Dalies:

Kas Tu esi - Margerita Karbonaro?

Kas Tu esi - Margerita Karbonaro?
  • 15. Feb. 2020

Viņa ir no tā latviešu literātūras tulkotāju pulka, kas mūsu grāmatas ieved pasaulē. Un, kā izrādās, tās pārliecinoši ierindojas blakus pasaules autoru darbiem. Margerita profesionāli tulko vācu literātūru, viņas „kontā” ir Tomasa Manna, Maksa Friša un Nobela prēmijas laureātes Hertas Milleres u. c. darbu tulkojumi italiešu valodā. Nu arī latviešu literātūras izdevumi, kas, bez liekas latviskās kautrības izsakoties, bauda slavu un panākumus pasaulē. 

Uzziņai

Margeritas Karbonaro  (Margherita Carbonaro) tulkojumā Italijā izdoti latviešu autoru romānu tulkojumi: Zigmunda Skujiņa "Miesas krāsas domino" (Come tessere di un domino), Regīnas Ezeras "Aka" (Il pozzo), Noras Ikstenas "Mātes piens"(Il latte della madre, Juŗa Zvirgzdiņa „Mufa”. Par opus magnum sauktais romāns "Miesas krāsas domino" (iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā sarakstā) pirmo reizi atklāj italiešiem Zigmundu Skujiņu un tulkotāju Margaritu Karbonaro. Tulkotāja uzrakstījusi arī plašu grāmatas pēcvārdu.

Lasītākās ziņas valstī

Kas tu esi, Margerita Karbonaro? 

Mans vārds un uzvārds nāk no Sicīlijas, jo šai zemē dzimis mans tēvs. Manas vecmāmiņas, tēva mātes, vārds bija Margerita, un sicīliešiem ir tradicija – pirmā meitene dabū vecmāmiņas vārdu. Karbonaro (Carbonaro) ir tipisks sicīliešu uzvārds. Savukārt mana mamma ir latviete vārdā Baiba – kur nu vēl tipiskāku latviešu vārdu! Un uzvārdā – Ozola! Tikpat raksturīgs latviešu uzvārds, kā sicīliešu Karbonaro. Abi satikās Italijā, Milānā, kur mana tēva ģimene bija nonākusi kaŗa gaitās un kur arī es piedzimu. Mammas ģimene 1944. gada oktobrī – arī bēgļu gaitās – bija nonākusi Zviedrijā, Gotlandē. Te mamma izmācījās un sāka strādāt par ārsti Gēteborgā. Mans vectēvs, Baibas tēvs, bija aktīvs latviešu sabiedriskajā dzīvē. Varbūt ir cilvēki, kas vēl atceras manu vecotēvu  Arturu  Ozolu, bet man ir palikuši tikai kontakti ar mammas draudzeni, no ģimenes Zviedrijā neviena vairs nav. 

Mēs ar tevi satikāmies... Sibirijā, 2018. gada augustā. Tev arī tur ir radi.

Šķiet, visiem latviešiem visur pasaulē ir radi, un man arī. Vēl esot Amerikā un Austrālijā, bet tos gan neesmu satikusi. Bet, kas attiecas uz Sibirijas radiem, nemaz nezināju, ka tādi ir – mammas māsīca dzīvo Omskā, kur viņas vecāku ģimene 1949. gada martā tika izsūtīta. Tā nu arī 2018. gada vasarā jau otro reizi devos turp un vēlāk pievienojos Sibirijas bērnu grupai, kur arī mēs ar tevi iepazināmies.

Pirmo reizi Omskā biju 2004. gadā, jo tolaik dzīvoju Pekinā un pirmo reizi dzīvē gribēju nevis lidot ar lidmašīnu, bet ceļot, braucot ar vilcienu. Biju aizbraukusi no Milānas līdz Pekinai, un ap to laiku arī uzzināju, ka man ir radi Sibirijā, par kuŗiem līdz tam nebija ne miņas. Mamma gan zināja, ka kaut kur tur ir, bet, saprotams, par to mājās daudz nerunājām. Gēteborgas tēvocis, mammas brālis, kādreiz kaut ko bija stāstījis, viņš zināja, jo ir vecāks par Baibu. 1990.  – tajos gados pat bija „sakontaktējis”. No viņa arī dabūju Omskas radu tālruņa numuru, piezvanīju, teicu, ka esmu radiniece un gribu satikties. Tolaik biju cieši apņēmusies izpētīt savas dzimtas vēsturi. 

Vai tev nemaz nebija bail – Rietumos dzimušam un augušam bērnam? 

Nebaidījos, nē, varbūt tāpēc, ka mazliet runāju arī krieviski, un tas palīdz. Turklāt 1992. gadā Maskavā pavadīju sešus mēnešus, jo mācījos Puškina institūtā, kur bija daudz ārzemju studentu. Milānā studēju italiešu filoloģiju, vienlaikus bija arī radusies interese par krievu literātūru, tāpēc jau Milānā sāku mācīties krievu valodu. Mammai sametās bail – bija aizvadītā gadsimta 80. gadi, „atkal uz pēdām būs KGB”, viņa raizējās un bija ļoti nelaimīga. Viņas tēvs, mans vectēvs, prata krievu valodu, jo bija studējis kuģa inženieŗa speciālitātē Rīgas Politechnikumā. 

Cik valodas tu zini? 

Italiešu, latviešu, krievu, vācu, franču, esmu sākusi padziļināti apgūt ķīniešu valodu.

Atgriežoties pie tavas ierašanās Omskā – kā tevi tur uzņēma? Ņemot vērā, ka Rietumu radinieces ierašanās viņu ģimenē arī var beigties ar sarežģījumiem no Krievijas dienestu puses.

Tikšanās bija ļoti sirsnīga! Atceros savu izjūtu – mēs taču visi esam viena ģimene! Tāpat esot jutušies arī viņi. Radinieki nāk no Kurzemes, no Kabiles, no kuŗienes zināmajā 1949. gada martā viņi arī tikuši izvesti. Tēvs, invalids, ar vienu kāju, un četras mazas meitenes. 50.- to gadu beigās divas no viņām kopā ar vecākiem atbrauca atpakaļ uz Latviju, citas divas iedzīvojās Sibirijā un palika. Vecākā no māsām strādāja kolchozā, 130 km no Omskas, ar viņas meitas ģimeni arī satikos. Satiekoties viņa – Zigrīda, vietējā sādžā nu jau saukta „labā Zina” iesaucās: „Bet tev taču ir Āboliņu mati!” – Āboliņi ir viņas dzimtas uzvārds, precīzāk – manas vecmāmiņas uzvārds. Jā, man ir kupli mati, kas, kā izrādās, nav vis no sicīliešiem, bet no latviešiem. Tas bija tik mīļi, un es uzreiz sajutu, ka esmu viena no viņiem, latviešiem...

Kā pati sevi izjūti – kā latvieti, italieti, sicīlieti? Varbūt – kā pasaules cilvēku, kam šāda piederība nemaz nav svarīga?

Grūti atbildēt, šķiet, visu savu mūžu arī esmu mēģinājusi to saprast, un varbūt ir gluži labi, ka to līdz galam nemaz nezinu. 

No vienas puses, laikam esmu italiete, jo tā ir mana valoda, bet zinu arī, ka tomēr esmu „kaut kas cits”. Latvietes meita, precīzāk – trimdas latvietes meita, tātad piederu arī pie latviešiem, un tomēr ne pilnīgi... Piederu un nepiederu – tāda mana atbilde. Īstenībā – Latvijā esmu latviete, Sicīlijā – sicīliete. Varbūt tāpēc, ka saknes ir Latvijā, arī pievērsos latviešu literātūrai.

„Ir Stāmeriena Sicīlijai rada”  ̶ tā skandējam Latvijā, pieminot, ka slavenā „Geparda” autoram Lampedūzam arī bijušas ciešas saites ar Latviju...

Aizvadītā gadsimta 60. – 70. gados, kad augu un veidojos, Italijai nebija nekādu ciešu sakaru ar Latviju. Tagad ir Latviešu biedrība, bet kā es tolaik varēju zināt, kas tie tādi – latvieši! Tagad saprotu, kāpēc mana mamma Italijā bija „citāds cilvēks” – italiešiem viņa patika, jo bija šarmanta, mazliet ekstravaganta, nu, citāda. Abas ar Baibu vairs neesam ļoti jaunas, mammu sāku iepazīt arvien vairāk un vairāk, un tas ir tik skaisti...

Savukārt Sicīlijā man ir izjūta, ka neesmu par 100% no šejienes, bet kaut kas nenoliedzami ir. Tāpat arī Omskā – ir, nu, ir kaut kas kopīgs, un ir tik daudz kas atšķirīgs, jo mūsu dzīves ir ritējušas tik atšķirīgos apstākļos. Dzimtas saknes velk uz visām pusēm, man tā patīk tikties un klausīties, klausīties...

Kuŗā valstī tu jūties kā mājās? 

Esot Latvijā, protams, jūtos kā mājās. Bet nav tādas vienas vietas, ko viennozīmīgi nosauktu par savām mājām. Bērnībā latviski nerunāju, lai gan mamma stāstīja par Latviju. Acīmredzot tā arī radās vēlēšanās iemācīties latviešu valodu. Tad arī nāca gadījums, proti, dzīvojot Ventspils Rakstnieku mājā, ap 2015. gadu, valodu mācību programmas ietvaros tiku pie izcilas latviešu valodas skolotājas Sintijas Ozoliņas. Viņa ar mani strādāja ik dienu, un diezin vai bez šīs stingrās disciplīnas būtu sevi piespiedusi tā pa īstam iemācīties. Nu esam kļuvušas labas draudzenes, arī tulkojot latviešu literātūru, ar viņu konsultējos, pārrunājam vai katru otro teikumu, jo gribu būt droša, ka teksts ir precīzi iztulkots visās niansēs. 

Kā tu pievērsies tieši latviešu literātūras tulkošanai? 

Vispirms gribu apgalvot – ne jau tikai „latvisko jūtu” vadīta, ne pienākuma pēc, nē! Latviešu literātūras līmenis patiešām ir visaugstākais, tas ir pasaules literātūras līmenis. Latviešu rakstniecība ir tā vērta, lai to iepazītu pasaulē. Teiksim, Regīnas Ezeras „Aka” (mans jaunākais tulkojums) ir augstākās literārās raudzes darbs gan no valodas, gan sižeta veidošanas, gan psīcholoģijas..., no visiem aspektiem. Meistara darbs! Pirmā grāmata, ko iztulkoju italiski, bija Zigmunda Skujiņa „Miesas krāsas domino” – ideāls romāns, lai pasaulē sāktu interesēties un lasīt latviešu literātūru. Vēsture, kas uzrakstīta tik atraktīvi, ar humoru, tādējādi, kas īpaši raksturo Latviju un latviešus, parāda, ka mēs neesam nekādi vēsi ziemeļu cilvēki, ka protam arī „dzirksteļot”. Ar to arī sāku.

Un atradās izdevējs...

Jā,  ne visai liela, bet prestiža Milānas izdevniecība Iperborea,  kas speciālizējas Ziemeļeiropas, Skandinavijas un Baltijas valstu literātūras izdošanā. ( „Miesas krāsas domino” nāca klajā 2017. gadā. Savukārt izdevniecībā Voland , Romā, tā paša 2017. gada beigās nāca klajā manis tulkotais Noras Ikstenas „Mātes piens”, aizvadītā gada beigās – iepriekšminētā R. Ezeras „Aka”.  Šā gada janvārī  klajā nāca manis tulkotā Juŗa Zvirgzdiņa „Mufa”. Plānots turpināt, jo lasītāju  interese ir. Piemēram, par Skujiņu ir daudz cildinošu recenziju. 

Kādi konkrēti ir tavi turpmākie plāni? 

Neteikšu, jo... esmu no sicīliešiem! Māņticīga. Bet tādi, kā mamma stāsta, esot arī latvieši. Ir lietas, par kuŗām labāk nerunāt, tikai pateikšu, ka ir pavisam konkrēti plāni. 

Nu, labi, bet tam visam taču nepieciešama nauda. No kurienes tā? 

Pateicoties attiecīgām Eiropas programmām literātūrā, bet galvenokārt – no Latvijas, un par to esmu no sirds pateicīga Latvian Literature birojam.

Ja „mazas valodas” tulkojumi tiek financiāli atbalstīti no attiecīgās valsts fondiem, tās literātūrai ir lielākas iespējas tikt izdotai pasaules lielajās valodās. Un pirmajiem veiksmīgajiem izdevumiem sekos nākamie. 

Tavs dzīvesbiedrs Slavo Šerc arī ir tulkotājs. 

Jā, viņš ir no Slovēnijas, tātad arī no nelielas tautas, un mums acīmredzot ir īpaša attieksme pret savu kultūru un valodu, proti, vajag tai palīdzēt. 

Autores: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija" 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti