Dalies:

Laiks: Baltiešu saliņa Indijas vidienē

Laiks: Baltiešu saliņa Indijas vidienē
  • 06. Aug. 2018


No 1. līdz 3. jūnijam Stenforda universitātē norisinājās Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) konference, veltīta Baltijas valstu neatkarības 100. Gadadienai. Notika vai rā kas apaļā galda diskusijas, pa neļi, lekcijas, prezentācijas un pārrunas. Vienu no šādām pre zentācijām sniedza arī LU profesore emeritus, literātūr zināt niece un tulkotāja Sigma Ankrava.

Pateicoties Sigmas Ankravas iniciātīvai, 2016. gada vasarā Dev Sanskriti universitātē Indijā tika atklāts Baltijas studiju un kultūras centrs.

Pastāsti, lūdzu, kā veidojās tava interese par Indiju.

Pirms sāku studēt, ilgi svārstījos starp filozofijas un svešvalodu fakultātēm, tomēr izlēmu par labu svešvalodu fakultātei un mācījos angļu valodu, kas vēlāk izrādījās ļoti noderīgi. Fakultātē jau bija zināms, ka man interesē austrumu valodas. Kad es biju pēdējā kursā, man profesors Viktors Ivbulis piedāvāja rakstīt disertāciju par indiešu dzejnieci Sarodžini Naidu, ar domu, ka varētu pēc tam turpināt studijas par Indiju doktorantūrā Maskavā. Un tā kā Indija ir kā melting pot, kur parallēli sadzīvo daudzas kultūras un reliģijas, nolēmu tā arī darīt. Pēc LU beigšanas iestājos Padomju Savienības Zinātņu akadēmijas Austrumu pētniecības institūtā. Tur strādāja daudzi bijušie padomju diplomāti, kuŗi bija redzējuši pasauli un kuŗiem bija plašs redzesloks. Tie bija ļoti interesanti cilvēki. Aizstāvēšanas laikā man ieteica šo disertāciju publicēt kā grāmatu. Tā mana pirmā grāmata ir publicēta Maskavā krievu valodā. Atgriezos Latvijā ar ideju dibināt pasaules literātūras pētniecības institūtu, kur viens atzars būtu austrumu literātūra. Protams, ka to neviens neļāva. Humanitārās izglītības attīstība Latvijā tika stipri bremzēta, padomju laikā uzsvars tika likts uz techniskajām zinātnēm. Lietuva kaut kā bija spējusi saglabāt šo Baltijas studiju centra statusu visus padomju gadus. Un Viļņas universitātē, liekas, pat visus padomju gadus vienmēr bijis kāds sanskrita – indiešu senās literārās valodas – pratējs. Mūsu vienīgais sanskrita valodas zinātājs profesors Ernests Blese kaŗa laikā bija emigrējis uz Rietumiem, strādājis Maincas vēlāk Geimersheimas universitātē, un otrs sanskrita pratējs Pēteris Kļaviņš bija aizsūtīts uz Sibiriju. Pēc atgriešanās viņam nebija tiesību strādāt universitātē. Maskavā man deva iespēju mācīties hindi valodu, bet ne sanskritu. Savulaik no hindi valodas atdzejoju dažus mūsdienu indiešu dzejoļus, kuŗi tika publicēti avīzē “Literatūra un Māksla” un žurnālā “Karogs”. LU Svešvalodu fakultātē man piedāvāja lasīt interesantus lekciju kursus: par Šekspīru, par angļu visduslaiku un renesanses literātūru, par Anglijas kultūras vēsturi. Tās bija tēmas, kas man ļoti patika un fascinēja. Līdz ar to nākamie gadi aizgāja, vairāk virzot uzmanību uz Rietumiem. 1999. gadā es aizstāvēju savu otru doktora disertāciju par salīdzinošo mitoloģiju – indiešu, latviešu, angļu, ķeltu. Tā tika publicēta grāmatā “Vai Lāčplēsis bija karalis Artūrs?“ (2000) un sešus gadus vēlāk atkārtotā un papildinātā izdevumā “Lāč plēsis, karalis Artūrs un svētais Grāls” (2006). 2011. gadā vērsos pie Indijas Kultūras Sadarbības Padomes (ICCR – Indian Council for Cultural Relations) ar priekš likumu, lai man piešķiŗ pētniecisko stipendiju. 2012. Gadā man šo stipendiju patiešām piešķīra. Tā ļāva man divus gadus pēc kārtas pa vienam semestrim pavadīt Madrasas universitātē Indijas dienvidos Čenajā. Dienvidindijā nekad iepriekš nebiju bijusi. Ja būtu bijusi tur agrāk, tad grāmatā “Dzeja un polītika Indijā. Pirms neatkarības periods” par daudzām lietām būtu rakstījusi savādāk.

Lasītākās ziņas valstī

Indija ir liela valsts ar daudz dažādām tautām un dažādām valodām – kopumā ap 179 lielas valodas, ap 560 mazskaitliskas valodas. 2013. gadā tā pati piešķirtā stipendija man vēl ļāva organizēt starptautisku ekspedīciju no Latvijas uz Dienvidindiju, kuŗu atbastīja arī Eiropas Kultūrkapitāla fonds Rīgā. 10 cilvēku sastāvā, tai skaitā 3 cilvēki no televīzijas, 3 kollēgas un doktorantūras studenti, izbraukājām Dienvidindiju. Tika izveidotas 4 dokumentālas īsfilmas par Indiju. Apmeklējām arī misionāres Annas Irbes dzīvesvietu Indijā Tamilnadu, Ūtī, kur viņa pavadījusi 30 gadus. Šīs ekspedīcijas laikā mēs sa tikām Tamilnadu Nilgiri (Zilajos) kalnos vienu ģimeni, apmēram 8 cilvēkus, kas ir pēdējā savas kutūras un valodas nesēja. Viņu valodā vairs nav ne skolu, ne arī kā cita. Viņi ir vienīgie un pēdējie, kas runā savā valodā, kam ir savi dievi, savas tradicijas. Un ja viņi grib, lai bērni prastu lasīt, viņi ir jāsūta citas valodas skolā.

Kāpēc Indijā ir tik ļoti sadrumstalota šī valodas situācija?

Tāpēc, ka indiešu pamatiedzīvotāji ir ienākuši no Āfrikas pirms 70 -80 tūkstošiem gadu, izplatījušies vairāk vai mazāk pa visu Indiju, bet dzīvojuši diezgan nošķirti, jo gan meži, gan džungļi, gan kalni ir šīs kopienas šķīruši, tā arī katram izveidojusies sava valoda.

Tad apmēram divarpus – divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras (tas ir pēc Marijas Gimbutas teorijas, kuŗai piekrītu), in doeiropieši, kas dzīvoja Ziemeļkaspijā vai Dienvidurālos, sasniedza tādu iedzīvotāju blīvuma pakāpi, ka sāka migrēt divos virzienos. Viens virziens

gāja uz rietumiem, piemēram, tās pašas mūsu baltu ciltis atnāca līdz Baltijas jūrai un atrada, ka šīs territorijas jau ir apdzīvotas. Tur dzīvoja somugru ciltis, arī līvi. Otrs virziens gāja uz dienvidiem, pāri Hindu Kuša pārejai, Indijas iekšienē. Šie ieceļotāji bija tik kareivīgi, ka vietējos iedzīvotājus aizspieda uz Indijas dienvidiem. Apmēram Indijas vidū ir tā sauktā valodu robežšķirtne, kas ļoti labi parāda, cik tālu aizgāja indoeiropiešu invāzija, un kur sākas dravīdi, kas tika atspiesti uz Indijas dienvidiem. Starp šīm valodām un kultūrām nav nekā kopīga. Lai tie ienācēji, kas bija gaišākas ādas krāsas, un bieži arī gaišiem matiem, nesajauktos ar vietējiem, izveidojās jauna reliģija – vēdiskā reliģija, kuŗa vēlāk pārauga hinduismā. Vēdiskā reliģija ir tā, kas pamatos līdzīga senlatviešu reliģijai. Hinduismam ar latvisko reliģiju nav nekāda sakara. Tas nāk ar skaidri izteiktu kārtu sistēmu. Indijas pamatiedzīvotāji – parasti ar vistumšāko ādas krāsu – tika padarīti par ārpus četrām kārtām, varnām jeb krāsām esošiem. Liela daļa kļuva par nepieskaramajiem. Pēc indoeiropiešu ienestajiem Manu likumiem, tāds nepieskaramais tika uzskatīts par pretīgu atkritumu. Ja viņa ēna krita uz kārtu indieti, šim kastu/kārtu indietim bija jāveic ļoti sarežģīts attīrīšanās rituāls. Šie reliģiskie aizspriedumi, diemžēl, joprojām lielā mērā ietekmē šīsdienas Indijas kultūras, polītisko un sociālo sistēmu. Kaut arī mūsdienu Indijas Konstitūcija paredz visu cilvēku vienlīdzību, reālajā dzīvē tā nav. Pastāv tā sauktās kvotas, lai šādus zemākas kārtas cilvēkus integrētu mūsdienu sabiedrībā kā pilntiesīgus tās locekļus. Tomēr tas ne vienmēr tā notiek. Reāli tas nozīmē, ka cilvēkam var būt augsts amats valsts administrācijā vai universitātē, bet kolēģi ar viņu pie viena galda neēdīs, māju vai dzīvokli viņam neviens neizīrēs tādā rajonā, kur dzīvo kastu indieši.

Kā tev radās ideja par Baltijas kultūras centra izveidošanu Indijā?

Pēc 2013. gada ekspedīcijas pa Dienvidindiju un tai se kojošās zinātniskās konferences Latvijas Universitātei radās iespēja piešķirt telpas Centra izveidošanai. Likās interesanti un vērtīgi nodibināt kontaktus ar Bengaloras, Madrasas, Haiderbadas, Pondišeri, Kanuras universitātēm Dienvidindijā. Visur bija diezgan liela interese ar mums sadarboties. Mūsu universitātes rektors tajā laikā profesors Mārcis Auziņš piekrita idejai veidot Indijas studiju un

kultūras centru. Tas nebija kā akadēmiska programma, bet tāds kā interešu centrs. Pašlaik Indijas studiju centru vada ļoti talantīga mana kolēģe Agita Baltgalve. Ja sākotnēji, kā jau minēju, tur varēja apgūt tikai hindi valodu un jogu, tad tagad tur ir hindi, bengāļu, persiešu valodas, tāpat sanskrita studijas, ko ar skaipa palīdzību māca no Mumbajas universitātes sanskrita speciāliste. Ir arī odisi klasiskās dejas un joga. Kāda būs interese par šīm studijām no vienas un otras puses, rādīs nākamās paaudzes.

Vēl mēs izveidojām sadarbību ar Dev Sanskriti Universitāti (DSVV) Haridvārā – vienā no Indijas svētajām pilsētām, kas atrodas Gangas krastā Himalaju pakājē. 2013. gada rudenī uz Latviju atbrauca šīs universitātes rektors Dr. Činmajs Pandja un parakstīja vienošanos ar Latvijas Universitāti par sadarbību. Pēc kāda pusgada saņēmu no viņa vēsti par vēlēšanos nodibināt Baltijas centru DSVV, taču lai to darītu, bija vajadzīgs LU atbalsts. Mēs aizsūtījām atbalsta vēstuli, ar kuŗu indiešu kolēģi varēja tālāk iet pie savas štata vadības un Izglītības ministrijas. Dev Sanskriti Uni versitāte uzcēla jaunu māju Baltijas centra vajadzībām universitātes territorijā. 2016. gada 7. Augustā tā tika svinīgi atklāta. Atklāšanā piedalījās visu trīs Baltijas valstu vēsnieki, no LU prorektore Ina Druviete, no Indijas val dības pārstāvjiem bija premjerministra Pirmā sekretāre. No LU vienu semestri tur strādāja pasniedzēja Vija Pažarnova, kas mācīja latviešu valodu. Parallēli viņa arī gatavoja pirmo Latviešu – Hindi sarunvalodas vārdnīcu. Pēc tam cita LU pasniedzēja Laura Grīviņa vienu semestri mācīja latviešu valodu. Tagad tur strādā lietuviešu kolēģe, kuŗa māca lietuviešu valodu.

LU uzdāvināja bagātu grāmatu klāstu Baltijas studiju un kultūras centra bibliotēkai. Arī Latvijas vēstniecība Indijā uzdāvināja daudz grāmatu, dažādus prospektus un informācijas materiālus par Latviju, kuŗus studenti varēs plaši izmantot.

Vai indiešu studentiem interese par Baltijas valstīm ir liela? Un kāpēc viņiem interesē Baltijas valstis?

Pirmkārt, šī universitāte ir ar īpaši holistisku ievirzi. Šajā universitātē studentiem ir skaidrs un viņiem tas tiek arī mācīts, ka mums ir ārkārtīgi izteikta lingvistiskā radniecība, jo lietuviešu un latviešu valodas ir senākās indoeiropiešu valodas Eiropā. Un viņus tas ļoti interesē.

Šogad, 23.-24. aprīlī, par godu Latvijas Simtgadei, universitāte veidoja tā sauktos Mazos latviešu dziesmu un deju svētkus. No Latvijas aizbrauca koncertēt vairāk nekā 70 folkloras dziedātāju un dejotāju. Bija universitātes absolventu koris Jubilate, Gaŗkalnes deju grupa Saime un folkloras grupa Vilki. Pasākumu atklāja Latvijas vēstnieks Indijā Aivars Groza, ievadvārdus priekšnesumiem teica Pauls Raudseps. Indieši bija pilnīgi fascinēti, jo dejotāji dejo pa pāriem, kas bija at klājums indiešu sabiedrībai. Visu koncertu vairāk nekā miljons skatītāju vēroja televīzijas tiešraidē un internetā. Pēc tam daudzi vietējie iedzīvotāji uz ielas atpazina dejotājus un nāca viņiem klāt, un izteica ļoti siltas un pozitīvas atsauksmes. Man ir liels prieks, ka tādā veidā mēs varējām ievadīt Latvijas Simtgades svinības Indijā.

Vai Baltijas studiju un kultūras centrs Dev Sanskriti Universitātē ir kā interešu centrs vai tā ir akadēmiska programma?

S.A.: Es domāju, ka akadēmiska studiju programma tā vēl viņiem nav, bet, tā kā universitātē ir gan tūrisma, gan citas programmas, kur varam atrast kaut ko kopīgu – piemēram, ornamentu izmantošana dator grafikā, tad tas var kļūt iespējams. Kad biju apsējusi Liel vārdes jostu, indiešu kolēģi atpazina daudzus rakstus un sniedza savas interpretācijas. Šobrīd varbūt arī abām – Latvijas un Dev Sanskriti unive istātēm – nav gluži vienoti mērķi: Ja mēs gribam vairāk populārizēt baltiešu kultūru pie viņiem, tad viņi savukārt vēlas vairāk populārizēt indiešu tradicijas Baltijā. Ir jāatrod līdzsvars starp abām tendencēm. Piemēram, pirms 30 gadiem, kad es sāku ar Indijas temu nodarboties, nebija nekādu šaubu par to, ka indoeiropieši ir tie, kas ienākuši Indijā. Tagad dominē indocentriskie spēki, kuŗu ideoloģija humanitārajā jomā ir mainījusies uz pretējo – indieši mēģina pie rādīt, ka indoeiropieši ir radušies Indijā un no turienes ir virzījušies tālāk visā pasaulē, nesot Indijas kultūru, gaismu un izglītību visai pārējai pasaulei.

Vai Baltijas studiju un kultūras centram ir kāda nākotnes vīzija vai konkrēti mērķi, ko gribētu sasniegt?

Kultūras sakaru uzturēšana ar Baltiju noteikti ir viena no DSVV prioritātēm. Tomēr Baltija Indijas ārpolītikā ieņem visai zemu prioritāti. Polītikā mēs viņu interesējam kā Eiropas Savienības valsts. Arī kā valsts, kuŗa par smērā nelielu samaksu nodrošina labu augtāko izglītību. Domāju, ka DSVV Baltijas kultūras centra norisēs arvien vairāk vajadzētu iesaistīties lietuviešiem, jo viņiem jau ir diezgan fundamentālas Indijas kultūras studijas, kurpretī LU tā nav akadēmiska programma. Līdz ar to, manuprāt, iespējas lietuviešiem ir lielākas nekā latviešiem. No LU uz DSVV rēgulāri brauc pilnveidoties jogas studiju grupa. Bet Baltijas studiju un kultūras centra nākotne ir lielā mērā atkarīga no tā, cik indieši būs ieinteresēti investēt šajā programmā. Mēs no Latvijas puses varam runāt par to, kā pašiem attīstīt Indijas studijas Latvijā.

Vai Indijas universitātēs joga ir kā akadēmiska programma?

Jā, tā ir akadēmiska programma, jo joga prasa dzīves ilgu praksi. Tā nav vingrošana. Jogām ir vairāki novirzieni, piemēram, tā sauktā Bhakti joga ir tikai prāta vingrinājumi.

Vai joga ikdienas cilvēkiem Indijā ir ikdiena?

Nē, nav. Tā ir ikdienai tikai elitei, kas var to atļauties, kam ir laiks, nauda un vēlēšanās. Pirmkārt, nauda, jo kamēr tu „jogo”, tu nestrādā.

Kāpēc, pēc tavām domām, mums būtu svarīgi šos kultūras sakarus ar Indiju uzturēt?

Mēs nekad neizzināsim pasauli līdz galam, bet šis izziņas process ir ārkārtīgi saistošs. Indija sniedz mūsdienu cilvēkam iespēju saskatīt savām acīm attīstību no akmens laikmeta līdz kosmosa iekaŗošanas ērai. Indijā visi šie laikmeti pastāv vienlaicīgi.

Interviju sagatavoja: Laima Martinskis
Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti