās nevis viens uz otru, bet telefonos. Atnāk viesmīlis, viņi pasūtina ēdienu un atkal turpina skatīties. Tā jau vairs nav dzīve, johaidī! Droši vien arī Latvijā notiek līdzīgi. Es to nesaprotu, jo man patīk runāties ar cilvēkiem, man patīk skatīties cilvēkiem acīs. Neviens vairs negrib sarunāties, visi „sēž” telefonos. Man ir vecs Nokia podziņu telefons.

Lasītākās ziņas valstī

Jūs rēgulāri viesojaties Latvijā, esat bijis pasniedzējs, sarakstījis grāmatas?
Es esmu Latvijā katru gadu vismaz vienu reizi. Jau pirms kādiem 20 gadiem Latvijā sāku runāt par mediāciju. Toreiz neviens par šo juridisko terminu nezināja, tad lēnām sāka rasties cilvēki, kas saprata ideju. Sa rakstīju pāris grāmatu par mediāciju latviešu valodā, un tās tagad ir izpārdotas.

Vai Latvijā mediācijas likums praksē darbojas?
Īsti neesmu apmierināts, kā tas darbojas praksē. Vissvarīgākajam punktam mediācijas lietošanā vajadzētu būt piesaistei tiesai, kas notiek, ja cilvēks parastā veidā iesūdz otru tiesā, tad viņš satiekas ar tiesnesi, kuŗš saka: mēs varam jūsu lietu izskatīt, bet jūs varat arī vērsties pie mediatora, varbūt varēsiet to strīdu risināt bez tiesas. Tam vajadzētu notikt katrā Latvijas tiesā, bet joprojām tā nav. Ir padomju laika iespaids, un cilvēki Latvijā kautrējas paši savus strīdus risināt. Viņi meklē, lai kāds izlemj viņu vietā. Mediācijas procesā tiek noslēgts līgums, un abas puses piekrīt risināt strīdu bez tiesas. Mediātors motivē cilvēkus, uzdod jautājumus, iesaka veidus, kā varbūt iespējams strīdu risināt, un mediators nesaka: šis ir tas, kas jums būtu jādara. Es esmu diezgan „agresīvs” mediators, es vienmēr iesaku: vai jūs negribētu darīt to vai citu? Es gan nekad nesaku: dariet to! Mediātora galvenais uzdevums ir atrast, kas abām strīdā iesaistītajām pusēm interesē un likt priekšā viņiem idejas, kā risināt strīdu.

Vai Latvijā mediātoru skaits ir pietiekams?
Latvijā tagad ir apmēram divsimt labi apmācītu mediātoru. Likums paredz mediaātoru sertifikācijas (tas ir nopietns eksāmens). Mediātoram obligāti nav jābūt juristam, tas var būt mācītājs vai kādas citas profesijas pārstāvis. Īstenībā juristi pat nav tie labākie mediātori. Mediā toram jābūt spējīgam būt neit rālam, juristiem šai ziņā varētu būt grūti, jo viņi vienmēr nostājas vienā vai otrā pusē. Ir jāpadomā pašam, vai tiešām tu vari strādāt par mediatoru.

Pēc kādas palīdzības pie jums cilvēki griežas kā pie Latvijas Goda konsula? Vai jūsu pusē dzīvo daudz latviešu?
Diemžēl Amerikas skolās par Latviju nemāca, tāpēc ameri kāņiem nav lielas intereses. Providencē, Austrumkrastā, kur es dzīvoju, latviešu ir maz, bet Bostonā dzīvo daudz, tur nav Goda konsulu, tāpēc man bieži zvana arī no turienes, arī no citām vietām. Ģeografija nav svarīga, jāpalīdz visiem, lai arī no kuŗienes man zvanītu un lai kādus jautājumus man uzdotu. Tie ir gan dažādi vienkārši jautājumi, gan arī saistīti ar kādu biznesa risināšanas problēmu – ko latvieši varētu darīt Amerikā vai Amerikas cilvēki Latvijā.

Kāds ir jūsu viedoklis par Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, kas jūnijā notika Latvijā?
Es biju juristu kongresā, tas bija ļoti vispusīgs un ļoti labi organizēts un patiešām ar interesantu saturu.

Jūs braucat vismaz reizi gadā uz Latviju. Vai Latvija aug?
Latvija aug gluži labi. Man Latvijā patīk tādas vienkāršas lietas, piemēram, ka es te varu ēst īstu ēdienu. Amerikā tas fabrikas ēdiens ir pavisam citāds, salikts paciņās, fabricēts. Man patīk teātŗi Latvijā. Vispār man te ļoti patīk. Vienu gan esmu te pamanījis: man liekas, ka sievietēm Latvijā izglītība ir daudz svarīgāka nekā vīriešiem. Man lekcijās parasti ir ap 90% sieviešu un tikai 10% vīriešu. Mediātori Amerikā pārsvarā ir vīrieši. Latvijā viss ir citādi. Neredzu puišus – dāmas ir daudz enerģiskākas, interesantākas.

Kā aizritēja Dziesmu svētku nedēļa?
Bijām deju svētkos, uz svētku lielkoncertu un apmeklējām sarīkojumus Vērmaņdārzā. Viss bija ļoti aizraujoši! Man bija arī liels prieks satikt kollēgas no visas pasaules. Pavisam kopā laikam bija sabraukuši 118 Goda konsuli no 60 valstīm. Dzirdēju interesantus dzīves stāstus, piemēram, kas motivējis cilvēkus no Nigērijas, Mongolijas, Togo, Malaizijas, Jordānas kļūt par Latvijas Goda konsuliem.

Jūsu mīļākā dziesma?
„Vecpiebalgas ūdensrozes”. Man liekas, tā ir skaistākā latviešu dziesma. Un otra – manas mammas mīļākā dziesma „Virši zili, virši sārti” – tā arī ir brīnišķīga dziesma.

Tāda interesanta valdība šobrīd Amerikā, kā to vērtējat?
Es savu personīgo viedokli neizpaudīšu, bet nosaukšu faktus. Fakts Nr. 1 – es par Trampu nebalsoju. Fakts Nr.2 – Amerikas sabirdrība nekad nav bijusi tik sašķelta kā šodien. Fakts Nr.3 – Tramps uzvarēja, pateicoties Amerikas elektorālajai sistēmai.

Saka: kur divi latvieši, tur trīs partijas.
Man ļoti interesētu zināt, kāpēc mēs tādi esam, kāpēc latviešiem arī svešumā, piemēram, 500 latviešu mītnes vietā, jāuztur vismaz divas baznīcas?

Kāds bijis jūsu ģimenes ceļš uz Ameriku?
Mans tēvs bija leģionā. Viņš bija agronoms, strādāja par meliorātoru. Manu vecvecāku lauku mājas bija Vidzemē, mēs dzīvojām Rīgā. Tuvojoties Otrā pasaules kaŗa beigām, tēvs bija Kurzemē. Mamma aizbrauca pie tēva uz Kurzemi, un viņš teica: „Brauc prom!” Tad mamma ar mums, trim brāļiem, izbrauca uz Vāciju, un pēc tam uz Ameriku. Tēvu noķēra, paņēma gūstā, tad atbrīvoja, bet tad 1951. gadā viņš tika izsūtīts uz Sibiriju, un tur viņš nomira Abez gulagā. Mēs ar sievu tur aizbraucām 2010. gadā, bet viņa kapu neatradām. Mamma cīnījās viena pati, man bija astoņi gadi, brālim četri, bet jaunākais brālis bija pavisam maziņš. Tieši pēc kaŗa beigām Vācijā kādi seši mēneši bija ārkārtīgi grūti, kad tiešām nebija ko ēst. Es reiz staigāju pa ielām, atradu maizes gabaliņu – vienu šķēlīti, nesu mājās, tad apsēdos uz trepēm, es biju tik izsalcis, skatījos uz maizes gabaliņu un domāju, vai nest augšā un dalīties, bet es to apēdu pats... Man vēl šodien ir sirdsapziņas pārmetumi par to... bija grūti... Pēc tam Vācijā bija labi, bija ēdiens, tāda kā pansija. Amerikā sākumā mums arī negāja viegli – mamma, skolotāja Latvijā, strādāja fabrikā.

Vai ir izdevies saglabāt bērnos latvietību?
Manas mazmeitas – ceturtā paaudze – perfekti runā latviski, pirms skolas pat runāja labāk latviski nekā angliski. Tātad mēs četrās paaudzēs esam saglabājuši latviešu valodu.

Jūsu vēlējums Latvijai Simtgadē?
Mazāk strīdēties un kaut kā tikt pie tādas polītiskās sistēmas, kur ir tikai kādas divas partijas, nevis tik daudzas, kā tas ir tagad, tāda burzma. Ir grūti vadīt valsti, ja Saeimā ir tik daudz partiju. Katrai partijai, katram cilvēkam ir savas domas, un tad sanāk, ka tas ir tāds strīdu perēklis. Otrs – tautas vēlēts prezidents. Trešais – lai Latvijas Divsimtgades svinības būtu tikpat spilgti latviskas kā Simtgades!

Autore: Irēna Bērziņa

Foto: m.juristavards.lv

Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu “Laiks”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti