Dalies:

Kaspars Putniņš: Vērtīgākais mūzikā ir tas, kas liek iepazīt ko jaunu pasaulē un arī pašā

Kaspars Putniņš: Vērtīgākais mūzikā ir tas, kas liek iepazīt ko jaunu pasaulē un arī pašā
  • 17. Mar. 2019

Kaspars Putniņš jau piekto sezonu vada mūsu kaimiņvalsts Igaunijas filharmonijas slaveno kameŗkori “Eesti Filharmonia Kammerkoor” – divu “Grammy” balvu, “Gramaphone Award” u. c. prestižu pasaules balvu laureātu un joprojām strādā arī ar mūsu „zvaigžņu kori” – Latvijas Radio kori, savulaik strādājis arī ar kori “Balsis”, bijis klāt pie tā dibi nāšanas. Viņa radītais cikls “Sakrālie dziedājumi” ir viena no Radio koŗa vizītkartēm. Kaspars ir pie - prasīts viesdiriģents, regulāri sa - darbojas ar “BBC Singers”, Berlīnes Radio kori, Nīderlandes ka - meŗkori, Flāmu Radio kori u. c. Februārī Rīgā, Sv. Jāņa baznīcā viņa vadībā skanēja Avilas Te - rēzes lūgšana un jaundarbu koncerts festivāla “Saxsophonia” ietvaros. Neilgi pirms tam K. Putniņš ar Latvijas Radio koŗa grupu at - griezās no viesizrādēm Amerikā, kur Vašingtonā, Kenedija centrā pārpildītā zālē notika koŗa operas “Neo Arctic” izrādes – dāņu teātŗa “Hotel Pro Forma” un Latvijas Radio koŗa kopdarbs.

Kā šo savdabīgo, neierasto izrādi – koŗa operu uzņēma Amerikas klausītāji?

Šis žanrs patiešām ir jauns, neparasts, līdz ar ko netiek uztverts tikai pozitīvi – gan satura, gan estētikas dēļ. “Neo Arctic” cilvēkiem vai nu ļoti patīk, vai viņi vienkārši ir apmulsuši... Amerikas publika klausījās ļoti vērīgi un bija koncentrējušies – to „jutu ar muguru”. Tā bija sagatavojusies publika, daudz redzējusi un dzirdējusi. Īpaši iepriecināja lielā jaunieši interese, par ko pār lie cinājāmies arī sarunās ar Džordžtaunas studentiem. Biju priecīgs klausītāju pulkā satikt savu studiju biedreni – mūziķi Ivetu Gravu…

Vizuāli darbs ir krāsains, dzīvs, arī mūzikāli, tas nav akadēmisks, klasisks koncerts. Mūziku rakstījuši divi komponisti – Mūzikas balvas laureāts Krists Auznieks, tagad Jeila universitātes doktorants, raksta darbus, piemēram, arī Atlantas simfoniskajam orķestrim. Otrs – britu komponists no Mančestras Endijs Stots, raksta t. s. techno mūziku jeb elektronisko mūziku, kuŗā, kā izrādās, arī var būt daudz krāsu, dimensiju un līmeņu.

Kā satikās jūsu un dāņu režisores Kirstenas Denholmas radošie ceļi

Lasītākās ziņas

Mūs pirms gadiem piecpadsmit iepazīstināja Andrejs Žagars, un mūsu kopdarbs ir ilgas un pamatīgas sadarbības rezultāts. Starp citu, 2020. gadā mūsu pirmo kopdarbu vēlreiz atkārtosim, jo mūzikālās sabiedrības interese ir liela joprojām.
 
“Hotel Pro Forma” nav klasiskais teātris, kas mīt vienā ēkā un kuŗā spēlē aktieŗi, – tā ir producentu grupa, kas īsteno Kirstenas idejas. Turklāt Kirstena „jaunā teātŗa” pasaulē ir labi pazīstama, veidojusi izrādes, sadarbojoties ar lie lajiem opernamiem, tie izrādīti simtiem reižu.
 
Kas jūs kā koŗdiriģentu piesaistīja visvairāk – mūzika? saturs? Vai varbūt iespēja Latvijas Radio koŗa vokālās un aktieŗmākslas prasmes parādīt visā krāšņumā?
 
Viss kopā! Mūsu koŗa vēsturē, jau sākot ar pag. gs. 90. gadiem, ir veidoti uzvedumi, kur žanri sastopas, kur koris nav tikai koncertvienība klasiskā izpratnē, bet kur tam ir arī citas funkcijas – vokālā, aktieŗmākslas, vizuālā. Un šādi tapuši ne vien „vietējas nozīmes” darbi, bet arī starptautiskas sadarbības projekti. Aizvadītajā – Latvijas Simtgades gadā vien bija pieci, sākot ar dažādi vērtēto Atklāšanas sarīkojumu „Gaismas raksti” mūsu Gaismas pilī, beidzot ar Sigvarda Kļavas veidoto Latvijas gredzenu četrās daļās, kur katram novadam veltīta sava daļa...
 
…kas, savukārt, ticis vienprātīgi augstu novērtēts. Zemgales gredzens nule saņēma Mūzikas balvu 2018 – katēgorijā “Gada uzvedums”
 
Koŗa mūzika vispār ir žanrs, kur sastopas vismaz divas mūzas – mūzika un literātūra, jo teksts taču ir literātūra. Man šī tekstuālā baze šķiet ārkārtīgi svarīga un interesanta. Vokālajā mūzikā ir tendence galvenokārt koncentrēties uz mūziku, mazāk vērības veltot tekstam. Bet robeža, kur abas satiekas, man šķiet pati interesantākā, kas vien koŗmūzikā ir. Koŗa loma var būt ļoti dažāda, ne tikvien vokālā, – mēs iesaistām arī citu jomu māksliniekus, arī koristi aktīvi piedalās izrādē, izmantojot pat choreografijas elementus. Protams, negriežot piruetes, bet savu iespēju robežās. 
 
Pēc manas pārliecības, pirmie iespaidi šai „robežu laušanā” jeb paplašināšanā nākuši no Imanta Kokara. Proti, mana mamma dziedāja korī "Ave Sol" jau kopš tā dibināšanas 1969. gadā. Un es, kā citkārt mākslinieku bērns, tiku ņemts līdzi uz mēģinājumiem. Kokara ieviestie teatrālie elementi man, bērna acīm skatīti un bērna ausīm klausīti, vienkārši likās pašsaprotami. Īstenībā koris vienmēr nodarbojas ar teksta interpretāciju, pievienojot arī skatuves mākslu, arī klasisks koncerts var būt lielisks skatuves darbs! Un ja to apzinās, rodas interese arvien vairāk procesus pētīt, ko savā mūziķa darbā vienmēr esmu cen ties darīt. Turklāt – eksperimentēt ne tikai ar skaņu, bet arī, iz man tojot koŗa teatrālās iespējas. Mērķis ir mūzikālo iespaidu padziļināt.
 
“Neo Artic” izrādēs 12 koŗa mākslinieki izspēlē 12 performances. Vai skaitlim 12 te ir kāda īpaša nozīme?
 
Jau pirmais Kirstenas darbs bija rakstīts tieši 12 cil vē kiem, tāds tas pie mums „no nāca”. Un tas izrādījās labs skaits, jo 12 ir grupa, kas uz skatuves var veidot kādu noteiktu ģeometriju, 12 ir arī maksimālais skaits, lai skatītājs varētu „nofiksēt” katru individuālo personību, „nolasīt” raksturus.
 
Vai Igaunija ir „draudzīgāka” māksliniekiem nekā Latvija?
 
Ir labas lietas kā Igaunijā, tā Latvijā, un abās ir arī savas problēmas. 
 
Vai arī ar Igaunijas koŗi daudz būts pasaulē?
 
Daudz. Pirms diviem gadiem bijām lielā Amerikas tūrē un ga - tavojamies nākamajai 2021. gadā. Repertuārā neiztrūkstošs akcents, protams, ir Arvo Pērts, šobrīd visvairāk atskaņotais igauņu kom- ponists. Igaunijas filharmonijas kamerkoŗi lielā mērā asociē ar Pērtu, un otrādi. Drīzumā Oslo atklāsim sakrālās mūzikas festivālu, kur dziedāsim Pērta Te Deum, arī Hendeli. Daudz dziedam ba - roka, arī 19. gadsimta repertuāru, Rachmaņinovu, Mendelszonu. Gramaphone balvu ieguvām par Alfrēda Šnitkes ierakstu.
 
Mums ir arī savs pasaulslavenais Pēteris Vasks!
 
Viņu ļoti augstu vērtēju, un mazliet ir sirdsapziņas pārme tumi, ka savā „Igaunijas periodā” neesmu varējis parādīt Vasku tik, cik vēlētos. Īpaši tuvas man ir viņa Trīs poēmas ar Česlava Miloša tekstiem, ko esmu diriģējis ar vairākām pasaules grupām.
 
Vai savā daiļradē jūtaties komfortabli – pieņemts un saprasts?
 
Manuprāt, vērtīgākais mūzikā ir tas, kas liek iepazīt kaut ko jaunu pasaulē un arī pašā. Man tas ir dzinulis nodarboties ar mākslu. 
 
Autore: Ligita Kovtuna
Foto: Didzis Grodzs
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti