Dalies:

Laiks: 19. Latviešu salidojums Trinidadā un Tobago

Laiks: 19. Latviešu salidojums Trinidadā un Tobago
Foto: No Guntara Geduļa personīgā arhīva
  • 07. Aug. 2018

Pēc pusotra gada prombūtnes, 2017. gada decembŗa beigās atkal pulcējās latvieši Trinidadā un Tobāgo, šoreiz sabraukuši no 15 Latvijas, Zviedrijas, Kandas, ASV un Venecuēlas pilsētām – ne tikai lai izsekotu seno kurzemnieku gaitām šajā latviešu pirmajā kolonijā Amerikā, bet meklējot patvērumu no ziemeļu sala, sniega un ledus, tropu saules, kokospalmu ielogoto līču un Karību jūras ziļzaļo ūdeņu vilināti.

Lai gan salidojumu atklāja 27. Decembrī, dalībnieki sāka ierasties jau 24. decembrī, un svinēja Ziemassvētkus pie viesnīcas eglītes un pakalnu ielogotā peldbaseina (arī Betlēmē aug palmas, un tur ziemeļu zemju sala bargumu nepazina). Daži vēl uzkavējās salā pēc salidojuma noslēguma 5. janvārī, pat līdz 18. janvārim, jo Tobāgo salas dabas bagātības ir krāšņas un aizraujošas, dzīve mierīga un nesasteidzināta. Kopā sanāca 38 dalībnieki un 5 viesi.

Pirmajiem atbraucējiem iznāca laika tuvāk iepazīties ar Trinidadas dabu, kaimiņu zemei Venecuēlai līdzīgu. Salas ziemeļos no jūras pat iznirst Venecuēlas ziemeļu kalnu grēda – Andu kalnu atzarojums, aiz kuŗa Trinidadā slēpjas Marakasas līcis ar slavenajiem ceptas haizivs ēdienu plūdmales restorāniem. Ja citur haizivis uzbrūk cilvēkiem, tad šeit notiek otrādi, vienīgi grūti uzzināt, vai saceptais zivs kapājums ir haizivs vai vieglāk iegūstamas mantas gaļa. Pirmie tiešie vietējās dabas iespaidi gan radās nesen atklātajā pastaigā pa viesnīcas territorijas kalnu, kur pakāpeniski atklājas skaistāki un skaistāki panorāmas skati uz Portovspeinu, Trinidadas un visas valsts galvaspilsētu. 26. decembŗa rītā “Labrīt, Trinidada un Tobāgo” televīzijas programmā piedalījās salidojuma vadītājs Guntars Gedulis un sabiedriskā darbiniece Ieva Reine no Zviedrijas, stāstot par salidojumiem un latviešiem vispār.

Lasītākās ziņas valstī

Kad nu 27. decembrī bija sabraukuši visi salā paredzētie, pie eglītes norisinājās iepazīšanās vakars, kur katrs, saņemdams velti, sacīja dažus vārdus par sevi. Par latviešu trešo Ziemsvētku dāvanām bija rūpējies TNT (Trinidadas un Tobāgo) Ziemsvētku vecītis, kas, parasti peldkostīmā, savus uzdevumus veic visai aši. Pēc ilgiem gadiem uz salidojumu bija atbraukušas ģimenes ar bērniem; bija pārstāvētas visas paaudzes, sākot ar 1930. Gados dzimušajiem līdz pašreizējā gadsimteņa padsmitnieku paaudzei. Radās lielģimenes kopiespaids, par ko ļoti priecājās viesnīcas personāls, tagad sastapdams visāda vecuma “kūrlanderus”. (Tobāgo salā ļaudis bija sākuši domāt, ka kūrlanderi ir vecāki ļaudis, kas svētdienās iet baznīcā.)

Nākamajā dienā sekoja Portovspeinas pilsētas apskate, par spīti lietum, kas nāca un gāja – šai gadalaikā pavisam neparasti. Diena beidzās ar banketa vakariņām, un 29. Decembŗa pēcpusdienā jau bija jādodas uz ostu, kur gaidīja ātrkuģis – katamarāns –, lai visus vestu uz Tobāgo. Ceļš uz Tobāgo galvaspilsētu Skārborovu veda cauri Venecuēlas-Trinidadas “sikspārņa rīkles” šaurumam, kur satek Pārijas līča un Karību jūras straumes. Daži drošsirdīgie bija nostājušies kuģa malā ar plīvojošu hercogistes sarkano krabja karogu.

Sestdien, 30. decembrī jau sākās iepazīšanās ar vietām, kur 17.gs. bija apmetušies kurzemnieki. Pati Tertlbīča viesnīca, kas šoreiz pieņēma visu grupu, veido serpentīnu gar Lielo Kurzemes līci (Great Courland Bay) un atrodas Kūrlandē, iepretī bij. Kurzemes hercogu muižai Courland Estate jeb, agrāk, Coerland Plantasy, kur savā laikā kurzemnieki bija dzīvojuši. Viesnīca arī atrodas 20 minūšu gājiena attālumā no Kurzemes pieminekļa (Courlander Monument), kas paceļas virs klints un kurzemnieku cietokšņa paliekām. Visi bēga no lietusgāzēm, kas gan mēdza noturēties, kad bija kas stāstāms un rādāms. Pēc Beneta un Monka cietoksņu vietu apskates, ekskursija beidzās pie liepājnieka Bartolda Šmolla 1686. g. Forta aptuvenās vietas pie pašreizējās Mauntervina viesnīcas, un tur, kur astoņdesmitajos gados atradās pirmais mūzejs salā ar latviešu sabiedrības saziedotajiem eksponātiem. (Kurzemes līča muzejs mūsu vizītes laikā bija slēgts.) Atkal bēgot no lietus, visi paglābās viesnīcā, kur tos laipni sagaidīja bij.viesnīcas vadītājs Karloss Dilens, arī liels latviešu draugs. Mūsu saimei nu bija pievienojušies vēl citi, un vakarā mēs visi salidojuma dalībnieki varējām pulcēties patīkamajai draudzības kokteiļu stundai viesnīcas mīksto krēslu telpā, kur tagad arī iesaistījās mūsu bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ar savu ģimeni, arī trijās paaudzēs.

Bija pienākusi 2017. gada beidzamā diena. No rīta no Lielā Kurzemes līča plūdmales izbrauca laiva, lai iepazīstinātu kurlanderus ar salas ziemeļu piekrasti no jūras (Courland Coast), kā to savā laikā skatīja senie kurzemnieki. Pēcpusdienā plkst 4:00 visi pulcējās Sv. Dāvida baznīcā dievkalpojumam, ko vadīja vietējais anglikāņu mācītājs Filips Aizeks, piedaloties arī Plimutas u.c. salas iedzīvotājiem. Tobāgo asamblejas sekretāre tūrisma, kultūras un transporta jautājumos Nadīne Spensera-Filipa uzrunāja un apsveica visus klātesošos. Sekoja Vairas Viķes-Freibergas, kā viemēr, pārdomātie un labskanīgie vārdi. Dziedāja ne tikai tradicionālos Tobāgo salidojuma korāļus, bet arī dažus vietējos, kas bija lasāmi uz ekrāna virs altāŗa. Vietējie dūšīgi dziedāja, un “Tavs esmu, Tavs es būšu”, seno kurzemnieku korāli, varēja dziedāt līdzi angļu tulkojumā. Vai šī dziesma jau šeit skanēja 1654. gadā kādā māc. Pēteŗa Engelbrechta vadītā dievkalpojumā, kad mūsu cietoksnī bija uzcelta pirmā luterāņu baznīcā Amerikās.

Dievkalpojumā piedalījās arī vietējā Asamblejas deputāte un salas vadītāja, salas galvas, galvenā sekretāra Kelvina Čārlza biroja sekretāre Mariša Āzmenda un mūsu vēstnieks īpašiem uzdeviem ar latviešiem ārzemēs Atis Sjanīts. Vijolniece Alīse Jūena no Losandželosas, Guntara Geduļa ērģeļu pavadījumā, atskaņoja vairākus darbus, to vidū arī 17. gs. paveida hercoga Jēkaba galma maršu. Neskaidrībā, vai līs vai ne, sekojošo pieņemšanu noorganizēja Kakriko viesnīcas īpašnieki Čengi pašā viesnīcā, netālu no baznīcas un pieminekļa. Dalībnieki bija saveduši visādus latviskus labumus, netrūka Latvijas šokolādes, rupjmaizes, balzama – pat jaunā ķiršu paveida, kas īpaši gāja pie sirds tūrisma sekretārei. Bet bija arī grāmatas par Latviju un visādas tautiskas veltes, ko dalīt ne tikai šai brīdī, bet pa visu salidojuma laiku – paldies vedējiem par pūlēm visu nogādāt uz salu. Zāle bija pilna! Klāt bija draugi no agrākiem laikiem, bij. tūrisma vaditājs Džordžs Stanlijs Bērds, arī māc. Kenets Foresters, kas ilgus gadus kalpoja Sv.Dāvida baznīcā, jau tad, kad vienīgās ērģelītes dievnamā bija Ņujorkas latv.ev.lut.draudzes ziemeļu novada ziedotās, un vēl arī pirms tam. Viņš piedzīvoja kurzemnieku pieminekļa atklāšanu 1978. gadā, un tagad nu uz to pusi sāka virzīties visa mūsu saime, lai plkst. 6:00 vakarā pie tā nodziedātu Latvijas himnu, brīdī, kad Latvijā sākās 2018. gads. Saule jau bija norietējusi pirms 10 minūtēm, un bija iestājusies pustumsa – labi varējām saskatīt uguņošanu virs mums un Lielā Kurzemes līča. Arī laivas mirkšķinājumus līcī, kas vēstīja, ka no Latvijas ar savu deviņmetrīgo, paša rokām pirms 30 gadiem būvēto buru laivu bija ieradies kapteinis Uldis Ozolants, vienrocīgi mērodams šo tālo ceļu pāri Atlantijas okeanam, tiešā 34 dienu braucienā caur vētrām no Kanāriju salām uz Barbeidosu, tad Trinidadu un beidzot, Lielo Kurzmes līci – kopā apm 11 250 km ceļojumā, kas sākās, 2015. gada 5.oktobrī izbraucot no Mangaļsalas. Šis ir pirmais zināmais gadījums, kur kāds vienrocīgi no Latvijas ir nokļuvis Tobāgo, un to veica 70 gadus vecs pensionārs, lai gan tālburātājs un jūras avāriju izmeklēšanas speciālists. Pirmās Latvijas republikas laikā 1935. gadā tālo ceļu mēroja Latvijas kaŗa flotes leitnants Miķelis Plēsums un bij.instruktors Aleksandrs Ozoliņš. 9,4m buŗu laiva “Laima” no Parīzes nokļuva Tobāgo, tad devās atpakaļ uz Rīgu. Daudz grūtāks ir atceļš, bet viņi bija divi…

Visi atgriezās viesnīcā. Lietus pakalpīgi noturējās, līdz kamēr visi bija sasēdušies pie melnisidrabaini izdaiļotajiem svētku galdiem un sev uzlikuši visādus sidraba Jaungada rotājumus.

Jauno gadu ievadīja ar gājienu pa tropu mežu gar kakao plantāciju uz peldi atspirdzinošajā Ārgaila ūdenskritumā. Atceļā piestāja Maikla Spensera dabas un dzīvnieku dārzā vērot krokodilus, čūskas, rupučus, papagaiļus, mērkaķus, mežacūkas un citus salas dzīvniekus, lai pie Maikla lielajiem galdiem kopīgi notiesātu Kakriko viesnīcas īpašnieku sagatavotās pusdienas. Kapteinis Ozolants vēlāk ieradās Tertlbīča viesnīcā un iekļuva visu ievē rojamības degpunktā, un vakarā Reiņu ģimene visiem izdalīja no Zviedrijas atvestos alvas dzīvniekus ar laimes vēlējumiem. Nākamajos vakaros skatīja fragmentus no Latvijas-Gambijas-Tobāgo filmas, ko Kārļa Vahšteina režijā bija sagatavojuši filmētāji no Latvijas pirms vairākiem gadiem. 2. janvārī sekoja dienas gaŗā, varbūt vispopulārākā salidojuma ekskursija – brauciens uz skaisto Pidženpointa parku, tad ar stikla dibena laivu pāri koraļiem un krāsainām zivīm un pelde jūrā ar tām, vēlāk vēl maigajā un seklajā Nailona baseinā Bukū līča vidū. Tad vēl Robinsona Krūzo alas apskate aiz lidlauka, kur atradās kapt. Kornelisa Karona vadītā, hercoga Jēkaba otrā, 1640./42. – 1650.g.kolonija.

Beidzamajā salidojuma dienā ceļš atkal veda cauri Tobāgo centrālajai kalnu joslai, šoreiz pa visvecāko mežu rezervātu Amerikā (dib.1776.g.) uz salas ziemeļaustrumu galu un patālo Šarlotvilli (Luīze Šarlote bija hercoga Jēkaba sieva), peldi Pirātu, agr. Kuršu (Kurse jeb Coerse) līcī, kas bija pirmais līcis, kur piestāja kurzemnieki, sasnieguši salu. Ceļā braucām gar stāvo ziemeļu krastu un bijušo Jaunkurzemi, vērojot gleznainos skatus pāri Kurzemes piekrastes līčiem, tad atpakaļceļā gar atklātāko, viļņaino Atlantijas dienvidkrastu, bij. Franču un holandiešu rajoniem. Pievakarē visi sapulcējās pie Lielā Kurzemes līča uz viesnīcas rīkoto kokteiļu stundu par godu kurzemniekiem, ar pienācīgi klātu dzērienu galdu, kur katram bija dabūjams tas gardākais! Satumsa, bija pienācis brīdis doties uz atvadu vakariņām Mauntervina viesnīcas cukura dzirnavās. Pie sarkanbalti klātiem galdiem beidzās salidojums ar latviešu dziesmām klavieŗu pavadijumā, Ievai Reinei palīdzot ar dziesmu novadīšanu. Tad nu – līdz nākamajam salidojumam!

Lai arī katrā mūsu salidojumā ir saskatāmas līdzīgas nodarbības, vienmēr tomēr dzimst kas jauns. Šis bija pirmais salidojums Ziemsvētku un Jaungada laikā, tas piešķīra salidojumam jaunu nokrāsu. Bet katram salidojumam to īpašo seju dod paši dalībnieki, kas no atšķirīgām vidēm un ar dažādām pieredzēm un interesēm ierodas, lai dalītos ar citiem. Tomēr visus vieno kopējā vēlme iepazīt daļu no savas vēstures. Un tagad paliek jautājums, kad rīkot nākamo, 20. jubilejas salidojumu – vai nu oriģināli paredzētajā laikā, no 2020. g. 20. līdz 30. jūnijam, vai no 2019. g. 26. decembŗa līdz 2020. g. 5. janvārim? Rakstiet, un izlemsim kopīgi!

Raksta autors: Guntars Gedulis (guntars.gedulis@gmail.com), salidojuma vadītājs
Foto:No personīgā arhīva

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē