Dalies:

"Laiks" ceļo jeb ceļā pie lasītāja

"Laiks" ceļo jeb ceļā pie lasītāja
  • 13. Oct. 2019

Sagaidot laikraksta Laiks septiņdesmitgadi, jāteic: tā ir ievērojama gadskārta, taču, lai saprastu šā notikuma nozīmi, ir jāizprot laikraksta tapšanas laiks, jāizprot, ko tas nozīmēja un arī šodien nozīmē lasītājam, un jāapzinās, cik izšķirīga loma tajā visā ir spilgtai un uzņēmīgai personībai Helmaram Rudzītim, kuŗš, spītējot neziņai, absolūti jaunos (citādos) apstākļos, vidē, valodā spēja Bruklinā debesskrāpju ielokā iedibināt kādu nozīmīgu tradiciju.

1949. gadā pieauga bēgļu plūsma projām no DP nometnēm Vācijā. Liels skaits mēroja ceļu uz Ameriku. Pēc nedēļu ilgas ceļošanas tie izkāpa Ņujorkā un Bostonā, lai izklīstu pa visu kontinentu. Ņuorleānas ostā izkāpušie latvieši galvenokārt nonāca Misisipi kokvilnas plantācijās. Izceļot gatavojās arī grāmatizdevējs Helmars Rudzītis, bet bija nepieciešams kāds “derīgāks” arods, Amerika gaidīja strādātājus, nevis rakstniekus, dzejniekus, aktieŗus, gleznotājus, skolotājus, pat ne juristus un ārstus... Viņš izmācījās par krāsotāju un varēja doties nezināmajā pasaulē un neskaidrā nākotnē. 1949. gada pavasarī no tranzītnometnes Gronā izbrauca kuģis General Hawze, tajā atradās arī Rudzīšu ģimene. Helmars Rudzītis ar kundzi Austru, bērniem Lotaru un Jalnu izkāpa Bostonas ostā, taču jau tās pašas dienas vakarā ar vilcienu ieradās Ņujorkā. Kā ikvienam ieceļotājam, pirmās rūpes bija atrast darbu un nodrošinājumu ģimenei. Ko darīt, paklausīt paziņu ieteikumam un kļūt par krāsnkuri kādā no Ņujorkas daudzstāvu namiem? Tad būtu miteklis un mēnešalga. Nē. 1983. gadā LaRAs Lapa 31. numurā Helmars Rudzītis stāstīja: “Pēc ieceļošanas ASV sākumā šaubījos, vai būs vairs iespējams strādāt manā iemīļotajā darba laukā. Bet biju jau trīs reizes sācis visu no jauna, kādēļ nemēģināt vēl ceturto? Gribēju vispirms turpināt izdot mēnešrakstu, bet sapratu, ka jaunajiem ieceļotājiem vairāk bija vajadzīga sazināšanās. [..] Man gan šai nozarē nebija pieredzes. [..] Riskēju.” Tātad – “Vai latviešiem Amerikā, lai sazinātos, nevajadzēja savu avīzi? Varbūt uzdrošināties un izdot latviešu avīzi?” Šādas domas radās Helmaram Rudzītim 1949. gada pavasarī, nonākot Ņujorkā un vērojot, kā Ņujorkas ostās vai katru nedēļu piestāj kāds kuģis, atvezdams jaunus un jaunus bēgļus / ieceļotājus, no kuŗiem tikai neliela daļa palika Ņujorkā, citi mēroja ceļu tālāk pie galvotājiem. Baiļu sajūta bija nomanāma viena otra sejā – nezināma un sveša pasaule, sveša valoda un nav vairs ierastās t. s. mazās Latvijas – kāreiz nodēvēts bēgļu nometņu laiks Vācijā. Kā tagad, nonākot smagā un neierastā maizes darbā, kad dominēja ikdienas rūpes, nepazust un “neizklīst” pa visu plašo Ziemeļameriku, kas pārsteidza ar saviem attālumiem. Tos mērot nebija arī financiālu iespēju. Laikrakstā saplūstu (saplūda) ziņas un informācija – kas un kur notiek, ko dara latvieši sabiedriskajā un kultūras laukā u. tml. Tas viss varēja dot tādu vārdos netveramu, tomēr kopības sajūtu. Laikraksts kļuva par būtisku atbalsta punktu latviešu rakstniecībai un visai latviešu kultūras, sabiedriskai dzīvei. Te vienviet saplūda “dažādi” laiki un stāsti par latviešiem Vācijā, Zviedrijā, Kanadā, Austrālijā, Anglijā un plašajā Amerikas kontinentā. Tā bija uzņēmība, arī spēcīga iekšēja pārliecība un spēks – sākt izdot Amerikā pašiem savu laikrakstu. Ko tas nozīmēja, zina tie, kas piedalījās un iesaistījās, mums šodien paliek izziņas process, avotu studijas (LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas apjomīga kollekcija Laiks), kā arī vēl iespēja runāt un iztaujāt, lai dokumentētu un saglābtu vēsturei šo laikraksta Laiks stāstu.

Helmars Rudzītis atzinis: “Sākām burtiski ne no kā. Mums nebija neviena līdzstrādnieka, neviena abonenta, nebija saliekamo mašīnu, nebija pat matriču ar latviskām rakstu zīmēm šādām mašīnām.” 1949. gada 7. jūnijā vēstulē rakstniekam Valdemāram Kārkliņam uz Vāciju rakstīts: “Te jau atzīst un maksā tikai par technisku darbu, bet to nekad neesmu strādājis un ar to laikam maizi nopelnīt ģimenei būs grūti. Un bez tam es vēl arvien negribu atkāpties no savas vecās profesijas. Te visi ir tikai praktiķi, un par tādām trakulībām, kā drukātu vārdu, neko nedod. Un tomēr... es gribu savu laimi mēģināt. [..] Es gribu šeit atjaunot Laiku. Ne kā mēnešrakstu, kam te nebūs nekādas piekrišanas, bet kā nedēļas avīzi ar tekošo informāciju un plašu interesantu literāro nodaļu. Tā jātaisa ļoti dzīva un interesanta, lai varētu ieinteresēt arī tos, kas sen iesnaudušies un gadiem nav nekā lasījuši.”

Lasītākās ziņas valstī

Kad 1949. gada 8. novembrī redaktori Helmars Rudzītis un Kārlis Rabācs kā lielu dārgumu turēja rokās jaunā latviešu nedēļas laikraksta Amerikā un Kanadā Laiks pirmo numuru, nebija daudz laika prātot – bija jāstrādā un jādomā. “Bija sācies jauns vēstures posms latviešu gara, kultūras un kopības apziņas kopšanā”, atzinis rakstnieks Jānis Klīdzejs. Sākumgados Helmars Rudzītis atzina, ka “būtu priecīgs, ja varētu tik daudz iegūt abonentu, lai varētu samaksāt spiestuvi un papīru, bet arī tas jau laikam nebūs iespējams. [..] Avīzei katrā ziņā vajadzētu romānu. Dzīvu, saistošu, dēkainu, īstu turpinājumu romānu.” Šeit iezīmējās Helmara Rudzīša būtiska laikraksta un lasītāja noturēšanas stratēģija – sniegt turpinājumos kādu jaunāko latviešu rakstnieka romānu.

Jau ar pirmajiem numuriem laikraksts sāka ceļot, līdz ar jaunatbraucējiem – uz Misisipi kokvilnas plantācijām, Amerikas vidienes fermām vai Kalifornijas apelsīnu laukiem. Ceļš bija sākts. 1953. gada 29. aprīlī Helmars Rudzītis savam uzticamajam korespondentam un romānu autoram Valdemāram Kārkliņam raksta: “Darbā viss iet pa vecam. Laikrakstā nav pārmaiņu, tas iznāk ar pulksteņa precizitāti.” Ar 1955. gada janvāri laikrakstam Laiks sāk iznākt ilgi iecerētais literārais pielikums. “Redzēs, vai tas vilks un palīdzēs noturēt abonentu skaitu, vai pat to uzlabos. [..] vismaz rakstniekiem būs kaut viens orgāns kur izrakstīties.” [V. Kārkliņam 1954. gada novembrī]. 1958. gada 19. novembrī Helmars Rudzītis atzinis: “Laiksabonentu skaitā turas vēl vecos rādītājos,pelna arī ar sludinājumiem.”

Laikraksts kopš tā pirmsākumiem cauri laikiem, pārmaiņām (redaktoru, palīgu, korrektoru, gan mainoties salikšanas un izdošanas technikai) varējis iznākt un iznāk, pateicoties spēcīgām un spilgtām personībām, savās idejās neatlaidīgiem redaktoriem. Manuprāt, laikraksts Laiks, pavisam noteikti, tieši pirmajos gados ļāva latviešiem nejustiem vientuļiem. Viņi ieguva atbalstu, informāciju un atzīstamu literāru lasāmvielu. Ar laiku laikrakstam pa visu Ameriku izveidojās korespondentu tīkls, tādējādi laikraksts pagātnes pētniekiem kļūst par nozīmīgu avotu un laikmeta norišu mozaīku. Manuprāt, interesants izpētes loks būtu laikraksta Laiks korespondentu darbība (loks), jo tieši tā, piesaistot latviskajās norisēs ieinteresētus cilvēkus, Laiks ieguva pēc iespējas plašu informāciju (ne tik vien, kas notiek dažādās ASV pilsētās, bet arī citviet). Pētot un strādājot ar trimdas lauku, šī ir nenovērtējama izziņas krātuve. Jo tas, kas reiz uzrakstīts, tas paliek vēsturei. Tādēļ reizēm nenovērtējam, cik būtiski ir fiksēt, dokumentēt, pierakstīt dažādus literārus, sabiedriskus, polītiskus notikumus un tajā iesaistītos, jo nereti tā arī paliks vienīgā informācija pēc gadu desmitiem vai pat gadsimtiem.

Jau pieminētais fonds „Laiks” Akadēmiskajā bibliotēkā atklāj Helmara Rudzīša saraksti ar laikraksta autoriem, “Grāmatu Drauga” izdevniecību, parāda ļoti plašu spektru un jaudu, lai tomēr laikraksta darbs ritētu bez manāmas aizķeršanās, kaut arī nereti pārsteigumus sagādāja pasts, jo laikraksts ceļoja ne vien pa ASV dažādiem krastiem, bet arī uz Kanādu, Eiropu un pat Austrāliju. Tajā pašā laikā tas sniedza bagātīgu ieskatu latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, kā arī polītiskajās aktīvitātēs. Neizpalika arī bez ziņām no okupētās Latvijas; būtisku sadaļu veidoja arī lasītāju vēstules, kuŗās aktuālizējās arī kādi būtiski problēmjautājumi, uzskatu pretišķības, domu dažādība, arī konflikti un nesaskaņas, ko veicinājuši/rosinājuši/aktualizējuši kādi notikumi, kāds raksts, kādas publiski paustas domas. Pamatos viss laikraksta darbs noritēja uz vietas Ņujorkā, precīzāk Bruklinā, tur arī risināti jautājumi ne tik vien par saturisko, bet arī saimniecisko pusi – papīra sagāde, tipogrāfijas izmaksas, burtliču un salicēju problēmas... Viss uz pāris cilvēku pleciem, ieskaitot abonentu loka uzturēšanu, korespondenci, izplatīšanu. Šobrīd droši vien ir grūti iedomāties, kādos apstākļos aizsākās laikraksta izdošanā citā, tālā zemē, ar ierobežotiem finanču līdzekļiem. Neraugoties uz dažādiem samezglojumiem, kāpumiem un kritumiem, tomēr laikraksts Laiks allaž bija gaidīts. 1962. gada 23. aprīļa vēstulē Valdemāram Kārkliņam Helmars Rudzītis minējis: “.. pamēģini tikai, lai kādam nepienāktu Laiks, tad tūliņ lamāšanās uz nebēdu un par visām pasta kļūmēm visu sašutumu saņemam mēs.”

Autobiogrāfijā Helmars Rudzītis pakavējies arī pie būtiskākajiem skaitļiem – proti, 2500 reizes pie lasītājiem jau devies laikraksts Laiks – “Neticami? Un tomēr šis ir Laika divi tūkstoši piecsimtais numurs. Pie dažu lasītāju durvīm, kas Laiku sāka lasīt jau ar pirmo numuru, pastnieks tikpat daudzas reizes ir klauvējis, pasniedzot latviešu laikrakstu. Ne sniegs, ne lietus, ne ziemas auks stums vai vasaras karstums ne reizi nav spējuši kavēt Laika iznākšanu, vienīgi pasta piegāde ne ikreizes bijusi tai pat līmenī. Un tieši pasta dīvainības vispārliecinošāk liecina, ka Laiks ir un paliek gaidīts viesis latviešu mājās. Vajag tikai kādam laikraksta numuram ilgāk kavēties pastā, un tūliņ apgādā atskan telefona zvans, vai to sasniedz lasītāja “SOS” vēstule: „Neesmu saņēmis Laiku”. Tas nozīmē, ka Laiku gaida, ka to lasa, ka tas ir vienīgā raksta veida saite, kas vieno pasaulē izkaisītos latviešus.”

1979. gada 9. janvārī Maksis Čulītis izdevējam Helmaram Rudzītim rakstīja: “[..] Ar pastu nekas nav grozījies. Ir gan bijuši tādi “pārpratuma brīži”, kad cilvēki nonākuši nesaprašanā: avīze kādu laiciņu sāk pienākt neparasti labi. Bet tad tiem priekiem tūlīt atkal beigas, un viss atkal ar pastu galīgā grīstē. Nupat saņēmu Laika aplokšņu sūtījumu, pēc kā sāku brēkt jau novembrī un kas laikam izsūtīts kaut kad decembŗa vidū. Mūsu lielo svētku numuru Toronto abonenti sāka saņemt ap kādu 3. vai 4. janvāri; nu jau laikam būs visi saņēmuši. [..] Mani nodarbina viena speciāla lieta, ko neesmu varējis nekā izgudrot: kāpēc avīzes sestdienas numurs ļoti regulāri un gandrīz konsekventi visiem Toronto pienāk pirms trešdienas numura, kaut tas taču izsūtīts 2 dienas ātrāk! Tur taču jābūt kādam āķim, jo tā nav nejaušība, bet tas notiek tikpat kā rēgulāri, un to zinu arī pats. Vai otrdien pastā nodotie maisiceļotupakādugaŗākuvai lēnāku ceļu? Vai Jūs varat iedomāties kādu izskaidrojumu? Sācies atkal jauns gads, un avīzes numerācija atkal sākas no viena, bet iekavās jau ir gandrīz 3000! Tas ir kaut kas! Vai pavasarī nebūs “jāapsvētī ”3000. numurs? Viens trimdas rekords.”

Helmars Rudzītis Jānim Klīdzejam: “Laikrakstam šogad tiešām iznāks 3500 numurs, kas to būtu domājis, ka Laiks tādu skaitu piedzīvos! Dabas aizsargi teiks, Laiks noplicinājis lielas mežu platības...”. Kad iznāca laikraksta 4500. numurs, Helmars Rudzītis raksta: “Ko gan nav stāstījušas šīs Laika turpat 36.000 lappuses! Cik daudzas ziņas par notikumiem pasaulē un mūsu dzimtenē ir lasītas šais lappusēs”.

Laikrakstu Anglijā gaidīja arī rakstnieks Gunars Janovskis. Nesaņēmis kārtējo laikraksta numuru, viņš vēstulē Helmaram Rudzītim gluži simboliski bildis, ka “tā es te dzīvoju kā pa tumsu”.

Laika 25 gadu jubilejā toreizējais ALA priekšsēdis Ilgvars Spilners atzina, ka no sākotnējā sapņa Helmaram Rudzītim izdevies laikrakstu “izveidot par visas latviešu saimes balsi brīvajā pasaulē. LAIKS ir mīļi gaidīts viesis katrā mājā, kur vien dzīvo latvieši.”

Caurlapojot un caurlūkojot neskaitāmos laikraksta Laiks numurus, jāteic, ka, nu jau atskatoties, Laiks veido stāstījumu par laiku (vēsturi). Par laikrakstu Laiks tiešām var teikt, ka tas kopš pirmsākumiem ir bijis simboliski ceļā pie lasītāja dažādās pasaules malās un tieši tāpat tas patiesi ceļoja – pār jūrām, okeaniem, sniegputeņiem vai sniega vētrām, kavējās pastu streiku dēļ, un tas savā veidā kļuva arī par ceļu mājup, Latvijai atgūstot neatkarību. Jo nu arī laikraksta redakcija jau krietnāku laika sprīdi darbojas Rīgā.

1983. gadā Helmars Rudzītis uz jautājumu, kādi ir viņa nākotnes plāni attiecībā uz laikrakstu Laiks, bildis: “Izdot to tik ilgi, kamēr pēc tā ir vajadzība,resp., kamēr būs lasītāji un tādi varoņi, kas piepilda laikraksta slejas.” 2019. gada rudenī, sagai- dot laikraksta Laiks 70. dzimšanas dienu, vēlu būt tam allažceļā – atrodot dzirdīgas ausis, atsaucīgas sirdis un ieinteresētus lasītājus, kopā veidojot un turpinot Laika stāstu. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no ik katra, lai ceļš turpinātos. Tāpat kā rakstnieka Jāņa Klīdzeja paustās atziņas pirms 40 gadiem: “Laiks ir bijis un būs trimdas un Latvijas latviešu acis un balss”, savukārt Kārlis Ķezbers bildis, ka laikraksts Laiks uztur trimdu latvisku un dzīvu. Un vārds laiks iegūst jēgpilnu nozīmi –laiks, kas paiet, laiks, kas ir mūžīgs, laiks, kas katram savs un piepildāms arī ar latviskām gara vērtībām. Kārtējais Laika numurs pastkastē ir kas vairāk par laikrakstu – tā ir satikšanās.

Autors: Inguna Daukste-Silasproģe

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti