Dalies:

LA.lv: “Lai nav nedz uzvarētāja, nedz zaudētāja”. Kā motivēt jauniešus reliģiskām jūtām

LA.lv: “Lai nav nedz uzvarētāja, nedz zaudētāja”. Kā motivēt jauniešus reliģiskām jūtām
  • 20. Aug. 2018

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskape Lauma Zušēvica šovasar viesojās Latvijā, kur notika gan LELBĀL Virsvaldes plenārsēde, gan tikšanās ar LELB arhibīskapu Jāni Vanagu un LELB Virsvaldi un tika lemts par abu luterisko baznīcu Sadarbības padomes atjaunošanu. Sarunā ar arhibīskapi – gan par to, gan kā motivēt jauniešus reliģiskām jūtām, vēsta portāls la.lv.

“Sarkanās līnijas ir droši vien pārkāptas no abām pusēm,” intervijā par abu luterisko baznīcu attiecībām man pavasarī sacīja LELB pārstāvis Kaspars Upītis. Bet daļā sabiedrības neizpratni LELB likumprojekta sakarā raisīja LELB pretenzijas būt vienīgajai pirmskara laika Latvijas luteriskās baznīcas pēctecei. Pēc protestiem LELB arhibīskaps Jānis Vanags sacīja, ka LELB vairs neuzstāj uz to, ka LELB tiktu atzīta kā vienīgā pirmskara laika evaņģēliski luteriskās baznīcas pēctece. 

L. Zušēvica: Virsvaldes sēdēs daudz laika aizņēma jautājums par mūsu vēsturisko pēctecību un gatavību aizstāvēt to, kas mēs esam, gadījumā ja tas tiktu apdraudēts ar LELB likumprojektu.

Lasītākās ziņas

Kad kopā izrunājām šos jautājumus ar LELB Virs-valdi, varējām katrs dalīties savās sāpēs. Tās ir abpusējas. LELB ļoti sāpēja tas, ka tā nosaukta par Padomju Savienības baznīcu, bet mēs oficiāli atkārtoti apliecinājām, ka tas ir pārpratums. Neviens nesaka, ka tā LELB, kas ir tagad, būtu tā pati, kas 1948. gadā.

Taču mūsu sāpe ir tā, ka LELB deklarēja likumprojekta preambulā, ka tā ir vienīgā pēctece tai luteriskajai baznīcai, kas Latvijā darbojās pirms Otrā pasaules kara. Un ne ar vārdu nepieminēja mūsu baznīcas darbu un arī ārzemju latviešu milzīgos centienus – nepārtraukti ne tikai lūgt par Latviju, bet mēģināt palīdzēt visdažādākajos veidos ļaudīm un tautai, kuru mēs mīlējām un mīlam un kurai turpinājām kalpot.

Es būtu naiva, ja domātu, ka pēc abu baznīcu tikšanās un lietu izrunāšanas tās automātiski mainīsies un Sadarbības padome veikli visu atrisinās. Mēs nolēmām atjaunot Sadarbības padomes darbību, bet, kādā formā tas notiks, vēl nezinām. Jo daudz kas ir mainījies kopš tā laika, kad Sadarbības padome pārtrauca satikties. Notika tā, ka LELB sāka darboties Īrijā, kas bija ārpus LELB teritorijas. Mēs pēc tam ienācām Latvijā un vēlējāmies izveidot savu iecirkni un darboties paralēli LELB, zinot, ka mums ir atšķirīgas teoloģijas izpratnes.

Notiek arī tiesvedības par īpašumiem. Katrai draudzei vajadzīga vieta, kur pulcēties, un tās draudzes, kas iestājušas LELBĀL, cīnās, lai paturētu savu dievnamu un tās telpas, kur kalpojušas līdz šim. Tie ir grūti jautājumi.

Es cerētu, ka turpmāk, sniedzoties viens otram pretī, mēs rastu risinājumus, kur mēs nerunātu nedz par uzvarētājiem, nedz zaudētājiem. Jo uzvara pieder tikai Kristum. Mums kā baznīcām pat nevajadzētu domāt tādās kategorijās, kurš kuru uzvarēs. Jo Kristus augstākais bauslis māca mīlēt Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Jautājums, kā to praktiski īstenot starp divām baznīcām…

Jurists Egils Levits atzinumā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupai pauda, ka par abu baznīcu pēctecību var teikt “viena stumbra divas lapotnes”.

Esmu to lasījusi ar lielu pateicību.

No LELB puses ir izteikts, ka LELBĀL, darbojoties Latvijā, ar nolūku mēģinātu kādu draudzi “atkabināt” no LELB. Mēs to neesam darījuši un nedarīsim. Liepājas Krusta draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze LELB Sinodē bija pateicis, ja Sinode nobalsos par noteikumu, ka sievietes neordinē, tad viņš izstāsies. Toreiz, 2016. gadā, šis mācītājs, kuru mēs jau pazinām kā savulaik Vācijā strādājušu, arī izstājās no LELB un lūdza mums viņu uzņemt. Draudze nobalsoja – viņam līdzi doties – un arī lūdza mūs viņus uzņemt.

Amerikā ir vesela rinda luterāņu baznīcu, kas katra darbojas neatkarīgi no citām. Bet mums tā situācija ir sarežģītāka, jo abas esam latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas, piederīgas vienai tautai, un mums ir mīļa šī zeme. Es piedzimu Amerikā. Taču, ja par mūsu vecvecākiem un vecākiem kāds šeit saka: “Viņi izvēlējās pamest Latviju,” – tā nav taisnība. Viņi bija Otrā pasaules kara bēgļi un bēga no komunistiem, glābjot dzīvības, lai pašus un bērnus vai nu nenošautu, vai neizsūtītu uz Sibīriju.

Visu interviju iespējams izlasītportālā la.lv

Interviju sagatavoja: Dace Kokareviča

Foto: Timurs Subhankulovs

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti