Dalies:

Kur latvietībai jēga

Kur latvietībai jēga
Foto: Ieva Freinberga
  • 29. Jun. 2019

Krodzinieks un mūziķis KRISTAPS KRĒSLIŅŠ kopš dzimšanas ir dzīvojis Vašingtonā,  Amerikā. Taču 2008. gadā viņš ar ģimeni - sievu, amerikānieti Hannu, meitām Lulū un Līviju, kurām tagad ir 16 un 13 gadi, pārcēlās uz zemeslodes otru malu -  Latviju un kļuva par rīdziniekiem. Bet nu atkal viņi visi ir ulmalnieki, ja tā var dēvēt cilvēkus, kas dzīvo pašā Kurzemes jūrmalas rietumu krastā, Ulmalē.

Patiesā saite ar Latviju

Kristaps: Mani vecāki pēc Otrā pasaules kara Amerikā nokļuva kā bēgļi. Viņi aktīvi iesaistījās latviešu sabiedrībā, tāpēc latvietība mūsu ģimenē vienmēr ritējusi spēcīgi. Gribot negribot šajā gaisotnē uzaugām arī mēs ar brāli Lari - piedalījāmies latviešu nometnēs: Katskiļos un Garezerā, gājām Beverīnas vidusskolā, Garezera vasaras vidusskolā un Minsteres Latviešu ģimnāzijā, Vācijā. 

Lasītākās ziņas valstī

Dzīvojot Amerikā, nodarbojos ar alternatīvo mākslu un mūziku, biju pagrīdes cilvēks. Mana saistība ar latvietību bija latviešu skola un citas izpausmes, kas man šķita pārāk vienveidīgas un ļoti garlaicīgas.

Vēlāk, kad aizbraucu studēt uz Minsteri, sāku spēlēt bungas grupā Gūzma, un ar šo grupu pirmo reizi tiku uz Latviju 1989. gadā - spēlējām Mikrofona noslēguma koncertā. Bija arī daži koncerti kopā ar Pērkonu un viens kopā ar Jaunu mēnesi. Iepazinos ar Pērkonu, Jumpravu, ar džekiem no K-Remonta. Latvijā es pirmo reizi satiku cilvēkus, kuriem ir tādas pašas domas un mūzikas intereses kā man. Satiekot viņus, es pirmo reizi sajutu, ka man ar latviešiem ir kopīga valoda, ka cilvēki draudzējas nevis latvietības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņiem ir kopīgas intereses. Tad es sajutu jēgu latvietībai. 

Amerikā latvieši tik ļoti grib kopā tusēties, ka vienā kompānijā var gadīties advokāts, narkomāns, veikala pārdevējs, bomzis un gružu savācējs. Un viņi visi ir kopā tikai tāpēc, ka ir latvieši. Viņi ir seni paziņas, kaut gan emocionāli viņiem nav nekā kopīga, izņemot latvietību. 

Atbraucu atpakaļ uz Ameriku, un abi ar brāli Lari nodibinājām grupu Mācītājs on Acid. Mana māte 1991.-1993. gadā Latvijā bija Miera korpusa direktore - braucām ciemos pie viņas un sākām Latvijā spēlēt pagrīdes koncertus, jo cilvēki domāja, ka esam smieklīgi tāpēc, ka bijām no Amerikas un dziedājām latviski. Tā iepazināmies ar visiem latviešu pagrīdes cilvēkiem. Mēs vienkārši braucām tūrē - nepelnījām naudu, jo mums tas bija interesanti un forši. Tā man radās patiesā saite ar Latviju - pēkšņi bija kaut kāda piederība šai valstij, nevis tikai kaut kāda tautas dziesma. Pirms tam es šo saiti nekad nebiju izjutis, līdz kamēr atradu to caur mūziku. 

Mācītājs on Acid ir projekts, ko mēs ar brāli esam turpinājuši jau pāri par 25 gadiem. Mēs pat šovasar izdevām jaunu dziesmu un videoklipu. Latviešu mūzika mūs vienmēr kaut kā ir iesaistījusi. 

Krodzinieks

Kristaps: Vašingtonā es strādāju restorānos un krogos kā viesmīlis un menedžeris, tur arī satiku Hannu - viņa bija friziere, bet puslaiku strādāja arī krogā kā viesmīle. Tad viņa parcēlās pie manis un sāka braukt mums līdzi tūrēs uz Latviju - palīdzēt ar kostīmiem un tāpat,  vienkārši būt līdzās. 

Ap 1997. gadu Vašingtonā atvēru savu krogu, kuru nosaucu par Aptieku, jo mans vectēvs bija aptiekārs Rūjienā un Rīgā, kā arī Rūjienas galva. Šis nosaukums man šķita mazliet smieklīgs, bet tā vienlaikus parādīju respektu arī savam vectēvam. Vienlaikus Hanna atvēra pati savu frizētavu, un tā mēs dzīvojām - katram savs uzņēmums. Piedzima meitas Līvija un Lulū. 

Un 2000-šajos gados ar Hannu sākām braukt uz Latviju atvaļinājumā vienkārši tāpat, bez grupas - lai pavadītu laiku Latvijā, pabūtu ar draugiem. Un tad viens draugs mūs Latvijā aizveda uz krogu Gauja - es sajutu tādas līdzības ar savu Vašingtonas krogu! Nodomāju, ka varētu arī te, Latvijā, atvērt ko līdzīgu un varbūt pat te padzīvot. 

Hanna: Katrreiz, kad mēs braucām uz Rīgu, nebija neviena cita kroga, kur varēja ieiet, kā tikai Pulkvedim neviens neraksta. Tas bija vienīgais krogs, kurš bija atvērts arī pēc pusnakts. Un mēs sapratām, ka Rīgā vajadzīgs foršs krogs, kas ir vaļā arī pēc divpadsmitiem naktī. 

Kristaps: Mēs visu laiku par to runājām - varbūt ir jāaizbrauc uz Rīgu un jāmēģina atvērt. Un 2007. gadā atbraucām uz Latviju, lai te pavadītu sešas nedēļas un mēģinātu saprast, ka tas ir - dzīvot te ilgāku laiku. Mums patika te dzīvot, tāpēc nolēmām atvērt Aptieku arī Rīgā. Pagājušā gada novembrī Rīgas Aptieka nosvinēja desmit gadu jubileju, un šī gada janvārī es to slēdzu. 

Aptieka spēja pati sevi uzturēt, man nekad nevajadzēja tur ieguldīt naudu. Tomēr pilsētas dzīve plūst un mainās tāpat kā cilvēkiem - Rīgas dzīvoklis mums kļuva par dārgu, jo nemitīgi paaugstināja īri. Arī Vecrīga ir ļoti mainījusies - tagad viss pielāgots tūristiem, bet deviņdesmitajos gados, divtūkstošo gadu sākumā rīdzinieki paši vienmēr gāja uz Vecrīgu tusēt. Visi foršie krogi bija Vecrīgā, taču tagad ļoti labi krogi ir arī Pārdaugavā, un Pārdaugavas cilvēkiem, lai tusētu krogā, vairs nav jābrauc uz Vecrīgu. 

Ulmale - Latvijas mala?

Hanna un Kristaps: Mums patīk dzīvot pie jūras. Kad vēl dzīvojām Rīgā, mēs vasarās bieži braucām uz jūru - tur, kur Lielupe ietek jūrā. Gājām peldēties, jo mūsu meitas ir totāli ūdenscilvēki. 

Katru gadu tā vai tā mēs bijām braukuši uz šo pusi ciemos, un mums te ļoti patika. Visiem mūsu draugiem bija kādas vasaras mājas, vasarnīcas, tikai ne mums. Jau tad mēs sapratām, ka laikam paliksim uz dzīvi Latvijā, tāpēc nolēmām pārdot mūsu Amerikas māju. Krogs jau bija pārdots, un šo naudu ieguldījām Ulmales mājas pārbūvē.

Kristaps: Kad palika par dārgu dzīvot Rīgā, nolēmām, ka mēs pārcelsimies uz Ulmali un ka bērni ies Pāvilostas skolā. Tas arī bija labs gājiens, jo tur ir mazākas klases. Forši, ka katrā klasē ir tikai 13 bērnu, un skolotājas katram var piegriezt vairāk vērības - tu dabū gandrīz vai privātskolu par publiskās skolas izmaksām. Turklāt draudzenes ir tikai divu kilometru attālumā no šejienes. 

Man jau nemaz nav tik laba latviešu valoda, bet Hanna to vēl tikai mācās. No visas ģimenes manas meitas vislabāk runā latviski. 

Tagad mums Pāvislostā ir krogs "Pāvilostas enkurs", es gribēju saglabāt veco nosaukumu, jo Enkurs tur ir bijis jau gadiem. 

Dzīves kvalitāte

Hanna: Sākumā, kad Rīgā atvērām krogu, domājām, ka varbūt tam paņemt menedžeri un pašiem pārcelties atpakaļ uz Vašingtonu. Taču tad uznāca krīze, naudas vairs nebija, un  izdomājām kādu laiku palikt Rīgā. Tik daudz darba bija, lai visa ģimene te pārvāktos! Pēc gada sapratām, ka ar vienu gadu Latvijā ir par maz, ka gribas vēl vienu gadu te. Un tā katru gadu, līdz tagad jau esam te 11 gadus. Nē, nemaz nebaidījos pārcelties uz šejieni, uz pilnīgi svešu valsti. Es pat vairāk biju sajūsmā par to. 

Kristaps: Bija dažas reizes, kad es biju pa īstam gatavs pārvākties. Hannai teicu - zini, es nejūtu, ka mums te finansiāli izdosies, mums jābrauc atpakaļ. Un tieši Hanna bija tā, kas katru reizi teica - nekādā ziņā negribu braukt atpakaļ uz Ameriku, man tur nepatīk dzīvot, Latvijā ir daudz labāk. Jā, finansiāli nav viegli, bet dzīves kvalitāte te ir daudz labāka nekā Amerikā.

Hanna: Meitenes te noteikti dzīvo labāk. Arī es. Latviešu dzīvē ir citas vērtības, viņiem svarīgākās ir trīs lietas: ģimene, veselība un laime. Tikai pēc tam nāk nauda, darbs un viss cits. Protams, arī tas ir svarīgi, tomēr dzīves kvalitāte ir svarīgāka. Latvijā ļoti novērtē laiku, ko velti savai ģimenei, un tas man ļoti patīk. 

Amerikāņiem pirmajā vietā ir nauda un darbs. Tur visi visu laiku runā tikai par darbu - eju uz darbu, nāku no darba - tā visu laiku. Biju ļoti pārsteigta, kad Rīgā pirmos sešus mēnešus strādājot krogā pie Kristapa, es nevienu reizi nedzirdēju, ka cilvēki būtu runājuši par savu darbu. Es novērtēju, ka te svarīgas ir citas lietas. 

Greizsirdība uz latviešiem?

Hanna: Nē, es nekādā ziņā neesmu greizsirdīga, ka manas meitas tagad varbūt ir vairāk latvietes nekā amerikānietes. Es domāju, ka tas ir forši. Dažreiz jūtos mazliet vainīga, ka noņemu meitenēm pusi pieredzes, kā ir būt amerikānietēm. Bet no popkultūras un youtube, ko viņas lieto katru reizi, kad esam Amerikā, es jūtu, ka viņām amerikāņu kultūras pietiek. 

Man ļoti patīk, ka viņas tagad ir latviešu meitenes. Cilvēki Latvijā ir pārsteigti, ka mūsu meitenes, kuras savā starpā runā latviski, ar mani runā angliski. Man patīk klausīties, kā viņas te, istabā, sēž un runā ar savām draudzenēm - visu laiku latviski pļāpā. Un es klausos, vai saprotu, ko viņas tur runā. Bet nē, es galīgi neesmu greizsirdīga. Tas ir forši un interesanti. 

Tomēr slikti, ka Kristaps un meitenes savā starpā runā latviski, un es viņiem tik ātri nevaru latviski atbildēt. Tad man jāsaka - hallo, es mācos latviski, lūdzu, runājiet lēnāk. Es vienreiz meitai Līvijai jautāju - kāpēc tu nerunā ar mani latviski? Un viņa atbildēja - mamma, tu esi amerikāniete un runā amerikāniski. Tāpēc mēs ar tevi runāsim amerikāniski. - Tad es viņai teicu - amerikan, tā nav valoda. Runā angliski ar mani, bet ne amerikāniski. 

Kad mēs bijām Amerikā, arī publiskās vietās, meitenes ar mani runāja latviski. Taču tagad, Latvijā, viņas ar mani runā tikai angliski. 

Lulū un Līvija

Līvija: Ģimenē mēs runājam kā nu kuru reizi - citreiz angliski, citreiz latviski. Ar māsu pārsvarā runāju angliski. 

Lulū: Pusi uz pusi - angliski un latviski.

Līvija: Sākumā te, Ulmalē, bija mazliet dīvaini, bet tagad esam pieradušas. Katru otro nedēļu mēs braucam uz Rīgu satikt draudzenes.

Lulū: Man Rīgā bija tikai kādas divas trīs labākās draudzenes un viens ļoti tuvs draugs. Man Rīgā nebija īpašas kompānijas. Tāpēc dzīve šeit bija kā jauns sākums, bija labi. Te varam atpūšoties skatīties Netflix, kā to darījām arī Rīgā. Te vislabāk patīk, ka tuvumā ir jūra.

Līvija: Mēs tagad ejam tautas dejās. Sākumā gan ļoti negribējās.

Lulū: Es gan gribēju, jo draudzene un draugs arī gāja dejošanā. Tā kā mēs visi bijām labākie draugi, tad mēs visu gribējām darīt kopā. Tomēr es vienmēr esmu gribējusi dejot. Mēs dejojam Pāvilostas Kultūras nama deju kopās. 

Līvija: Mēs esam gan latvietes, gan amerikānietes.

Lulū: Es vairāk jūtos kā latviete. Nav forši būt amerikānietei. Viss, kas tagad notiek Amerikā... Nevajadzētu priecāties, ka tu esi no turienes - prezidents, politika utt. Tas ir ļoti slikti. Latvietei būt ir forši, jo Latvija ir tik forša valsts un tik laba vieta, ka var tikai priecāties - viss ir tik labs, drošs un skaists.

Līvija: Tomēr man patīk būt arī amerikānietei - zināt, ka man ir šāda kultūra un arī tāda kultūra. 

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls Latviesi.com

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti