Dalies:

Laiks: Bez Leiputrijas, bet ar to pašu premjeru. Finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas intervija ar Salliju Benfeldi

Laiks: Bez Leiputrijas, bet ar to pašu premjeru. Finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas intervija ar Salliju Benfeldi
  • 01. Aug. 2018

Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola būs pirmā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sarakstā Rīgas vēlēšanu apgabalā 13. Saeimas vēlēšanās.

2010. gada rudenī viņa tika ievēlēta 10. Saeimā no Zaļo un zemnieku savienības, kuŗā ietilpst arī viņas pārstāvētā reģionālā partija „Latvijai un Ventspilij”. 2011. Gadā Saeimas ārkārtas vēlēšanās Reizniece-Ozola tika ievēlēta arī 11. Saeimā, un tās pilnvaru laikā divas reizes uz laiku nolika deputāta mandātu, lai dotos bērna kop šanas atvaļinājumā. 2014. gadā viņa arī tika ievēlēta no ZZS saraksta. 2014. gada novembrī Reizniece-Ozola tika apstiprināta par ekonomikas ministri Laimdotas Straujumas otrajā valdībā. 2016. gada februārī Reizniece-Ozola kļuva par finanšu ministri Māra Kučinska valdībā.

 

Lasītākās ziņas valstī

Latvijā, runājot par polītiku, mēdz minēt konservātīvus vai liberālus uzskatus. Pie kuŗiem polītiķiem jūs pieskaitāt sevi – pie konservātīvajiem vai liberālajiem?
Šajā parlamentā un valdībā pārstāvu Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), un mūsu savienība kopumā ir centriski labēja. Esmu diezgan daudz domājusi par to, ka liberāli konservātīva pieeja vai attieksme polītikā man šķiet tuva, jo, no vienas puses, ir svarīgas katra cilvēka vērtības un tirgus brīvlaišana ar minimālu valsts iejaukšanos, bet, no otras puses, esmu piesardzīga pret daudzām jaunām lietām ar racionāli pragmātisku attieksmi.

Pilnīgi brīvs tirgus nav nekur, tas tomēr vairāk vai mazāk tiek rēgulēts. Pēdējā laikā tiek runāts par neoliberālismu, kas ir ekonomisks, nevis polītisks jēdziens.
Tas nozīmē – katrs pats par sevi.

Vai jūs tam piekrītat?
Ne polītikā, ne ekonomikā nav tikai balts un melns. Mazas valsts priekšrocība ir tā, ka esam dinamiskāki un varam veidot sev vēlamo „kokteili”. Kopumā jāteic, ka es ticu tirgus mechānismiem, bet, no otras puses, mēs ne dzīvojam ideālā pasaulē. Mēs redzam, kas notiek Lielbritanijā un ASV, kur tika ieviesti brīvā tirgus principi. Arī viņi atbalsta savas lielās kompānijas, protekcionisms ir tas karogs, ar kuŗu polītiķi ar lepnumu iet un uzvar vēlēšanās. Tas nozīmē, ka arī mums jābūt gudriem un vēl gudrākiem, savas valsts intereses ir jāliek pirmajā vietā. Tur, kur var un vajag, ir jābūt valsts atbalstam, protams, gan nepārspīlējot. Drošības sajūta, kas cilvēkiem rodas, ja viņi redz, ka ir pietiekams valsts atbalsts un atbilstoša sociālā polītika, nav mazsvarīga. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valsti ir pametuši un joprojām pamet tik daudzi cilvēki. Pietrūkst drošības par rītdienu.

Kas, jūsuprāt, jādara, lai samazinātu arvien augošo plaisu starp mazāk turīgajiem, uz nabadzības robežas dzīvojošajiem un labi pārtikušajiem, par ko joprojām brīdina starptautiskās organizācijas? Mēs esam viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm.
Viens nozīmīgs darbs jau ir izdarīts – tā ir nodokļu reforma, kuŗā viens no uzdevumiem bija samazināt darbaspēka nodokļu slogu mazāka atalgojuma saņēmējiem, palielināt viņiem arī neapliekamo minimumu un kopējo nodokļu slogu pārlikt uz kapitāla patēriņu. Ieviešot nodokļu progresīvitāti, mēs esam tikuši galā tīri labi. Nabadzības plaisa, pateicoties nodokļu reformai, mazinās. Tomēr ar nodokļu reformu vien visu nevar panākt. Pie mēram, ja ģimenē ir vairāki bērni un salīdzinoši mazs atalgojums, tad nav iespējams izmantot visus tos atvieglojumus, ko valsts piedāvā. Tādēļ vajadzīga sociālā polītika, kas paredz piemaksas vai atbalsta maksājumus. Vai arī sociālā atbalsta polītika vajadzīga gadī jumos, kad pensionāriem ir mazas pensijas. Tādēļ mēs vienojāmies parallēli nodokļu reformai palielināt piemaksas par darba stāžu tiem, kuŗi aizgāja pensijā pirms 1996. gada un kuŗu pensijas ir mazas. Plānojam, ka arī pensiju indeksācijā stāžs tiks ņemts vērā. Līdzīgi ir arī ar ģimenēm. Atradām risinājumu, kā palielināt piemaksu par otro, trešo, ceturto un vēl nākamajiem bērniem. Lai to varētu atļauties, jānodrošina budžeta ieņēmumi, un te mums ir diezgan lielas rezerves. Dažu gadu laikā mums ir jānodrošina vēl miljarda eiro ieņēmumi budžetā.

Vai tas ir reāli?
Domāju, ka tas ir reāli. Šogad mums nodokļu ieņēmumi ir lielāki par 9,2 procentiem, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu. Tas ir 290 miljoni eiro, un tas ir saistīts ar ekonomikas izaugsmi un mazāku ēnu ekonomiku.

Neviena reforma neapmierina visus, tas ir skaidrs. Tomēr dažas lietas satrauc – piemēram, ziedotāji saka, ka pēc reformas viņiem ziedot vairs nav izde vīgi. Kustība „Iespējamā misija”, kas strādā, lai nodrošinātu kvali- tātīvu izglītību katram bērnam Latvijā, piesaista jaunus un talantīgus cilvēkus darbam skolās un balstās uz ziedojumiem, šobrīd saskārusies ar ļoti lielām finanču problēmām. Ziedotāji apgalvo, ka pēc reformas viņiem vairs nav izdevīgi ziedot.
Kad notiek kāda reforma, daudzi izmanto to kā attaisnojumu, lai kaut ko nedarītu. Nodokļu reforma nepadara ziedošanu neizdevīgu, tā nav taisnība. Ziedošanas iespējas pēc reformas ir pat plašākas, jo ziedot var gan no peļņas, to nesadalot, gan 2 procentus no iepriekšējā gadā iemaksātā sociālo iemaksu apjoma, gan no uzņēmuma ienākuma no dokļa, ja peļņa tiek sadalīta. Tas bija risinājums, ko panācām, runājot ar nevalstiskajām organizācijām.

No uzņēmējiem, konkrētāk grāmatvežiem, izskan, ka nodokļu reforma padarījusi visu vēl sarežģītāku un necaur skatāmāku. No Valsts ieņēmuma dienesta darbiniekiem pat nācies dzirdēt, ka meklēt loģiku nodokļu polītikā esot bezjēdzīgi, jo tās tur vienkārši nav.
Domāju, ka grāmatveži vairs tā nesaka, jo ir apguvuši jauno nodokļu sistēmu, bet Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki tā nedrīkstētu sacīt. Dienesta vadība no pirmās dienas tika iesaistīta nodokļu reformas tapšanā, viņi konsultēja par to, ko var un ko nevar izdarīt, jo galu galā viņiem ir jāīsteno polītiķu pieņemtie lēdokļu sistēmu, bet Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki tā nedrīkstētu sacīt. Dienesta vadība no pirmās dienas tika iesaistīta nodokļu reformas tapšanā, viņi konsultēja par to, ko var un ko nevar izdarīt, jo galu galā viņiem ir jāīsteno polītiķu pieņemtie lēmumi. Jāpiebilst, ka gada sākumā grāmatvedība bija sarežģītāka, jo mēs pilnībā mainījām uzņēmumu nodokļu sistēmu un bija jāiemācās daudz jauna. Bija diskusija par to, vai vajadzīgi plakani un vienkārši darbaspēka nodokļi vai arī jāievieš progresīvitāte, kas ir taisnīgāk, bet sarežģītāk. Polītiskais lēmums bija par taisnīgu nodokļu sistēmu. Nākamajos gados reforma vēl tupināsies, tiks pa augstināts neapliekamais minimums, pensionāriem tiks paaug stināta ar nodokli neapliekamā pensijas daļa un notiks vēl citas lietas.

Jau ir izskanējis, ka turpmākajos gados nekādas attīstības nebūs, jo esam t.s. „fiskālajā bedrē”.
Tajā brīdī, kad būtiski samazinājām darbaspēka nodokļus, bija ieņēmumu kritums, bet mēs to kompensējām ar straujāku ēnu ekonomikas samazināšanu un vēl citiem pasākumiem. Nekādas bedres nav. Pieaugums gan nav tik straujš, kā varētu būt, bet no attieksmes un uzvedības maiņas esam ieguvuši, „aplokšņu algas” maksā mazāk, ienākumi tiek legālizēti.

Nodokļu reforma un ar to saistītās pārmaiņas tātad ir pirmais solis plaisas mazināšanai sabiedrībā. Kāds, jūsuprāt, ir otrais solis?
Mums ir jāiegulda zināšanās, jo mūsu resurss ir cilvēki. Zinātne ir bijusi pamesta novārtā. Tagad ir pienācis laiks zinātnes izaugsmes budžetam. Esam risinājuši daudzus gadus ielaistās problēmas – pedagogu, policistu atalgojuma reforma, 2 procenti no budžeta, aizsardzībai, palielināts financējums veselības aprūpei. Šobrīd, manuprāt, ir pienācis laiks, kad varam veltīt financējumu zinātnei. Zinātniekiem vajadzētu palīdzēt valdībai izdomāt, kas ir tas prātīgākais un gudrākais veids, kā ieguldīt naudu.

Kā vērtējat notiekošo izglī tībā? Zinātne ir nākamais solis aiz izglītības. Vai atbalstāt to, ka Latvijā arī privātajās augstskolās mācības nevar notikt krievu valodā?  Ierobežojumi, kas atļāva valsts augstskolās mācīt tikai latviešu valodā, mazliet gan ir paplašināti.
Runājot par izglītību kopumā, manuprāt, pats svarīgākais – ir jāmaina izglītības saturs un ministrija pie tā strādā, skolās ir jāiedod prasmes, nevis nomi nālas zināšanas, kas mainās un par kuŗām nevar zināt, kas no tām būs vajadzīgs jau pēc dažiem gadiem. Mēs atbalstām šīs reformas. Mēs neatbalstījām mācību sākšanu no sešu gadu vecuma, jo šī reforma nebija pietiekami pārrunāta un saskaņota.

Atgriezīsimies pie jautājuma par mācību valodu augstskolās – vai atbalstāt to, ka tai jābūt tikai latviešu valodai?
Mēs esam nacionāli konservatīvs spēks un atbalstām latviešu valodu. Manuprāt, gan ir jāatrod smalkā robeža, kā izmantot augstāko izglītību kā eksporta preci un privātajām augstskolām dot lielāku iespēju veidot savas programmas, gan piedāvāt izglītību svešvalodās, lai piesaistītu ār valstu studentus, tā ir gudrā imigrācija, jo mums jau šobrīd pie trūkst darbaspēka. Varam atvērt robežas melnstrādniekiem no austrumiem, bet domāju, ka mēs neviens to īsti negribam.

Par valsts pārvaldi – vai mainīsiet nolikumu konkursam Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatam? No trīs reizēm, kad konkursā tika izvēlēts uzvarētājs un jūs šo kandidatūru aizstāvējāt un slavējāt, divās reizēs izrādījās, ka kandidatūra patiesībā ir visai apšaubāma. Saistībā ar pirms diviem gadiem izvirzīto Ingu Koļegovu atklājās ļoti apšaubāmas lietas amatpersonas ienākumu deklarācijā un notiek krimināl process. Savukārt nesen konkursā uzvarējušais Māris Skujiņš pats atteicās no savas kandidatūras pēc tam, kad publiski kļuva zināmas dažas viņa agrākās saistības ar neviennozīmīgi vēr tētiem cilvēkiem. Kādēļ tā notiek?
Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs ir ļoti ietekmīgs amats, un ir daudzas interešu grupas, kuras sev grib manipulējamu cilvēku vai arī grib vismaz neļaut ielikt neitrālu cilvēku.

Gribat teikt, ka Koļegova un Skujiņš bija neitrālas personas, bet nelabvēļi vienā gadījumā panāca kriminālprocesa ierosināšanu, bet otrā gadījumā – atkāpšanos? Viņus apmeloja?
Nezinu, vai viņi būtu ideāli vadītāji, bet neitrāli noteikti, viņi nav bijuši nevienā polītiskā spēkā. Ko nozīmē apmelojumi? Viens no faktoriem, kas jāņem vērā arī Valsts ieņēmumu dienesta vadītājiem, ir sabiedrības viedoklis par viņu. Tāpēc bija paredzēts laiks, lai, piemēram, Skujiņa kungs varētu tikties ar visām Saeimas frakcijām, uzņēmēju organizā cijām. Tika veiktas dažādas pārbaudes, bet svarīga ir arī ko mūnikācija, un to Skujiņa kungs neizturēja.

Vai nav dīvaini, ka žurnālisti atrod to, ko nespēja atrast neviena valsts iestāde?
Atlases procesā, kuŗā Skujiņa kungs uzvarēja, komisijā kā novērotāji bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Drošības policijas pārstāvji. Par visiem, kuŗi iekļuva konkursa pēdējā kārtā, notika priekšpārbaude, tika saņemts atzinums, ka pārbaude veikta, kandidāts ir atbilstošs un nav reputācijas riska. Cita lieta, ja arī žurnālisti vai sabiedrība atrod kādus faktus un uzdod jautājumus, kandidātam ir jāspēj atbildēt un izskaidrot kādas šaubīgas lietas. Un, ma nuprāt, tas ir labs stresa tests topošam vadītājam.

Vai tas negrauj valsts reputāciju?
No vienas puses, varbūt jā, bet, no otras puses, domāju, ka tas negrauj valsts reputāciju, jo mēs beigās nonāksim pie vēl labāka rezultāta. Atlases laikā mēs pārbaudām kandidāta profesionālās zināšanas un prasmes, bet mēs nekad nevaram ielikt cilvēku reālā stresa situācijā.

Starptautiskās organizācijas norāda, ka veselības aprūpe kļūst nepieejamāka. Kā to vērtējat?
Pakalpojums kļūst pieejamāks, rindas kļūst mazākas, pieejamo zāļu klāsts plašāks, pakalpojums kvalitātīvāks, arī atlīdzība medmāsām un ārstiem pieaug. Tas, manuprāt, ir ļoti pozitīvs pavērsiens, un tas tika nodrošināts ar papildu financējumu. Veselības ministrijas sniegtā statistika to apliecina. Protams, veselības nozari ir nepieciešams sakārtot arī sistēmiski, esmu pārliecināta, ka ir iekšējie resursi, kuŗus var izmantot lietderīgāk.

Jūs klausoties, šķiet, ka mēs dzīvojam gandrīz kā Leiputrijā...
Mēs nevis dzīvojam Leiputrijā, bet mums ir labi nodomi, kā uzlabot dzīvi. Un es teikšu arī tā, ka tik tiešām esmu lepna strādāt šajā valdībā kopā ar premjeru Māri Kučinski. Divu gadu laikā esam izdarījuši diezgan daudz. Vēl daudz jādara, bet rezultāts, manuprāt, ir labs.

Vai pēc Saeimas vēlēšanām ZZS varētu būt cits premjera amata kandidāts un nākamajā gadā – cits valsts prezidenta kandidāts?
Domāju, ka balsojums Saeimas vēlēšanās būs par ZZS un par Māri Kučinski. Kučinskim ir jāturpina darbs šajā amatā. Tik daudz, cik izdarījusi šī valdība, nav paveikusi neviena cita. Par valsts prezidenta amata kan didātu, manuprāt, neviens vēl nedomā. Domāju, ka Raimondam Vējonim, vismaz raugoties no šodienas perspektīvas, noteikti būs mūsu atbalsts.

Raksta autors: Sallija Benfelde
Foto: no Danas Reiznieces-Ozolas personīgā arhīva
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu “Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti