Dalies:

Lai dzīve nebūtu tikai darbs

Lai dzīve nebūtu tikai darbs
  • 22. Jul. 2019
  • 12.52

Liene Jansone no Latvijas devās prom pirms septiņiem gadiem, lai papildinātu profesionālās zināšanas kartogrāfijas jomā. Pēc pieciem Lielbritānijā pavadītiem darba gadiem viņa atgriezusies Latvijā, bet nu jau trijatā – ar dzīvesbiedru britu Krisu Koksu un dēliņu Henriku.

ĪSUMĀ

  • Liene Jansone vēlējās strādāt lāzerskenēšanas jomā, bet Latvijā tas nebija iespējams.
  • Nosūtot piedāvājumus uz Lielbritāniju, atsaucās starptautisks uzņēmums “3D Laser Mapping”, kuram filiāles bija visā pasaulē.
  • Pēdējā, piektajā, darba gadā dzīvot un strādāt Lielbritānijā emocionāli kļuva grūti. Tāpēc tika pieņemts lēmums atgriezties.
  • Bija grūti saprast, kas nepilsonim Latvijā jādara, lai varētu šeit dzīvot un strādāt. Šī informācija ir jāmeklē dažādu iestāžu mājaslapās.
  • Latvijā ir iespēja sabalansēt darbu un privāto dzīvi.

Pirms aizbraukšanas uz Notingemu Liene strādāja Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā, nodarbojās ar kartogrāfiju. Viņa studējusi Ģeogrāfijas fakultātē vides zinātni – interesējusi mērniecība un ģeodēzija. Strādājot aģentūrā, bija darbs ar lāzerskenēšanas datiem. Tas gan tolaik bija jaunums Latvijā, nevienam nebija padziļinātu zināšanu par lāzerskenēšanu, bet jaunajai darbiniecei ļoti patika ar to nodarboties.

Lasītākās ziņas valstī

Liene vēlējās strādāt šajā jomā, bet Latvijā tas nebija iespējams. Lai gan tobrīd angļu valodas zināšanas bija, viņasprāt, vājas, iedrošināja apziņa, ka bija apgūta programmatūra, lai strādātu ar lāzerskenēšanas datiem. “Ļoti naivi un drosmīgi izsūtīju savu CV 20 uzņēmumiem, kas ārzemēs strādā šajā nozarē,” atceras Liene. “Atbildēja tikai viens. Man palaimējās – uzņēmumam tieši vajadzēja darbinieku, kas pārzina lāzerskenēšanas datu programmatūru.”

Jādara un jāriskē

Liene nekad ilgi nebija bijusi prom no Latvijas, māca nedrošības sajūta. “Kad lidoju uz Lielbritāniju, uz darba interviju, man blakus lidmašīnā sēdēja jauna, 15–16 gadus veca, meitene, kura pārcēlās uz ārzemēm mācīties čella spēli. Viņa vispār nezināja angļu valodu, bet citas tik labas iespējas mācīties šo mūzikas instrumentu nebija. Es pie sevis nodomāju: ja tā mazā meitene brauc viena pati un to var izdarīt, tad man arī ir jādara, ir jāriskē un jādodas pasaulē.”

Liene nokļuva starptautiskā uzņēmumā “3D Laser Mapping”, kuram filiāles bija visā pasaulē. Pirmais gads bija vistrakākais: mēneša laikā bija jāapgūst visas tehniskās zināšanas. Trīs mēnešus Liene pavadīja uzņēmuma filiālē Dienvidāfrikā, bet saprata, ka tur strādāt ir ļoti grūti – politiskā situācija bija diezgan bīstama.

Pēc atgriešanās no Dienvidāfrikas sieviete turpināja strādāt uzņēmuma Notingemas birojā, vadīja projektus. Lielākais no tiem bija Angolā, tika skenētas elektrolīnijas. “Ar helikopteru piecu mēnešu laikā nolidoju 2000 kilometrus, darbojos gan kā projekta menedžere, gan ieguvu datus un tos apstrādāju. Nolaidos džungļos, nekurienes vidū, uzliku mērinstrumentus. Tas bija liels piedzīvojums un liela izturības pārbaude – gan morāli, gan fiziski,” atceras Liene.

Sajūta, ka dzīvo tikai darbam

Pēc tam no tehniskām un praktiskām lietām uzņēmumā sieviete pārgāja uz pārdošanu un attiecībām ar klientiem. Taču visu laiku vilka uz Latviju. “Kad ļoti sailgojos pēc mājām, piektdienas vakarā ielēcu lidmašīnā un pirmdien no rīta pa taisno no lidostas ierados uz darba sapulci. Pēdējā, piektajā, darba gadā dzīvot un strādāt Lielbritānijā emocionāli palika grūti. Lai gan uzņēmums manī daudz ieguldīja un jutu, ka augu visādā ziņā, tomēr sajūta, ka vairāk strādāju, nekā dzīvoju, sāka nomākt. Visas brīvdienas pavadīju, domājot par darbu. Gāju gulēt, domājot, ko esmu un ko neesmu izdarījusi. Lai arī uzņēmumā bija ļoti cilvēciskas attiecības, bija sajūta, ka dzīvoju darbam, uzņēmumam un ka privātajā dzīvē visu laiku ir pauze.”

Mani biedēja, vai būs cilvēki, ar ko komunicēt, jo biju pieradusi brīvi komunicēt, viegli uzdot jautājumus. Lielbritānijā cilvēkiem ir atvērtāka domāšana. Ilgi domāju, vai gribu atgriezties sabiedrībā, kas ir mazliet depresīva.

Pusgadu pirms pārcelšanās uz Latviju Liene kopā ar dzīvesdraugu, kas ir brits un viņas bijušais darba kolēģis, Latvijā nopirka dzīvokli. “Ļoti maziņu, švaku, bet tāpēc, lai zinātu, ka, braucot uz Latviju, ir mājas sajūta. Lai nav jāpaliek pie mammas vai māsas, lai ir mūsu māja, kaut vai piecreiz gadā,” tā Liene.

Uz Latviju pārcelties iedvesmoja arī biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, kas pulcē diasporas pārstāvjus, rīkotā ikmēneša tikšanās. “Pasākums notika tieši pirms 18. novembra svinībām. Visi cilvēki, kas piedalījās, bija tik pozitīvi, tas bija milzīgs grūdiens,” atceras Liene. “Likās, ka visam jābūt OK, ka atkal jāsper drošs solis un jāatgriežas. Vienlaikus mani darīja bažīgu, kāda būs saziņa ar cilvēkiem Latvijā, jo Lielbritānijā biju pieradusi brīvi komunicēt. Lielbritānijā cilvēkiem ir atvērtāka domāšana. Ilgi domāju, vai gribu atgriezties sabiedrībā, kas ir mazliet depresīva.”

Pieteicās Henriks

Atgriešanos veicināja arī tas, ka Lienei pieteicās bērniņš. Topošo māmiņu nepatīkami pārsteigusi Lielbritānijas medicīnas sistēma. Pacients tur tiek sūtīts pie ļoti daudziem speciālistiem, jāgaida garās rindās, trūkst personiskas attieksmes, savā ziņā – konveijers. Tāpēc Lienei bija skaidrs, ka bērnam jādzimst Latvijā.

“Latvijā māmiņas var būt ļoti priecīgas, jo Lielbritānijā māmiņu atvaļinājums ir tikai seši mēneši, neskatoties uz to, vai tas ir paņemts pirms vai pēc dzemdībām. Tāpēc visas mammas Lielbritānijā strādā gandrīz līdz pēdējai dienai pirms dzemdībām,” zina teikt Liene. Latvijā daudz labāka esot arī pabalstu sistēma jaunajām māmiņām.

Strādāt attālināti

Piecus mēnešus pirms dzemdībām Liene ar dzīvesdraugu Krisu atgriezās Latvijā, strādāja attālināti ar klientiem no ārzemēm. “Esmu pamanījusi, ka aizvien vairāk var strādāt no dažādām pasaules vietām, vairs nav obligāti jābūt birojā, jo ir vienalga, vai ar Indiju, Japānu vai Austrāliju runā no Latvijas vai no Lielbritānijas,” skaidro Liene.

Pēc bērna piedzimšanas, kad beidzās jaunās māmiņas atvaļinājums, Liene saprata, ka atpakaļ uz Lielbritāniju vairs nebrauks. Abi ar dzīvesdraugu Krisu Koksu pieņēma lēmumu aiziet no darba Lielbritānijas uzņēmumā. Dzīvesdraugs atrada darbu starptautiskā kompānijā, braukā pa visu pasauli, pa “Pirmās formulas” sacīkšu trasēm un veic lāzerskenēšanu.

Nav partnerattiecību regulējuma

Taujāta, kas atgriežoties bija vissarežģītākais dokumentu kārtošanas ziņā, Liene atbild: “Bija grūti saprast, kas nepilsonim Latvijā ir jādara, lai varētu šeit dzīvot un strādāt. Šī informācija ir jāmeklē dažādu iestāžu mājaslapās. Lai arī daudz kas ir paskaidrots, tas ir uzrakstīts juridiskā valodā un grūti saprotams. Savukārt Lielbritānijā visu var saņemt vienuviet interneta platformā.”

Dzīvesdraugs, kas runā tikai angliski, dokumentus kārtojis pats. Iestādēs darbinieki bijuši ļoti pretimnākoši, problēmu neesot bijis. “Kriss pat teica, ka Latvijā birokrātija ir mazāka nekā Lielbritānijā,” atklāj Liene.

Liene un Kriss nav precējušies, tāpēc viņi diezgan nopietni izjūt, ka Latvijā nav partnerattiecību regulējuma. “Tas sarežģī procesus. Nesen Siguldā nopirkām zemi, lai celtu māju. Ir jāpierāda, kāpēc viņš man dod naudu, kāpēc kaut ko pērkam kopā. Iesaistījām pat juristus, lai viss būtu likumīgi. Ja viņš man kontā ieskaita naudu, man ir jāmaksā nodoklis. Bankās ir jautājumi – kas jūs esat viens otram? Visu jau var atbildēt, bet tas ir lieks laiks, enerģija un pārdzīvojumi,” tā Liene.

Uzvārdu latviskošana

Vēl Lienei nepatīk uzvārdu latviskošana: “Latvijā visu cenšas latviskot – tas ir labi. Bet, ja bērnam pasē ir viens uzvārds, man – cits, bet bērna tēvam – cits, kad ceļojam uz Lielbritāniju, vienmēr ir jāņem līdzi dzimšanas apliecība. Manuprāt, latviskot nelatviešu uzvārdus ir nevajadzīga lieta, tos vajadzētu dokumentos ierakstīt oriģinālvalodā. Kuram patiktu, ja viņa dzimtas uzvārdu izkropļotu? Emocionāli tas ir diezgan nejauki. Saprotu, kāpēc cilvēki ik pa laikam uzmet lūpu. Vajadzētu būt oriģinālam uzvārdam un iekavās tā latviskojumam.”

Esot bērna kopšanas atvaļinājumā, Liene izmantoja iespēju pārkvalificēties – mācījās interjera dizaina kursos. Viņai vienmēr ir paticis dizains un arhitektūra. Rudenī Henriks sāks iet bērnudārzā, un tad viņa jaunajā jomā meklēs darbu.

Latvijas miers

Kā Kriss ir iejuties Latvijā? “Britiem nav ļoti izteikta patriotisma, viņi ir multikulturāli. Svarīgs ir komforta līmenis. Sākumā viņš bija šokā par nolaistajām māju fasādēm. Bet Latvija attīstās, vide mainās,” atbild Liene. “Krisam patīk Latvijas miers, daba. Iedod tikai dārzu un māju! Ja ārzemnieks vairāk ir ģimenes cilvēks, tad Latvija ir perfekta vieta, kur dzīvot. Kriss mācās latviešu valodu un jau šo un to saprot.”

Latvijā ir iespēja sabalansēt darbu un privāto dzīvi, uzskata Liene. “Pastrādā – un pēc 20 minūtēm esi pludmalē vai mežā. Mums ir ekskluzīva valsts, kurā tas ir brīvi pieejams. Vari skriet uz jebkuru debess pusi – un ieelposi svaigu gaisu. Latvija ir arī maza valsts, un ir labi, ka esam tuvu viens otram.”

AUTORS: Inese Helmane, LV portāls

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti