Dalies:

Laiks: ALA piedāvā jauniešiem pavadīt vasaru Latvijā

  • 07. Feb. 2019

Sākusies pieteikumu pieņemšana Amerikas latviešu apvienības (ALA) organizētajai prakses programmai “Pavadi vasaru Latvijā”. Vairāk informācijas un pieteikšanās veidlapu skat. http// www.alausa.org) Prakses programma, kas notiek jau piekto vasaru, paredzēta ASV latviešu izcelsmes jauniešiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem. Jauniešiem tiek piedāvātas prakses iespējas dažādās Latvijas kultūras, valsts iestādēs un privātos uzņēmumos. ALA praktikantiem piešķiŗ stipendiju $2 500 dolāru apmērā no Elmāra Freiberga testa mentārā novēlējuma līdzekļiem, kas paredzēti jauniešu latviskās kultūras un izglītības atbalstam.

“Prakses programma “Pavadi vasaru Latvijā” ir Amerikas Latviešu apvienības bērnu latviskās audzināšanas un izglītības atbalstīto programmu noslēdzošais solis,” atzīst apvienības Kultūras nozares un prakses programmas vadītāja Līga Ejupe. “Mūsu apvienība atbalsta latviešu skolas, nometnes, “Sveika, Latvija!” ceļojumus, vasaras vidusskolas. “Pavadi vasaru Latvijā” pro grammā jauniešu pienākums ir sešu līdz astoņu nedēļu laikā nostrādāt 160 stundas, dodot iespēju izmantot latviešu valodu mērķtiecīgā darbā, strādājot un dzīvojot Latvijā. Uzskatu, ka esam palīdzējuši jauniešos radīt piederības sajūtu gan latviešu tautai, gan Latvijas valstij.”

Skaidrīte Beķere – strādāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Uzziņu un informācijas centrā Rīgā. Es biju ļoti sajūsmināta, ka mans prakses darbs bija “Gaismas pilī” – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Es strādāju trīs dienas nedēļā, no 9.30 līdz pieciem pēcpusdienā. Katru rītu es ierados savā birojā – Uzziņu un informācijas centrā, kur man bija pašai savs rakstāmgalds ar datoru, tāpat kā pārējiem kolēģiem. Uzziņu un informācijas centrā es visvairāk laika pavadīju, strādājot ar archīviem datu bāzei “Zudusī Latvija”. Šajā datu bāzē var atrast un apskatīties fotografijas no senču laikiem. Tās ir sadalītas vairākās kategorijās – pagadiem, atrašanās vietām, priekšmetiem utt.  

Man bija vairākas iespējas pastrādāt arī citās bibliotēkas nodaļās. Īpaši man patika pavadīt savu darba laiku Periodikas nodaļā, kur bija vairāki darbiņi, kā arī bija atļauts lasīt un pa - skatīties latviešu valodā izdotos žurnālus. Dažas dienas man bija arī iespēja aiziet “pastrādāt” Audiovizuālajā centrā, kur no skatījos vairākas latviešu filmas. Kopā ar dažiem citiem kolēģiem un manu priekšnieci Gintu Zalcmani apciemojām arī Kuldīgas bibliotēku. Biju tik priecīga, ka varēju apmeklēt citu pilsētu un turienes bibliotēku.

Man laimējās, jo dzīvoju dzīvoklītī apmēram piecu minūšu gājienā no bibliotēkas. Man īpaši patika, ka varēju nopirkt saldās Latvijas zemenes augļu stendā, pēc darba dienas atgriežoties mājās. Latvijā tiešām var atrast visgaršīgākās zemenes pasaulē! Gribu pieminēt, ka mana bosene Ginta Zalcmane un pārējie kolēģi bija vismīļākie cilvēki; visi rūpējās par mani, visiem bija liela interese par manu latvietes identitāti, dzīvojot Amerikā, un par mūsu sabiedrību. Kolēģi ļoti jautri atbildēja uz maniem jautājumiem par Latviju, palīdzēja ar gramatiku un visu citu.

Viņi bija tik laipni, ka noor - ganizēja pasākumu visiem ALA programmas praktikantiem un mentoriem. Mēs satikāmies bibliotēkas Jauniešu istabā, spēlē - jām spēles, apskatījām bibliotēku. Bibliotēkas VIP korē augšstāvā svinējām ar kliņģeri, tēju un citām uzkodām. Es gribu pateikt lielu paldies ALAi un Nacionālajai bibliotēkai par milzīgo piedzīvojumu! Pagājusī vasara, piedzīvojumi, jaunās draudzības būs ar mani mūžīgi. Es nostiprināju savu latvietes identitāti, uzticību latviskai kultūrai, ko ar lepnumu un sirsnību uzturēšu.
 
Ojārs Bērziņš – strādāja biedrībā “Sabiedrība par atklātību – Delna” Rīgā. Delna ir pretkorupcijas nevalstiska biedrība, organizācijas “Transparency International” Latvijas nodaļa. Katru dienu man bija iespēja iemācīties kaut ko par Latvijas polītiku, nodarboties ar pētniecības darbiem, darboties kopā ar pretkorup ci jas juristi un aktīvistiem. Delnai nav liela biroja, viņiem ir tikai pieci apmaksāti darbinieki. Tādēļ katram darbiniekam ir plaša pie - redze Latvijas polītiskajā arēnā. Ikdienas darbi bija dažādi. Va - saras sākumā es palīdzēju izpildīt dažādus pētīšanas darbus, kas saistīti ar atvērto datu bāzi. Vēlāk Delna mani iesaistīja darbos, kas bija saistīti ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Mans vislielākais projekts – es rakstīju  vēstuli Vācijas vēstniecībai ar lūgumu piešķirt naudu, lai apmaksātu sociālo mediju, televīzijas un radio kampaņas, kuŗās izglītot Latvijas jauniešus par vēlēšanām. Vasaras noslēgumā kopā ar Delnas “Atklātības un pretkorupcijas vasaras skolas” dalībniekiem, kuŗi studē un strādā polītisko zinību jomā, piedalījos Sarunu festivālā “ LAMPA” Cēsīs. Visumā man bija vienreizēja pieredze satikt Latvijas cilvēkus, kuŗi interesējas par polītiku un strādāt mazā, bet svarīgā nevalstiskā organizācijā pašā Rīgas vidū.
 
Aleksandrs Blumbergs – strādāja “Draugiem Group” drukas ārpakalpojumu uzņēmumā “Printful” Rīgā. Printful ir kompānijas “Draugiem Group” vislielākais uzņēmums. Printful ir arī viena no pasaules lielākajām, lietojot an - gļu terminu, custom print on-demand firmām. Viņi veido izdrukas uz visdažādākajiem priekšmetiem, T-krekliem, cepurēm un izsūta tās pa visu pasauli. Kad es pirmo reizi caur Skype sa - zinājos ar savu prakses mentoru Raiti Puriņu, viņš bija ļoti draudzīgs un jautāja man, kur man būtu interese strādāt. Kopā nolēmām, ka es vislabāk iederētos uzņēmuma satura mārketinga komandā kopā ar otru ALA praktikantu Lūkas Pūri. Lielākā daļa Printful klientu dzīvo Amerikā, tādēļ lietas tiek kārtotas galvenokārt angliski. Mārketingā vajadzīgas arī labas techniskās prasmes. Tā kā es pašlaik studēju datorzinātni  augstskolā, tas man bija ļoti piemērots darbs. Es ātri jutu, ka man tur iet labi, ņemot vērā manas techniskās spējas un angļu valodas zināšanas. 
 
Jau no pirmās dienas es jutos ērti savā darbavietā. Bija vieglāk arī tāpēc, ka uzņēmumā strādāja Amerikas latviete – Nora Inveiss, kas mūs iepazīstināja ar Printful. Nora un arī visi citi, kas tur strādā, bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Pirmajā nedēļā es galvenokārt iepazinos ar uzņēmuma mārketinga stratēģiju; izlasīju Printful FAQs, blogu ierakstus un pētīju zīmolu. Otrajā nedēļā es jau sāku pārrakstīt vecus blogu ierakstus. Trešajā nedēļā es sāku rakstīt e-pastus HTML programmē šanas valodā un tos izsūtīju tūkstošiem klientu visā pasaulē. Es daudz laika pavadīju, lai labāk izprastu Printful.

Birojā gandrīz visi savā starpā sarunājās latviski, bet es tomēr daudz no sava darba veicu angļu valodā. Tas mani sākumā nedaudz pārsteidza, nezināju, ko par to domāt. Vēlāk sāku to saprast. Reiz pats uzņēmuma vadītājs Dāvis Siksnāns mums izskaidroja, ka uzņēmuma produktus varētu tirgot tikai Latvijā, bet tad būtu pārāk grūti augt. Lai veicinātu firmas izaugsmi, viņiem jāizmanto pasaules tirgus. Bija interesanti redzēt, kā viena latviešu firma varējusi tik ātri izaugt. Prakses noslēgumā es sapratu, cik gudri Printful attīstījies, kopš dibināšanas pirms pieciem gadiem. Printful ir viena jauna, gudra, un augoša firma, un mani nemaz nepārsteidz, ka daži to sauc par “latviešu Google.” Es ceru, ka viņi varēs turpināt augt un izplatīt latviešu preces pasaulē. Esmu lepns, ka man bija iespēja ar ALA atbalstu strādāt tik veiksmīgā latviešu uzņēmumā.
 
Daiga Cera – strādāja Latvijas Valsts archīvā Rīgā. 2018. gada vasarā no 14. maija līdz 19. jūlijam es pavadīju laiku, dzīvojot un strādājot Rīgā, Latvijā. Piedalījos ALA prakses programmā, man laimējās strādāt Latvijas Valsts archīvā kopā ar cilvēkiem, kas atbild par personu fondiem. Strādāju katru darba dienu, palīdzot pabeigt darbu ar Dagmāras Vallenas fondu. Sākotnēji likās dīvaini, ka braucu uz Latviju, lai uzzinātu vēl vairāk par sievieti, kuŗa lielāko daļu savas dzīves pavadījusi ārpus Latvijas. Tomēr, jo ilgāk iedziļinājos viņas rakstītos un apkopotos darbos, sapratu, ka viņas darbs ir tikpat svarīgs tiem, kuŗi dzīvo ārpus Latvijas, kā tiem, kuŗi dzīvo Latvijā. Vallenas kundze bija sabiedriska darbiniece, strādāja “Radio Brīvā Eiropa”, kur veidoja raidījumus Rietumvalstīs, un tie tika pārraidīti Padomju Latvijā. Lai gan mans darbs Valsts archīvā bija saistīts pārsvarā ar Dagmāras Vallenas fondu, man bija arī iespēja drusku iedziļināties un izpētīt pašai savas ģimenes vēsturi. Sapratu, ka man nav jābūt archīvu speciālistei, lai atbildētu uz jautājumiem par maniem senčiem, ka daudzi materiāli man ir pieejami arī Amerikā, piemēram, saite www.periodika. lv, kur, ievadot manu vecāku vai vecvecāku vārdus, parādās viņu panākumi un darbi, kas veikti Latvijas labā. Sapratu, ka, pateicoties viņu un daudzu cilvēku veikumam, man ir iespēja nokļūt un strādāt Latvijā. Uzzinot par viņu darbību, man gribas palīdzēt arī citiem nonākt pie līdzīgām iespējām un secinājumiem. Rīgā paspēju arī piedalīties vairākās konferencēs un festivālos. Kamēr strādāju archīvā, piedalījos divu dienu konferencē “Digitālās kultūras mantojuma forums”, bija iespēja piedalīties arī Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forumā Valmierā un Sarunu festivālā “LAMPA”. Manuprāt, šīs pieredzes bija tikpat svarīgas kā mans darbs. No šīm konferencēm un pie redzēm labāk sapratu, ka Latvija veidojas un grib būt moderna valsts, kuŗa skatās uz nākotni, tomēr neaizmirstot mūsu senču mācības un gudrības.

Sarunu festivāls “LAMPA” bija ļoti interesants piedzīvojums, kas apstiprināja to, ka, rosinot cieņpilnas, atvērtas un pieklājīgas sarunas, var veicināt Latvijas attīstību. Lai uzklausītu citu cilvēku viedokļus, jābūt lielai cieņai un pacietībai, bet tas ir jāmācās, un pie tā ir jāpiestrādā. 
 
Mans galvenais pienākums bija strādāt, bet bija arī jāiemācās, kā ir dzīvot strādājošam cilvēkam Rīgā. Bija jāizplāno, kad tikt uz Rimīti iepirkt pārtiku, jo, nedzīvojot kopā ar vecākiem, biju pilnībā atbildīga pati par sevi. Līdz piedzīvojuma beigām arī sāku labāk saprast busu un tramvaju satiksmi, kuŗi koncerti bija kuŗās dienās, un cik ilgi man paiet, lai tiktu no vienas vietas uz citu. Bija jānodrošinās vienmēr ar derīgu e-talonu un jāizdomā, kā pareizi pasūtīt vai paprasīt kaut ko. Sākumā ļoti kautrējos, bet līdz prakses beigām biju iemanījusies un pat sākusi lietot Latvijas runāšanas stilu un melodiju.
 
Tas tiešām bija nozīmīgs piedzīvojums! Man tik ilgi Latvija bija bijusi tāda kā romantizēta vieta. Lai gan zināju, ka Latvijā visi ikdienā nestaigā tautastērpos un nedzied tautasdziesmas, tomēr nevar īsti saprast kādas zemes ikdienu, kamēr tur nepavada ilgāku laiku. Šī vasara bija ilgākais laiks, kādu jebkad biju pavadījusi Latvijā un tamdēļ sāku labāk saprast, kāda ir manas tautas zeme. Man šķiet, ka, pavadot daudz laika ar radiem un draugiem, es sapratu, kāda ir ikdiena Latvijā. 
 
Domāju, ka tagad saprotu, kāda varētu būt mana dzīve Latvijā un ka tas ir iespējams. Strādājot dūšīgi pa vasaru, iznāca arī papriecāties! No sirds baudīju vairākus Dziesmu svētku pasākumus, sastapos ar draugiem Rīgā gandrīz uz katra stūra un izveidoju jaunas, skaistas draudzī bas, piedaloties šī gada 2x2 nometnē Zaļeniekos. Es sapratu, ka manas tautas zeme ir vis mīļākā, visspēcīgākā, visskaistākā pāri visām zemītēm. Esmu ļoti pateicīga par iespēju pagājušajā vasarā strādāt un dzīvot Latvijā. Daudz ko iemācījos un uzzināju ne tikai par sevi kā darba darītāju, bet arī kā par sa bied rības daļu un arī par sevi kā latvieti. Pēc šīs vasaras saprotu, ka, lai cik mana domāšana ir amerikāniska, mana dvēsele ir latviska. 
 
Kristiana Grīnberga – strādāja Latvijas Etnografiskajā brīvdabas mūzejā Rīgā. Pēc mācībām latviešu skolās un vasaras nometnēs Amerikā, es šogad pirmo reizi izmēģināju un piedzīvoju, kā ir dzīvot un strādāt Latvijā, pat ja tas bija tikai dažus mēnešus. Strādājot Latvijas Etnografiskajā brīvdabas mūzejā, man bija iespēja piedalīties dažādās latviešu lietišķā un folkloras mantojuma svinībās. Vienlaikus es sev bieži atgādināju, ka cilvēku ikdienas dzīvi Latvijā folklora tik ļoti neietekmē, bet es tāpat izbaudīju gaisotni, ko var atrast tikai starp gadsimtus vecām klētīm, pirtīm un dzīvojamām mājām.
 
Es sāku darbu īsi pirms lielā gadatirgus jūnija sākumā. Jau kopš pirmās prakses dienas man bija daudz, ko darīt. Kopā ar otru praktikanti Alīnu Kasparsoni kļu vām par amatnieku koordinatorēm. Pēc tam, kad vairākas stundas biju gatavojusi zīmītes ar amatnieku vārdiem un atzīmējusi viņiem ierādītos galdus, biju priecīga iepazīties ar pašiem amatniekiem un viņu darbiem. 
 
Pēc lielā gadatirgus man bija iespēja vairākas stundas iepazīt saimniecību vecajās sētās un iejusties savas ģimenes un tautas vēsturē. Jūnija beigās mūzejā skanēja tautasdziesmas un rotaļas folkloras festivālā “Baltica”. Sagaidot dalībniekus un apmeklētājus, man bija prieks izjust savu piederību mūzeja darbiniekiem, būt starp cilvēkiem, kuŗi ir iz veidojuši vidi, kur var iepazīt un iejusties latviešu senču dzīvesveidā, kaut tikai uz dažām stundām. “Baltica” un Jāņu diena bija kā uzmundrinājums pirms Dziesmu svētkiem, kas tuvojās. Diriģents Gido Kokars reiz teicis, ka Dziesmu svētki latviešiem ir kā pote, ko saņemam ik pēc pieciem gadiem. Pagājušajā vasarā man arī laimējās saņemt latviskuma poti Latvijas Etnografiskajā brīvdabas mūzejā. 
 
Kristīne Kancāne – strādāja Latvijas Etnografiskajā brīvdabas mūzejā Rīgā. Mūzejs ir skaists un mierīgs. Tur ir tik skaista daba. Ne - strādāju tikai ar cilvēkiem, bet man palīgā nāca arī kaķi un pīles. Es mūzejā palīdzēju arī daudzos darbos. Bieži strādāju Kurzemes sētā. Es daudz iemācījos par lauksaimniekiem, zvejniekiem un laivu meistariem šajā reģionā, jo gāju kopā ar skolu grupām un tūristiem. Es strādāju arī pie mūzeja mājaslapas pilnveidošanas un palīdzēju tulkot dokumentus. Uzraudzīju un biju atbildīga par Kurzemes laivu meistara māju. Mans uzdevums bija atbildēt arī uz jautājumiem par šo ēku un pārzināt artefaktus. Mūzeju nakts bija man pirmais lielais notikums. Ģērbusies tautastērpā, stāvēju pie galvenās ie - ejas un izdalīju uzlīmes apmeklētājiem. Skatījāmies tautasdeju priekšnesumus un varējām piedalīties arī tradicionālajās rotaļās. Biju patīkami pārsteigta, redzot lielo ļaužu daudzumu, kas šajā vakarā apmeklēja mūzeju.
 
Reiz mūzejā ienāca kāda sieviete ar meitu. Abas sarunājās krieviski, un es tam nepievērsu uzmanību. Drīz ieraudzīju, ka vecākā sieviete ir sajūsmā par mājas mēbelēm. Meita man paskaidroja, ka viņas ir baltkrievietes un māja mammai atgādināja viņas bērnību. Bija lieliski redzēt priecīgu satraukumu šīs vecākās sievietes acīs. Gadatirgus ir viens no lielā kajiem notikumiem mūzejā. Mēs, praktikantes, bijām atbildīgas par biļešu skenēšanu un atbildējām uz jautājumiem par to, kur kas atrodas. Arī pašas otrā dienā varējām izstaigāt gadatirgu, vērojām amatniekus, ēdām lieliskus ēdienus un iepirkāmies. Es biju svinējusi Jāņus ASV, bet nekad nebiju svinējusi Līgo svētkus Latvijā. Tā bija unikāla pieredze. Pirms Jāņiem iemācījos pīt vainagus un izpušķot mūzeja māju. Lai piedzīvotu īstus Jāņus, devāmies uz otru mūzeju Papē. Nopinām vainagus un iemācījām tos pīt arī dāņu tūristu grupai. Kamēr lija lietus, mēs dziedājām. Lija kā pa Jāņiem! Kad debesis noskaidrojās, spēlējām spēles. Saulriets pie jūras bija skaistākais, kādu jebkad esmu redzējusi. Plūdmalē mēs dzie dājām un iekūrām ugunskuru. Ap ugunskuru grupa ģitaristu spēlēja mūziku, un mēs dziedājām līdz saullēktam. Šī bija mana mīļākā daļa. Siltā, omulīgā no skaņa radīja lielu kopības sajūtu. 
 
Piedalījos arī Pasaules latviešu ekonomikas un investīciju forumā (PLEIF) Valmierā. Iesaistījos darba grupā, kas nodarbojās ar jautājumiem par uzņēmumu atbildību un ilgtspēju. Es domāju, ka ilgtspēja ir mūsu visu pienākums. Man tiešām patika dzirdēt par to, kas tiek darīts valdības un uzņēmējdarbības līmenī. Bija labi arī tas, ka manā grupā visas bija sievietes. Man patika arī paneļdiskusijas kur tika pārrunāts Latvijas uzņē mumu potenciāls ASV un Āzijas Klusā okeāna valstīs. Domāju, ka ir lieliski dzirdēt spriežam par Latvijas globālo potenciālu. Vēlos pateikt sirsnīgāko paldies ALAi par man doto iespēju nokļūt Latvijā. Saprast manas ģimenes saknes, labāk iemācīties latviešu valodu, satikt latviešus no visām pasaules malām. Pirmo reizi dzīvē satiku daudzus no maniem radiem. Šis bija vienreizējs piedzīvojums manā dzīvē.

Alīna Kasparsone – strādāja Latvijas Etnografiskajā brīvdabas mūzejā. Praksi es sāku maija beigās, un mans pirmais uzdevums bija piedalīties lielā gadatirgus sagatavošanā. Dienu pirms tirgus kopā ar Kristiānu Grīnbergu slau cījām galdus, piestiprinājām zīmītes pie galdiem un iemā cījāmies, kā sauc visas tirgus norises vietas. Gadatirgū es strādāju astoņas stundas; ģērbusies tautastērpā, kontrolēju biļetes pie vārtiem. Šīs divas dienas bija manas mīļākās darba dienas, kaut noteikti ļoti nogurdinošas. Mūzejā notika arī folkloras festivāls “Baltica 2018”, kur es palīdzēju amatniekiem pieskatīt sētas, kamēr viņi tirgoja savas rotaļlietas. Visu dienu es pavadīju Kurzemes sētā un satiku tik daudz jauku saimnieku, saimnieču un apmeklētāju. Pēdējais pasākums, kuŗā es strādāju, bija Amerikas Neatkarības dienas pikniks, kas notika mūzejā. Kopā ar praktikantiem no ASV Tirdzniecības palātas mēs uzstādījām teltis ēdieniem un dzērieniem un pēc pasākuma visu sakopām. Es teikšu, ka šis darbs bija ļoti nogurdinošs, jo nebiju pieradusi braukt tik daudz ar sabiedrisko transportu un pavadīt visu dienu svaigā gaisā un plašā dabā. Tomēr esmu tik laimīga, ka varēju pavadīt savu vasaru kopā ar unikāliem mūzeja darbiniekiem. Es noteikti varu teikt, ka, strādājot Brīvdabas mūzejā, uzlaboju savu latviešu valodu un zināšanas par Latvijas kultūru un dzīvesveidu. 
 
Aleksandrs Kenney – strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) Rīgā. Jau pirmajā prakses dienā sāku strādāt pilnu darba laiku, tulkojot preses relīzes un darot dažādus citus darbus birojā. Pirmajā nedēļā notika arī zinātniskā konference. Es biju atbildīgs par skaņu sistēmu un abas dienas ar to nodarbojos. Kad pienāca nedēļas nogale, es beidzot tiku pie nelielas atpūtas. Otrā nedēļa Kultūras akadēmijā pagāja ātri, jo bija daudz jātulko, un kādreiz man arī palūdza pārskatīt tulkojumus pēc darba. Tāpat bija arī jāpalīdz ar pa sākumu, kas tika rīkots Erasmus programmas studentiem, kas brauca studēt uz ārzemēm. Bija jādara arī cits technisks darbs – jāievada studentu anketu atbildes datorā. LKA aptaujā studentus, šī aptauja ir anonīma, ir 21 jautājums, atbildes tiek rakstītas ar roku – dažreiz bija ļoti grūti saprast rokrakstus, bet ar laiku es iemācījos. Šis darbs gāja ļoti lēni, un es biju gatavs izveidot elektronisko anketu, lai nākamreiz viņiem būtu vieglāk. Bet izrādījās, ka elektroniskā versija jau ir, tikai netika lietota! 
 
Ceturtajā prakses nedēļā klāt nāca daudz tulkošanas darbu, tulkoju vakaros, pēc darba un nedēļas nogalēs. Kultūras akadēmijas rīkotajā pasākumā Pa - saules latviešu zinātnieku kongresa dalībniekiem man bija daudz darba un daudz nācās tulkot. Mana prakse noslēdzās ar LKA izlaidumu. Pēc tam kopā ar kolēģiem aizgājām pasvinēt skolas gada noslēgumu un manas prakses beigas. Mēs sarunājām turpināt drau dzēties, atkal satikties arī ārpus prakses un akadēmijas; un viņi teica, ka gaidīs mani atkal nākamgad! Es priecājos par to, ka man tagad ir vairāki jauni draugi, ar kuŗiem mums ir līdzīgas intereses.
 
Pēc prakses piedalījos Dziesmu svētkos, dziedot kopā ar Bostonas latviešu kori, palīdzēju Latviešu fonda pasākumā un jūlija beigās vēl piedalījos Starptautiskajos jauno mūziķu meistarkursos Siguldā. Es noteikti iesaku visiem, kam nav bijusi iespēja pašiem uz savu roku padzīvot Latvijā, – izmēģiniet to! Pacentieties iepazīties ar Latvijas latviešiem! Uzaiciniet savus amerikāņu draugus uz Latviju – viņiem patiks! Centieties arī izbraukt ārpus Rīgas, uz laukiem – daba Latvijā ir skaista. Vēlreiz paldies ALA par šo iespēju strādāt un dzīvot Latvijā!
 
Larisa Kreišmane – strādāja mūzejā “Latvieši pasaulē” (LaPa) Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā Rīgā. Katru nedēļu mūzejā darīju dažādus darbus un palīdzēju iekārtot LaPa izstādes, pie mēram, izstādi “Es (arī) esmu latvietis” un “Stāstu sega”, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Citā nedēļā man bija uzdots sakārtot archīvus no 1920. gada. Vasaras beigās es braucu uz Valmieru piedalīties PLEIF konferencē, kas bija vienreizēja iespēja. Konference turpinājās trīs dienas, un varēja klausīties lekcijas par Latvijas ekonomiku un innovācijām. Citās nedēļās darbs bija pavisam vienkāršs, piemēram, es sakārtoju četrus simtus žurnāla Mazputniņš izdevumu. Žurnāli bija jāsaskaita un uz katra jāuzraksta sērijas kods.
 
Laila Lapiņa – strādāja biedrībā “Sabiedrība par atklātību – Delna” Rīgā. Delna ir daļa no pasaules mēroga organizācijas “Transparency International”. Visumā varu teikt, ka darbinieki Delnā ir nosvērti un patiešām cītīgi strādā, cenšoties apkaŗot korrupciju Latvijā.
 
Delnā es palīdzēju uzrakstīt ziņojumu “Transparency International” par atvērtiem jeb publiski pieejamiem pretkorrupci jas datiem Latvijā un izstrādāju analīzi, salīdzinot tos ar līdzīgiem datiem Skandināvijas valstīs. Otrs uzdevums bija salīdzināt Latvijas labdarības organizāciju darbības noteikumus ar līdzīgiem dokumentiem Kanadā, Liel britanijā, Francijā un Zviedrijā. Uzrakstīju arī pētījumu par Saeimas locekļu atturēšanos balsošanā par likumprojektiem, un kā šāda rīcība negatīvi ietekmē sabiedrību un valsts darbību. Jūnija beigās es palīdzēju organizēt Delnas sponsorētu jauniešiem domātu pretkorrupcijas nometni Cēsīs, kā arī ekskursiju uz LAMPAs polītisko sarunu festivālu, kas kalpo kā forums atklātas sa - biedrības principu debatēm.
 
Marita Pelēce – strādāja Latvijas Okupācijas mūzejā Rīgā. Pagājušajā vasarā es saņēmu Amerikas latviešu apvienības stipendiju, lai strādātu Okupācijas mūzejā. Strādājot tur par  gīdi, satiku daudz interesantu cilvēku no visas pasaules, sa - draudzējos ar vienu ģimeni no Austrālijas, kas gribēja uzzināt par sava tēva Latvijas saknēm. Daudz cilvēku apmeklēja mū - zeju, lai uzzinātu par mūsu valsts grūtībām laikā, kad Latvija bija okupēta.
 
Vienam mūzeja gīdam ir jāierodas pusstundu agrāk, lai ieslēgtu gaismas, atslēgtu telpas, jāpārbauda telpu tīrība. Dienas beigās viss ir jāizslēdz un jā uzraksta, cik cilvēku dienā ap meklējuši mūzeju. Es jutu, ka iederos mūzejā, jo man uzticēja darīt to pašu darbu, kas bija uzdots citiem. Katru dienu strādāja trīs gīdi, bet ik pa laikam sanāca tā, ka mēs bijām četri, tad es strādāju kopā ar direktora vietnieci at tīstības jautājumos, saliekot e-pastu adreses ar ziedotāja kontaktiem. Maķenīt kaitinoši bija pavadīt vairākas stundas, sēžot pie datora, kad likās – nekas produktīvs nav padarīts. Taču dienas beigās redzēt lielo atjaunoto sarakstu bija ļoti patīkami, un bija sajūta, ka padarīts labs darbs. Dažreiz asistēju mūzeja tīmekļa lapas angļu valodas re - daktorei. Daudz kas bija darāms un tulkojams, sakarā ar jauno mūzeja piebūvi. Man tika uzdots šķirot e-pastus mūzeja ziņām, lai varētu izsūtīt informāciju par piebūvi un kapsulu, kuŗā vēlāk tika ielikti visu ziedotāja vārdi, un to iemūrēja starp jauno un veco ēku 2018. gada13. septem brī. Par saviem piedzīvojumiem es rakstīju arī portālā www.latviesi. com
 
Mūzejā iepazinos ar jaukiem kolēģiem, ar kuŗiem es sa draudzējos un vēl turpinu sarunāties ikdienā. Viņi visi man palīdzēja iejusties darbā, kas atradās citā pilsētā, citā kontinentā. Daži bija jokupēteŗi, citi stāstīja par politiku, bet bija arī tādi, kas stāstīja par piedzīvojumiem savā dzīvē. Esmu ieguvusi jaunu pieredzi. Bez tik brīnišķīgiem kolēģiem un darba biedriem es nebūtu ieguvusi tik daudz informācijas.
 
Lūkas Pūris – strādāja “Draugiem Group” drukas ārpaalpojumu uzņēmumā “Printful” Rīgā. Uzņēmums „Printful” ir e-commerce, print-on-demand, un drop-shipping uzņēmums. Šīs jocīgās frazes, strādājot “Printful”, man drīz kļuva pa - zīstamas. Pirmo reizi man bija iespēja strādāt profesionālā vidē. Es rakstīju un pārrakstīju blogus, reklamējot “Printful” pro - duktus un informēju klientus, kas jādara, lai veiktu pasūtījumu. “Printful” plāno kļūt par pirmo Baltijas uzņēmumu, kas varētu iziet publiskajā akciju tirgū (IPO) un debitēt Ņujorkas fondu biržā (NYSE). Strādājot prakses darbu šajā strauji augošajā uzņēmumā, iemācījos, kā labāk sastrādāties komandā, kodolīgāk rakstīt, būt atbildīgākam, ieplānot laiku visiem darbiem un daudz ko citu. 
 
Kalvis Roze – strādāja Latvijas Etnografiskajā brīvdabas mūzejā Rīgā. Vasaras sākumā bija vairāki pasākumi mūzejā, kur es tiku nodarbināts, lai uzkoptu vidi un sagatavotu vietu pasākumiem. Man bieži bija jāstaigā no viena mūzeja gala uz otro un pa ceļam bija iespēja izpētīt un palasīt par senlatviešu ēkām un dzīvi. Visos pasākumos es biju gan dalībnieks, gan darbinieks, un tā sajūta, ka esi uz vietas un pa līdzi, ir vērtīgāka, nekā vien kārši būtu dalībniekam. Lielā kais pasā kums bija gadatirgus. Mans pienākums bija pārbaudīt biļetes pieieejas. Tās bija divas grūtas dienas, jo darba dienas bija gaŗas un karstas, bija tūk stošiem viesu un ne visi bija laipni. Vasaras vidū bija mazāk pasā ku mu. Mans pienākums bija vadīt “ganu spēles” bērniem no skolām vai vasaras nometnēm. Sākumā man tas likās ļoti grūts pie nākums, jo es reti darbojos ar maziem bērniem. Pavēroju, kā mans mentors tās vada, un man sāka veikties. Mana mīļākā daļa no prakses bija Saulgriežu pa sākums Papē. Tur mūs sagaidīja ar vainagu pīšanu, rotaļām, lāpu gājienu gar jūru un citām senlatviešu Saulgriežu tradicijām.
 
Krista Roze – strādāja Amerikas Tirdzniecības palātā (AmCham) Rīgā. Šī organizācija palīdz latviešu kompanijām un jaunuzņē mumiem (start-up) iekļauties Amerikas tirgū, radot tīklošanas iespējas un publisku atpazīstamību. Tā kā AmCham darba valoda ir angļu, liela daļa no mana darba bija rakstīt un rediģēt rakstus un ziņojumus Tirdzniecības ka - meras mājaslapai, Facebook un LinkedIn. Daudzi no ziņojumiem bija par jaunākajiem notikumiem, piemēram, Latvijas – Amerikas Innovāciju balvas pasniegšana, mūsu tikšanās ar Mičiganas gubernatoru Rick Snyder, Amerikas Neatkarības dienas pikniks. Parasti šādos notikumos es darbojos kā fotografe. Vakarā vai nākamajā dienā rediģēju šīs bildes un augšupielādēju tās mūsu mājaslapā. ASV Neatkarības dienas piknikā strādāju kā koordinatore (MC). Visu prakses laiku es arī lēnām palīdzēju salikt kopā kontaktinformāciju mūsu biedru ka talogam, ko izdodam katru gadu. Šis katalogs tiek izsūtīts vairā kiem polītiķiem un biznesa īpaš niekiem ASV un ļoti palīdz latviešu kompanijām kontaktu veidošanā Esot praktikantei, man bija arī iespēja apmeklēt un piedalīties Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forumā (PLEIF) Valmierā. Šī bija sanāksme, kur dažādas latviešu kompanijas varēja parādīt un pārdot savus pro- duktus, kā arī vienkārši dibināt saiknes ar citiem uzņēmējiem. Dažādi runātāji vadīja diskusiju paneļus par Latvijas biznesa klimatu, skatītāji arī varēja uzdot jautājumus. Mans darbs bija uzturēt PLEIF Facebook lapu ar bildēm un kopsavilkumiem no katras paneļdiskusijas, lai tie, kas nevarēja piedalīties forumā, varētu sekot tam līdzi. Es pierakstīju katras runas galvenos punktus, kā arī mazliet aprakstīju citus notikumus un vakariņas, kas tika piedāvātas dalībniekiem. Rakstīju arī par to, ka dalībniekiem bija iespēja apmeklēt vairākus uzņēmumus Valmieras apkārtnē.
 
Ilga Rūtiņa – strādāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Uzziņu un informācijas centrā. 2018. gada vasarā man bija iespēja piedalīties šajā vērtīgajā praksē, kur varēju iegūt gan darba pieredzi, gan arī ikdienas dzīves pieredzi Latvijā. Es strādāju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Informācijas un uzziņas cen trā. Tur iepazinos ar vairākiem brīnišķīgiem kolēģiem, kuŗus noteikti gribēšu satikt, kad nākamreiz lidošu uz Latviju. Nacionālā bibliotēka ir moderna ēka un droši vien visskaistākais birojs, kādā jebkad strādāšu. Pirmajās dienās man bija ļoti aptveroša tūre pa visiem bibliotēkas stāviem, kur satiku darbiniekus visās nodaļās. Darba posmu sākumā es strādāju ar “Zudusī Latvija” archīvu, kur skenēju bildes un aprakstīju tās. Bija ļoti interesanti redzēt, kādus dzīves notikumus cilvēki uztvēruši kā nozīmīgus un redzēt, kā cilvēki dzīvojuši pirms daudziem gadiem. Arī nesen uzņemtās fotografijas bija interesantas, jo varēja redzēt, kā Latvija atšķiras no manas Amerikas kultūras pieredzes. 
 
Nīls Veidis – strādāja jauno technoloģiju koprades telpā “TechHub Riga” Rīgā. Darba dienās Rīgā Līna, “TechHub Riga” direktore, un Pauls, “TechHub Riga” kopienas vadītājs, man sēdēja kreisajā pusē. Es iepazinos ar Līnu caur Skype dažus mēnešus pirms mana lidojuma uz Latviju. Uzreiz pēc pirmās sarunas es nevarēju vien sagaidīt, kad būšu Latvijā un piebiedrošos “TechHub Riga” ko - mandai. Visu vasaru Līna un Pauls ņēma vērā manas intereses, kas saistītas ar grafisko dizainu, biznesa administrāciju un programmēšanu. Viņi man radīja vairākas vienreizējas iespējas nodarboties ar to, kas mani visvairāk interesē, un pie da - līties profesionālos sarīkoju mos. Vienu pēcpusdienu es pavadīju Microsoft Azure izstādē, kur Microsoft darbinieki sniedza prezen tāciju biznesu īpašniekiem. Pēc šīs prezentācijas es labāk sapratu, kā es varētu kļūt par uzņēmēju un nodarboties ar „mākoņdatošanu”.
 
Autore: Tatjana Žagare-Vītiņa
Foto: ALA/Facebook
Publicēts sadarībā ar laikrakstu "Laiks"

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē