Dalies:

Laiks: Ceļš mājās, Dievam kalpojot... Visiem, kuŗi jūt Viņa aicinājumu!

Laiks: Ceļš mājās, Dievam kalpojot... Visiem, kuŗi jūt Viņa aicinājumu!
  • 02. Aug. 2018

Jāņu laikā Latvijā ir jo īpaši skaisti! Kaut arī mūs sagaidīja lietains laiks, varēja just to, ko vienmēr esam jutuši šinī gada laikā, kad dienas ir visgaŗākās un naktis, it kā aiz bailēm, iet atpakaļ uz guļu. Saulītei un gaismai daudz darba, palīdzot auglīgai zemei nest ražu.

Tā arī mēs, LELBĀL plenārsēdes dalībnieki, iesākām mūsu sēdi 25. jūnijā ar gaišu un darbam aicinošu dievkalpojumu Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā. Zīmīgi, ka tieši šajā dienā daļa no mūsu dievkalpojuma bija amata krusta uzlikšana mācītājam Zigmāram Ziemanim. Apzinoties, ka šis ir iesākums mūsu darbam uz nākamām piecām dienām, zīmīgi bija izmeklētie Dieva vārda lasījumi no Pāvila vēstules kolosiešiem: “Dieva mīļotie, apvelciet dziļu līdzjūtību, labestību, pazemību, lēnprātību, iecietību citam pret citu, esiet pacietīgi un piedodiet cits citam, ja kādam ir pret kādu kas pārmetams – kā Kungs jūs ir apžēlojis, tāpat arī dariet jūs....” Daudzreiz par šo tekstu domāju, kad tikām un tiekam sūtīti kalpot. Dievkalpojumu bur vīgi paplašināja ērģelniece Baiba Rēdmane un tenors Juris Vizbulis.

Dienas kārtība bija pieblīvēta, daudz par ko runāt un daudz par ko lemt. Sēde neiesākās kā parasti ar atskaitēm. Tās mums bija jānodod pirms sēde sākās. Katram bija jāatbild uz jautajumu, uz ko tad mēs ceram, nākamajos gados strādājot LELBĀL, tieši atbalstot jaunāko apgabalu Latvijā? Otrs jautājums bija – kur un vai mēs esam vīlušies? Kur mēs kā Baznīca esam, “stāvam”, kādas ir mūsu ieceres un ko līdz šim esam panākuši? Protams, vie dokļi, rūpes, cerības bija daždažādas, tomēr pēc izteiktā varēja spriest, ka rūpes daudziem ir samērā vienādas – pārāk daudz laika ir pavadīts, aizstāvoties gan par draudžu esošajiem īpašumiem, gan par mūsu LELBĀL pēctecību.

Lasītākās ziņas

Jo sevišķi pēdējais izraisa patiesu izbrīnu?!! Tie mācītāji, kuŗi kalpoja ārpus Latvijas latviešu draudzēs, visi tomēr cerēja, ka tad, kad kaŗš beigsies un lietas nomierināsies, varēs atgriezties un atkal kalpot Dievam un Latvijai. Mēs, protams, zinām, ka daudzu latviešu cerības atgriezties Latvijā palika arvien neiespējamākas, gadiem ejot uz priekšu un ko mūnistu režīmam nostiprinoties Latvijā uz vairāk nekā 50 ga diem!

Daudz tika pārrunāts, laiks pagāja nemanot. Tomēr bija pirmā diena jānoslēdz, lai turpinātu nākamajā dienā jau pavisam agri. Mīļš paldies jāsaka daudziem, bet jo sevišķi divām organi zācijām un cilvēkiem – Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas

Fakultātei un tās dekānei Dacei Balodei, un Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja draudzei un tās mā cītājai Bīskapei emer. Jānai Jērumai-Grīnbergai. Abās vietās varējām gan kalpot Dievam, gan Viņu lūgt, bez bailēm un aizspriedumiem. Šajā spraigajā ritmā darbus beidzām ap 22.00 vakarā.

Arī 26.jūnijs bija darba un pārrunu pilns un ļoti gaidīts, jo notika tikšanās ar LELB virsvaldi, kuŗa tieši šajā dienā bija paredzēta. Diena iesākās ar finanču pārskatiem un budžeta plānošanu. Tikāmies arī ar Vācijas Luterisko Baznīcu Latvijā, pārrunājot ar viņiem Sv. Pēteŗa baznīcas īpašumu atgriešanās tiesību procesu un kā mēs, abas Baznīcas, redzam mūsu nākotnes sadarbību. Jāsaka gan, ka visos šajos procesos bija, ir un būs iejaukts daudz no polītiskās spēles.

Bija labi noklausīties, kā latviešu draudzes darbojas gan Eiropā, gan Amerikā, Kanadā un Austrālijā. Šī spēja ieklausīties otra viedoklī bija ļoti noderīga mūsu abu, LELB un LELBĀL, sanāksmē, kuŗā piedalījās abu Baznīcu virsvaldes. Žēl gan, ka no LELB puses tomēr nevarēja piedalīties archibīskaps Jānis Vanags. Sarunas vedās raiti un no abām pusēm izpaudās cieņa. Likās, ka izjutām, ka varbūt šoreiz šīs sadarbības sākums patiesi ir iespējams. Viss, ko mēs lūdzām, ir lai saprot, ka mēs esam uz palikšanu, un lai mums dod iespēju kalpot un vēstīt prieka vēsti – evanģēliju māsām un brāļiem Kristū.

Archibīskape Lauma Zušēvica apliecināja, ka visus šos gadus mēs esam atbalstījuši LELB. Arī savas dzīves aicinājumu kalpot Dievam esam veltījuši tieši latviešu Baznīcā, neskatoties uz citām iespējām, tādā veidā atbalstot Latvijas Baznīcu. Tas viss tika darīts mīlestības vārdā.

Nobeidzām šo sēdi ar kopēji lūgto Tēvreizi un, kad es uz mirkli pacēlu acis, jutu, ka pēc manas rokas jau sniedzās kāda otra, lai, kopā turot rokas, mēs varētu lūgt kā pats Dieva Dēls Jēzus mums ir mācījis. Pēc tam bīskaps Brūvers atsaucās uz aicinājumu novadīt lūgšanu. Tajā varēju just mūsu visu vēlēšanos kalpot vienam Dievam un vienai latvju tautai. Visu nobeidzot, tika uzņemta kopēja bilde, un tā arī ar cieņu un laba vēlējumiem mēs devāmies atpakaļ uz mūsu plenārsēdes darbu un sanāksmēm.

Pēcpusdienā daudz runājām, kā labāk par sevi vēstīt un stāstīt? Kā labāk izmantot sociālo mediju tīklus? Bija tik labi redzēt, ka šajos centienos ļoti daudz piestrādā jo sevišķi mūsu jaunākie mācītāji Rinalds Gulbis un Tālis Rēdmanis jau iesāktajā ‘Andreja’ projektā. Pateicāmies Dievam un izlūdzāmies žēlastību un mieru naktij, lai spēki tiktu atjaunoti nākamajai dienai.

Nākamās divas dienas pavadījām, braucot un apciemojot gan mūsu draudzes, gan viņu dievnamus. Vispirms devāmies uz Aizputes dievnamu, kur kopā ar Liepājas Krusta draudzi mūs sagaidīja uz īsu svētbrīdi, un tad kopīgi ļāvāmies pārrunām, jautājumiem un gaidītām atbildēm.

Sarunas un jautājumi nebūt nebija tik viegli un ne vienmēr varēja piekrist atbildēm, bet tas arī ir pieņemams, jo mēs mūsu Baznīcā varam izteikt domas, nebaidoties par jautājuma sekām. Bija daudz ko pārdomāt! Viena doma gan neatstāja, un tā bija – kaut mēs visi esam latvieši, tomēr esam tik atšķirīgi cits no cita, citreiz pat valodas izpratnē. Kas gan var uzlabot jebkuŗu dienu, ja ne kopā paēsta maltīte!

Laukā pie baznīcas mūs sagaidīja smaidīga, patiesi priecīga saimeniece, kuŗa mūs cienāja ar uz ugunskura uguns vārītu soļanku un speķa putru. Visi ēdot sasēdāmies kur nu kuŗais, un sarunas starp mums un Aizputes, Liepājas Krusta un Valtaiķu draudzes locekļiem vedās raiti un par visdažādākiem tematiem.

Kā saka, paēduši un padzēruši, devāmies tālāk uz Cīravu, kur mūs jau gaidīja gan draudzes priekšniece, gan bērni un ģimenes, kuŗas dzīvo nesen atjaunotajā mājā. Vienā mašīnā bija sasē dušies un varbūt mazliet no mums nobijušies vietējie bērni Jānis, Markus, Gabriēls, Sabīne, Elina, Niks un Alita. Drīz vien apmulsums un kautrēšanās bija pārvarēta, un mēs varējām klausīties viņu stāstos, kā arī skatīties, kā viņi rāpās pa sienām un laidās lejā no slidkalniņa nesen uz stādītajā spēļu laukumā.

Viesošanās brīdis bija īss, toties atmiņā paliekošs. Laiks bija doties uz pašu Cīravas dievnamu. Tajā ieejot, pāris lietas piesaistīja uzmanību. Skaistums vienkāršībā, manāmi labā akustika, īpaša gaisotne, ērģeļu stabules. Esot šinī dievnamā, likās, ka ikkatra klātesoša dvēsele paceļas. Baiba, mūsu ērģelniece, kopā ar vīru Tāli izdomāja, ka šis dievnams ir jāieskandina. Tā nu arī Tālis spieda uz flīģeļa pedāļiem, un Baibas ērģeļu pavadījumā mēs dziedājām „Ved mani, Dievs”. Ne dziesmu grāmatas bija vajadzīgas, ne notis. Dziedājām vienā balsī. Tas man bija tāds moments, kuŗā īsti sapratu, kāpēc mēs šeit nākam, kas mēs esam un ko varam dot kā Baznīca mūsu latviešu tautai.

Ceļā uz Rīgu arī piestājāmies pie mācītāju kapiem Valtaiķos. Archibīskape Lauma tajos jau bija pabijusi un vēlējās, lai arī mums rastos tāda iespēja. Iespēja būt it kā aizmirstā, attālākā vietā, kur guļ mācītāji un viņu ģimenes.

Līdzīgi iepriekšējai dienai, arī nākamā iesakās autobusā, tikai šoreiz brauciens bija uz Cēsu pusi, uz Zvanniekiem. Tie mums daudziem mīļi, jo dara svētīgu darbu un rūpējas par ģimenēm un to veidošanu. Viņi ir pieņēmuši bērnus, izaudzinājuši, un nu jau tie nāk atpakaļ kā uz mājām. Ja ne šeit, tad nu nezinu kur citur varētu izjust Svētā Gara darbību! Tas bija jūtams gan mūsu svētbrīdī, gan bērnu vēlēšanās mūs visus visur pavadīt un visu izrādīt. Mīlestība bija jūtama visur. Tā atspīdēja mammas Sandras bezgala mīlestības pilnajās acīs! To varēja just bērnu rokās, kas nepārtraukti stiepās kādam pretīm cerībā, ka kāds no mums tās paņems savējās.

Pēc rīta posma sēdēm kopā ar visiem ēdām pie viena galda pusdienas, un varbūt tas, ka ēdām kopā, varbūt tas, ka jutām, ka mājnieki mūs tiešām gaidījuši un gribēja mūs redzēt, padarīja šo maltīti tik ļoti gardu. Bija grūti teikt „atā”, kaut arī zinājām, ka patiesi sakām tikai „uz redzēšanos”!

Vakarā visi saviesīgi pulcējāmies, lai kopā ar viesiem no Latvijas Universitātes, kā arī Vācijas Luterāņu Baznīcas varētu pateikties virsvaldei par darbu, visiem rīkotājiem par rūpēm un pavadīt laiku kopīgā sadraudzībā. Archibiskape Lauma vakara gaitā pa - teicās prāv. Ievai Graufeldei par ilggadīgo kalpošanu, par padomiem, par atdevi, kalpojot gan Zviedrijas apgabalā, gan pašā LELBĀL darbā.

Ja noslēguma dienā kādam teiktu, ka jau esam piecas dienas strādājuši, kalpojuši, domājuši, droši vien vairākums no mums brīnītos, cik laiks tomēr ātri ir pagājis. Zinu, ka fiziski, protams, bijām noguruši, kaut laika maiņai neļāvām sevi nokausēt. Bija manāms garīgs pacēlums!!

Pēc rīta posma sanāksmes un foto grafēšanas sesijām visi devāmies atpakaļ uz Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcu, kur tad arī noslēdzām mūsu Plenārsēdi ar dievkalpojumu, kuŗā notika mācītājas Daces Balodes ordinēšana.

Bija prieks redzēt tik daudz cilvēku un amata brāļu un māsu (arī no LELB), priecājāmies viņus redzēt nākam un dodam savu svētību nu jau ordinētajai mācītajai Dacei Balodei. Dieva vārdi, dziesmas, liecības, viss tas kopā nenoliedzami deva vienotības sajūtu, ticību un Svētā Gara klātbūtni. Šī sajūta nepameta ilgu laiku, godīgi sakot, līdz nākamās dienas vakaram, kad bijām kopā tai pašā dievnamā ar visiem LELBĀL virsvaldes locekļiem, garīdzniekiem, koŗiem no Stokholmas, Londonas un Latvijas izdevniecību jaukto kori “Burtnieks” un visiem dievlūdzējiem.

Dievkalpojums patiešām tika tā noturēts, ka pārpildītajā dievnamā likās, ka esam visi kopā kā viens lūgšanā. Dievkalpojuma iesākumu vadīja prāv. Anita Vārsberga Pāže. Ieklausoties viņā, es arī domāju par Anitas tēvu prāv. Vili Vārsbergu, kuŗš nu jau aizgājis Dieva mierā. Nenoliedzami viņš būtu bijis lepns par to, ka Anita tieši tad, tieši tur turpināja viņa iesākto darbu, kalpojot Dievam un Latvijai. Roku uzlikšana svētīšanai man bija jauks atgādinājums un atsauca atmiņas, kad konsekrēja archibīskapi Laumu un mēs visi viņu svētījām cits caur citu, caur latviski austām jostām. Domāju, ka mūsu dziesmotais dievkalpojums bija burvīga dāvana neatkarīgajai Latvijai tās 100 gadu jubilejā, kā arī mums pašiem apliecinājums, ka mēs piederam Latvijai, mēs esam Latvijas Baznīca, mums rūp latviešu luterāņi visā plašā pasaulē un tagad arī šeit dzimtajā Latvijā, kuŗu tik ļoti mīlēja un šo dienu gaidīja tāds Dieva vīrs kā archibīskaps Grīnbergs, kuŗu izveda vācu okupācijas vara un kuŗš, nokļuvis ārpus Latvijas, uzturēja Latvijas luterisko Baznīcu, lai mēs varētu atgriezties nu jau archibīskapes Laumas Zušēvicas vadīti.

Lai Dievs mums dod spēku, rāda ceļu un iespēju ikkatram kalpot, ja Dievs aicina!

Ar Dievpalīgu!

 

Foto: CC0

Raksta autors: SANDRA KALVE, LELBĀL virsvaldes locekle

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti