Dalies:

Laiks: Arī aktieriem – deviņdesmit

Laiks: Arī aktieriem – deviņdesmit
  • 28. Nov. 2018

Laika rats neapstājami griežas, un dažreiz nenāk ne prātā, ka tas pārkāpis pāri deviņdesmitgadu svītrai un ka arī es pazīstu trīs tādus brašus, ar skatuvi saistītus vīrus, kam nu jau mazliet pāri par deviņdesmit. Tie ir Jānis Kubilis, Laimonis Siliņš un Kārlis Gulbergs, un visi viņi pieder vienai “draudzei” – teātrim.

Pavisam nesen, pēc Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” izrādes noskatīšanās Nacionālajā teātrī, sastapu gleznotāju un drāmatiķi Raimondu Staprānu, kurš arī nav vairs nekāds jauneklis, vaicāju viņam par Laimoni Siliņu – kā viņam ar veselību? Atbilde bija paskarba: lāgā neesot! Gluži sabijos, jo Laimonim nu jau ir deviņdesmit divi gadi. Bet pēc dažām dienām mājās zvana tālrunis (jā, īsts tālrunis!), klausulē atskan mundra Laimoņa Siliņa balss, ne kas tik briesmīgs neesot, tikai atbraukt uz Rīgu gan nez vai va - rēšot, kaut ļoti, ļoti vēlētos atkal tur būt! Joprojām grasoties ie studēt kādu lugu, protams, mazais teātris sanfrancisko savu darbību izbeidzis, bet divi aktieŗi – Laimonis un Brigita – vēl esot ierindā, decembrī mājās atgriezīšoties vēl kāda bijušās trupas aktrise, tad jau būšot trīs un varēšot iestudēt lugu! Kuŗu? Konkrētas atbildes nav, taču galvenais: nenolaist ro - kas, nesēdēt un nedēdēt tāpat vien dīkā! No vairākiem tālās zemes skatītājiem esmu dzirdējis labas atsauksmes par Laimoņa Siliņa iestudēto Nikolas Makolifas lugas “Juvelieŗa jubileja” izrādi, kurā Laimonis tēloja Morisu. Šim juvelierim deviņdesmitā dzimšanas diena tikai tuvojas, bet Laimoņa dzīve ritējusi kopā ar teātri, tāpēc tik labi var saprast ilgas pēc teātŗa un tāpēc arī viņš tik možs! Dzīve rit, bet ilgas nezūd.

Lasītākās ziņas

 
Jāni Kubili – viņam vasarā palika deviņdesmit pieci gadi. Diemžēl teātrī aktieris vairs ne - strādā, no tā viņš aizgāja, bet ne - kad tāpat vien, rokas klēpī sali - cis, nesēžot. Reižu reizumis Kubilis piezvana, balss mundra, doma skaidra, atmiņa brīnišķa, allaž aktieris ir darbīgs un rosīgs, ik pa brīdim esot gatavs paņemt rokās arī lāpstu vai kapli un pie vasaras mājas dārzā uzrušināt kādu dobi, bet galvenais – nepagurt! Jāni Ku - bili jubilejas reizē varēja vērot televīzijas operātora filmētos kadros: stalts un mundrs! Piedevām: brīnišķa atmiņa. Man Latvijas ra - dio bija raidījumu cikls par lat viešu aktieŗiem – leģendām, vairākkārt lūdzu talkā Jāni Kubili, un vairākas reizes viņš šajos raidī jumos bija klāt: stāstīja par Veltu Līni, Elzu Radziņu, vēl citiem. Man no jaunības gadiem Jānis Ku bilis palicis atmiņā, viņš palīdzēja iemīlēt teātri, saprast cilvēkus un viņu trauslo jūtu pasauli. Kubilis nekad neko netēloja, viņš dzīvoja tēlos, atmiņā uzaust Fičūrs F. Molnāra lugā “Lilioms”, Armīns H. Gulbja lugā “Kamīnā klusu dzied vējš”, Aleksandrs Hamilkars I. Žamiaka lugā “Hamilkara kungs”. Es varētu saukt vēl un vēl, bet ne - kad viņš lomās neatkārtojās – ar - vien bija gluži citāds! Tā bija lai - me skatīties izrādi, kuŗā darbo - jās Jānis Kubilis, un tagad prieku rada telefona saruna ar viņu. Dzīve, protams, ir nežēlīga: Kubilis nav uz skatuves daudzus gadus, apritē ienāk jaunieši, kas viņu skatuvē nav skatījuši un nepazīst. Ak - tieris viesojies Amerikā, savu laik ticies un sarunājies arī ar Anšlavu Eglīti. 
 
Samērā nesen saņēmu vēstuli no Sidnejas – no aktieŗa un režisora Kārļa Gulberga. Arī viņam septembrī bija apritējusi deviņdesmit piektā dzimšanas diena, taču rokraksts joprojām glīts un stingrs, no vecuma ne vēsts! Viņš bija viens no Sidnejas Latviešu teātŗa dibinātājiem, kopš 1955. ga - da pievērsies režijai, un Gulberga tuvākie autori ir Mārtiņš Zīverts un Anšlavs Eglītis, neviens no latviešu režisoriem nav iestudējis tik daudz Zīverta lugu kā Gulbergs, pats viņš tajās tēloja daudzas galvenās lomas, bijis Kaļostro lugas “Kaļostro mētelis” izrādē, Grants Zīverta drāmā “Tīreļpurvs”, Janelis lugā “Cenzūra”. Patiesi tuvs autors Gulbergam bija arī Anšlavs Eglītis, ar kuŗu daudzus gadus viņu saistīja arī sarakste – par to iznāktu īpašs stāsts. Ieskatam vismaz daži citāti no Anšlava Eglīša vēstulēm: 1962. gadā Kārlis Gulbergs bija iestudējis Eglīša pēc romāna veidoto lugu “Omartijas kundze” un aizsūtījis autoram vēstījumu par izrādi. Drīz pie viņa at - ceļoja vēstule no autora: “Ļoti cienītais Gulberga kungs! Paldies par vēstuli un bildēm! No Jūsu vēstules paliek iespaids, ka ar Omartija kundzes izrādīšanu veicies labi un arī aktieriem bijis savs ganda rījums. Ja tā, tad tiešām esmu priecīgs! Uzņēmumos dekorācija at - stāj labu iespaidu.” (Dekorāciju au tors bija Uldis Āboliņš.) Vēl da - žas rindas no 1987. gadā rakstītās vēstules: “Par Jūsu izrādēm esmu dzirdējis vislabākās atsauksmes. Visi atzīmē raito tempu un profesionālo teksta pārvaldīšanu – bez stomīšanās un kļūmēm. To jau es arī pats redzu no “tēpēm”.”
 
1988. gadā Kārlis Gulbergs bija iestudējis R. Blaumaņa drāmu “Indrāni”, pats tajā tēloja Indrānu tēvu, taču plānos bija nodoms ķerties arī pie Anšlava Eglīša jaunuzrakstītās lugas “Spēle ar brāļiem” iestudēšanas, kas trimdā bija iz - rādīta tikai Kanadā. Par savu lugu Anšlavs Eglītis režisoram 1988. ga - da jūnijā nelielā kartīrē rakstīja: ““Brāļi” ir grūts cēliens, jo pārāk daudz personu. Jūs jau nu būtu teicams dvīnis (Jums vairāk intonā ciju maiņu nekā Ingmaram Ber gmanim.) Jalna tik ievēroja - mai un izcilai aktrisei kā Veikina nav nekāds lielais ieguvums. Pā - r āk vienkārša loma.” Lugā “Spēle ar brāļiem” darbojas divi brāļi: viens pirmajā cēlienā, otrs – nākamajā, bet abi brāļi – dvīņi – nekad nesatiekas, un abus tēloja Gulbergs. Diemžēl Latvijā šī Anšlava Eglīša luga nav iestudēta!
 
Patlaban cieša saistība ar Sidnejas teātri Gulbergam pierimusi, taču vismaz reizi gadā viņš kopā ar literātūrzinātnieku Juri Krādziņu veido kādu latviešu rakstniekam veltītu literāru vakaru, šogad 10. augustā tas bija veltīts Vilim Cedriņam. Juris Krādziņš lasīja saturiski labi piesātinātu re - ferātu, bet Kārlis Gulbergs visai gaŗu dzejoli “Skatuve”. Tajā tēlots, kā notiek izrāde, tā beidzas, priekš kars krīt, skatītāji dodas mājup, bet… Tiem galvā doma deg: cik sakars dziļš Ir mūsu likteņiem ar teātri. Jo visa pasaule ir skatuve Un visa dzīve – liela komēdija. Teātris dod spēku iet pa dzīves taku. Arī manis tikko minētajiem aktieriem… 
 
Autors: Viktors Hausmanis
Foto: Kroders.lv
Publicēts sadarbībā ar laikarakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti