Dalies:

Kur ģimene - tur mājas: Sandijs Baškevics (Katara)

Kur ģimene - tur mājas: Sandijs Baškevics (Katara)
Ieva Freinberga
  • 10. Aug. 2019

Tuvajos austrumos starp Āziju un Āfriku atrodas Arābijas pussala, kuras rietumos, Persijas līča krastā - Katara. “Tas jau nav tālu, tikai deviņu stundu lidojums” - teic SANDIJS BAŠKEVICS, kurš ar ģimeni - sievu Rūtu, dēlu Krišu (12 g.v.) un meitām Paulu (14 g.v.), Māru (9 g.v.), Annu Līnu (7 g.v.) ārpus Latvijas dzīvo kopš 2011. gada. Viņi ar sievu ir skolotāji un strādā starptautiskā skolā. Viņš ir sākumskolas sporta, bet sieva - pirmskolas vadības skolotāja. 

Ģimene trīs gadus dzīvo Kataras galvaspilsētā Dohā. Pirms tam viņi divus gadus bija Bangladešā un vēl divus - Pekinā, Ķīnā. Reiz mēģinājuši arī atgriezties Latvijā, bet izdevies tikai uz vienu gadu. Uz sarunu Sandijs atnāk kopā ar dēlu Krišu.

Es tikko biju pabeidzis akadēmiju un man uzreiz laimējās dabūt darbu Rīgas Starptautiskajā sākumskolā, Ķīpsalā. Tas bija visa sākums. Man patika skolas piedāvātā programma, kolēģi nāca, gāja un brauca. Un tad izdomājām, ka mēs arī varētu būt tādi ceļotāji - izbaudīt dažādas pasaules vietas, darīt to, kas patīk un tajā pašā laikā ceļot. 

Kristaps Porziņģis arī varēja palikt Latvijā un spēlēt Liepājas Lauvās. Un arī mēs varējām palikt Latvijā. Tomēr, ja ir sasniegts kaut kāds līmenis, ja tevi novērtē, tad tu vari pieņemt piedāvājumu, darīt un augt vai arī braukt mājās. Šobrīd mēs profesijai esam izvēlējušies šo ceļu. Tas paver lielas iespējas arī ceļošanai, kas mums patīk, bet ko Latvijā nevarējām atļauties finansiālu iemeslu dēļ. 

Sandij, kā var tik ilgu laiku iztikt bez Latvijas?

Mūsdienās tas vairs nav tik grūti kā kādreiz, kad nebija tehnoloģiju. Tagad Latvija ir viena klikšķa attālumā. Turklāt mūsu profesija ļauj pašā labākajā laikā būt Latvijā, jo visiem ir brīvlaiks, tāpēc te pavadām vismaz divus mēnešus. Pēdējos divus gadus uz Ziemassvētkiem divas trīs nedēļas bijām Latvijā.

Kriš, Tu esi dzmis Latvijā, bet Tava māsa - Bangladešā. Kā ir uzaugt ārpus Lavijas?

Forši. Man patīk redzēt jaunas vietas. Es runāju latviešu un angļu valodu, mazliet spāņu un ārābu valodu. Vairāk man gan ir pasaules nekā latviešu draugu. Un reizēm sķiet, ka viņi runā tikai par basketbolu, lai gan arī Latvijā mani draugi runā par basketbolu. 

Sandij, kādi ir latvieši Latvijā, Katarā un Ķīnā?

Katram jau ir savs dzīves gājums un profesionālā darbība. Viņi iekļaujas sabiedrībā, kurā viņi dzīvo. Un Doha vispār ir multikulturāla, tur dzīvo vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju, no kuriem tikai 300 000 ir vietējo, katariešu. Tāpēc multikulturālisms vienkārši ir jāpieņem.

Latviešu komūna Dohā ir liela, ap 20 latviešu, kas sanāk kopā nosvinēt Latvijas neatkarību. Savukārt Ķīna ir milzīga valsts, un gan jau tur ir daudz latviešu, tomēr aktīvāko, kas sanāk kopā, tur ir aptuveni tikpat - 20. Taču Bangladešā bez mums bija vēl tikai viena meitene, kas runāja latviski. 

Vai, esot tālumā, Latviju var labāk novērtēt?

Es uz Latviju paskatījos savādāk, kad vairākas vasaras studiju laikā braucu uz ASV latviešu centru Gaŗezerā. Tad ieraudzīju, kā cilvēki, trešajā ceturtajā paaudzē augdami ārpus Latvijas, novērtē latvietību, saglabājot valodu, kultūru, dziesmas, folkloru. Tad aptvēru latvietības vērtību. 

Šeit, Dohā, kur ir musulmaņi, kultūras izpausmes ir mazliet savādākas. Savuklārt Ķīnā un Balngladešā ļoti novērtē dejas. Viens festivāks Ķīnā bija veltīts tikai latviešu dejām, un tad es skolas pirmajai klasei iemācīju Cūkas driķos, otrajai - Sudmaliņas, bet ceturtajai klasei jau bija horeogrāfija - Sasala jūriņa. Parādījām, kā pie mums notiek Dziesmu svētki. Tā cilvēki uzzināja par Latviju un to vērtēja, skatoties mūs. Bangladešā un Ķīnā mūsu kultūra cilvēkus tā aizrāva, ka viņi gribēja zināt, kā mēs spējām noturēt savu latvietību vēstures līkločos.

Mēs reprezentējam savu valsti skolā, mēs tur esam Latvijas seja. Viņi par Latviju spriež pēc tā, ko mēs tur darām, tā ir mūsu misija. 

Bērni neuzdod jautājumus, kāpēc tā latvietība vispār vajadzīga, ja visi runā angliski, arābiski utt.?

Par to vispār nav jautājumu, mēs esam latvieši. Latviešu valodas aģentūra divreiz nedēļā piedāvā Skype nodarbības, un tad gan bērni dažkārt jautā, kāpēc tas viņiem jādara. Tomēr,  ceru, ka viņi beigu beigās to novērtēs. 

Bērniem vieglāk ir sarunāties angliski, to nosaka skolas vide utt., tomēr kopš pirms diviem gadiem viņi sāka Skype nodarbības, viņu valoda ir ļoti uzlabojusies, pateicoties šīm nodarbībām, viņi mājās angļu valodā tik daudz vairs nekomunicē. 

Vai ir gandarījums, ka bērni pieņem Tavas vērtības? Tava ģimene ir 3x3 saietā Vecpiebalgā, Krišs danco un visu ko dara. 

Protams, ka ir gandarījums. Gribētu, ka bērni mazliet vairāk izbaudītu nodarbības, piemēram,  Krišs negrib iet uz mežu, kaut gan es arī saprotu, kāpēc slapjā laikā negribas bradāt pa mežu un palikt tur pa nakti. Bet uz ģimenes dančiem gan visi bērni iet un danco. Krišs izvēlējās iet arī uz sporta nodarbībām, bet ar vecāko meitu apbraukājam vietējās saimniecības. 

Šī mums jau ir ceturtā 3x3, pirmā bija laikam pirms pieciem gadiem. Šeit ir forši, atsaucīgi un jauki cilvēki, te var labi iepazīt lauku cilvēkus - ko viņi ir sasnieguši, nekur neaizbraucot prom kā mēs, bet uztaisot savas labās lietas un daloties ar citiem. Vecpiebalga ir tik pilna ar foršiem cilvēkiem, ka šķiet, nu varbūt kaut kad - pie kāda ezera vai laukakmeņa māja… bet ko tad tu tur darīsi? Kaut kad nākotnē varbūt.

Katara ir pavisam cita pasaule, salīdzinot ar Latviju. Vai Tev, Kriš, piemēram, brist kaut kādā slapjā, pielijušā pļavā nav biedējoši?

Nē. Tomēr es neesmu pieradis, jo Katarā visu laiku ir karsts, visur ir smiltis. 

Sandijs: Kad mēs Katarā braucam kempingot, tad telts ir jāceļ uz smiltīm. Te, Latvijā, pat matraci nevajag, viss jau ir tik jauks un mīksts. 

Braukājot pa pasauli, visu laiku ir jāpielāgojas vietējai sabiedrībai, dabai?

Ja vien nav kādas milzīgas krīzes, plūdu, tad pielāgošanās nav tik traka. Jā, Dohā karstums ir briesmīgs, bet mums tas patīk, izņemot pašu vasaru, kad parasti jau esam prom. Taču no oktobra beigām līdz aprīlim laika apstākļi atbilst labai Latvijas vasarai. Mēs tur esam vēl maijā, jūnija sākumā un tad atgriežamies tikai augustā, citādi no skolas vai veikala aizejot līdz mašīnai, tu jau paspēj uzcepties. 

Vai ir labi būt latvietim Katarā?

Ir labi, jo Latvija ir Eiropas Savienības valsts, un, kad pārējiem, tai skaitā amerikāņiem, bija jākārto braukšanas tiesības, tad mēs, latvieši, vienkārši parādījām savas Latvijas tiesības, un viņi mums tās samainīja pret jaunām, pārējiem tas process bija trīs mēnešu garumā. Citādi īsti nekādas starpības nav, vai tu esi latvietis, polis vai kāds cits eiropietis.

Jūsu mājas ir Latvijā vai Katarā?

Gan šeit, gan kur vien mēs nebūtu - kur ir mūsu ģimene, tur ir mājas. Mājas ir tur, kur ir tavi tuvinieki. 

Sandiju Baškevicu un viņa ģimeni satiku 3x3 saietā Vecpiebalgā. 

3x3 ir saieti visu vecumu latviešiem no visiem kontinentiem, lai padziļinātu un paplašinātu latviskās zināšanas; stiprinātu latviskas ģimenes; sekmētu latviskas draudzības un veicinātu latvisku kopības izjūtu. Paldies 3x3 par iespēju intervēt ārzemju latviešus!

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti