Dalies:

Kārlis Streips - Tautas atmodas kulminācija

Kārlis Streips - Tautas atmodas kulminācija
  • 16. May. 2020

Pagājušajā nedēļā Laiks un Brīvā Latvija neiznāca, jo bija svētku nedēļa – valsts svinēja 4. maija dienu, kad pirms 30 gadiem okupētās Latvijas Augstākā padome apstiprināja Deklarāciju par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tieši par to šonedēļ vēlos rakstīt, jo pats šajā procesā biju cieši iesaistīts.

Ritēja pirmais gads, kopš dzīvoju Latvijā. Ierados, lai ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kā to tolaik dēvēja, strādātu par angļu valodas pasniedzēju. Angļu valodu mācīju ne tikai augstskolā, bet arī, piemēram, elektropreču uzņēmuma VEF vadībai, kuŗa pateicībā par to man bez maksas deva divas istabas uzņēmuma profilaktorijā (iestāde, kur uzņēmuma darbinieki varēja atpūsties, saņemot ārstniecības un profilaktiskas procedūras), kuŗās es visa tā gada gaŗumā dzīvoju.

Taču nākamajā rītā pēc ierašanās Rīgā mēs ar mammu, kuŗa bija atbraukusi kopā ar mani, ieradāmies Latvijas Tautas frontes namā Vecrīgā un pajautājām, vai varam kaut kā palīdzēt. Frontes informācijas daļas vadītāja Sarmīte Ēlerte mūs tūlīt pielika pie preses relīžu un citu materiālu tulkošanas. Pēc mēneša mamma atgriezās Amerikā, bet Tautas frontes nams man būtībā kļuva par otrajām mājām. Cita starpā, nama pagrabā bija kopēšanas aparāts, kas noslēpumainajā Padomju savienībā bija liels retums, bet ar kuŗu es varēju kopēt materiālus saviem studentiem. Frontē arī bija citi darbi darāmi. Palīdzēju ar frontes apkārtraksta Atmoda un it īpaši ar tā angļu valodas varianta Awakening izdošanu. Piedalījos frontes valdes sēdēs, reizēm rakstīju protokolu. Darīju visu, ko no manis prasīja. Reizi mēnesī fronte man par to maksāja algu. Pirmajā reizē spirinājos -- nē, nē, jums nauda vajadzīga vairāk nekā man, bet fronte uzstāja. Kārtībai ir jābūt, un tā nu reizi mēnesī trešajā stāvā saņēmu algu un pa tiešo devos uz pirmo stāvu, kur naudu noziedoju atpakaļ frontei.

Lasītākās ziņas valstī

Liels uzdevums tajā pirmajā gadā bija gatavoties 1990. gada marta Augstākās padomes vēlēšanām. Tautas frontei ar vēlēšanām jau bija pieredze. 1989. gada martā bija PSRS Tautas deputātu padomes vēlēšanas. Tautas deputātu padomi PSRS līderis Michails Gorbačovs izveidoja apmēram tā paša iemesla dēļ, kāpēc pagājušā gadsimta pirmajā dekādē parlamentu izveidoja cars Nikolajs otrais - sava veida tvaika nolaišanai. Tautas frontes atbalstītie kandidāti vēlēšanās ieguva 80 procentus mandātu. 1989. gada decembrī Latvijā bija pašvaldību vēlēšanas, kur rezultāti bija aptuveni tikpat veiksmīgi. 

Augstākās padomes vēlēšanās galvenais mērķis - ievēlēt divas trešdaļas deputātu, kas bija nepieciešams skaits, lai grozītu padomju Latvijas konstitūciju. Fronte ķērās pie darba. Viens no maniem uzdevumiem bija kandidātu CV un programmu ierakstīt datorā. Tās parasti bija ar roku rakstītas, un nevarētu teikt, ka visiem kandidātiem rokraksts bija glīts vai īpaši salasāms, bet kaut kā tiku galā. Pirmajā vēlēšanu kārtā tika ievēlēti 127 deputāti, kuŗi bija gatavi parakstīt Tautas frontes manifestu. Augstākajā padomē bija 201 deputāts, divas trešdaļas, tātad - 134. Otrajā kārtā tajos apgabalos, kuros neviens kandidāts nebija ieguvis vairākumu, fronte izvirzīja savus „smagsvarus”, tostarp - Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu. Vēl četri neatkarību atbalstoši deputāti klāt, bet joprojām ne divas trešdaļas. Atsevišķi savu kopsarakstu piedāvāja Latvijas Zaļā partija un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, arī no tā saraksta pāris kandidātu saņēma mandātus.

Taču 1990. gada 3. maijā, kad bija Augstākās padomes pirmā darba diena, vismaz man nebija pilnas pārliecības par tām divām trešdaļām. 30 gadus atpakaļ raugoties, gribas domāt, ka Tautas fronte nebūtu piedāvājusi deklarāciju, ja tā nebūtu bijusi pārliecināta, ka vairākums atradīsies, bet tās divas dienas bija saspringuma pārpilnas. Mans uzdevums bija tulkot notiekošo prāvajam ārvalstu žurnālistu pulkam, kāds tur bija sapulcējies. Pāris dienas pirms tam saslimu ar laringītu, bet 3. maija rītā - paldies visiem dieviem! - balss bija atgriezusies. Pirmo dienu deputāti pavadīja, organizatoriskus jautājumus risinot. Tā, piemēram, Latvijas PSR Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs, kuŗš bija plenārsēdes vadītājs, iekams nebija ievēlēts AP priekšsēdētājs, konstatēja, ka ievēlēti trīs deputāti ar uzvārdu Bērziņš, un tāpēc būtu jauki, ja citi deputāti viņus uzrunātu vārdā, nevis par biedru Bērziņu, ka bija ierasts. AP priekšsēdētāja amatā atgriezās Anatolijs Gorbunovs, kuŗš savu karjeru veidoja kā pārliecināts komūnists, bet izrādījās esam tīģeris, kuŗš pareizajā brīdī prata nomainīt savas spalvas. Jau 1988. gadā Augstākā padome sāka spert pirmos piesardzīgos soļus tautas tiesību atjaunošanā, un sāka ar sarkanbaltsarkanā karoga un valsts himnas reabilitāciju.

Savukārt 4. maijs bija veltīts neatkarības deklarācijai. Opozīcijas deputāti, kuri savu frakciju nosauca par "Līdztiesību," dikti centās apgalvot, ka pozīcijas deputāti deklarāciju bija redzējuši, bet opozīcijas deputāti – ne, un tāpēc vispirms jautājums būtu jāizdiskutē Augstākās padomes komisijās, un tikai pēc tam varēs spriest tālāk. Bēdīgi slavenais Alfrēds Rubiks, vienīgais cilvēks Latvijas vēsturē, kuŗš notiesāts par valsts nodevību, apgalvoja, ka par jautājumu vajadzīgs referendums. Opozīcijas deputāti paziņoja, ka viņi balsojumu boikotēs, un tāpēc vienīgais jautājums bija, vai izdosies atrast nepieciešamos 134 deputātus. Katrs deputāts savu balsojumu paziņoja atsevišķi un skaļā balsī. Atceros - jo tuvāk tikām tām divām trešdaļām, jo ciešāk blenzu grīdsegā, jo zināju, ja ar kādu saskatīšos, sākšu raudāt. Galu galā sanāca 138 balsis, un pēc balsojuma visi sapulcējāmies plenārsēžu zālē dziedāt valsts himnu. Tad gan asaras plūda straumēm vien, un padziedāt nevarēju nemaz!

4. maija deklarācija neko diži nemainīja. Visu nākamo pusotru gadu Latvijā bija divas parallēlas valdības - tā, kuŗa bija centrēta Maskavā, un tā, kuŗu vadīja Ivars Godmanis un Ministru padome. Neiztika arī bez konfliktiem. Bija barikādes, bija apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Tikai 1991. gada augustā, kad izgāzās pučs Maskavā, Latvija atguva pilnīgu un starptautiski atzītu neatkarību.

Pēc 4. maija balsojuma dodoties mājās, sajutos kā balons, no kuŗa izspiests viss gaiss. Visu gadu biju skrējis kā vāvere ritenī, un nu mans gads Latvijā tuvojās beigām. Pēc pāris nedēļām atgriezīšos Amerikā, uzsākšu maģistra grada studijas Merilendas universitātē, un kļūšu par žurnālistikas profesoru. Tā nesanāca, un kā tas notika, ir stāsts citai reizei. Taču nobeigšu šo komentāru ar faktu, ka pirms pāris nedēļām uzzināju, ka par darbu Tautas frontē man piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Tas man bija tāds pārsteigums, ka minūtes desmit sēdēju savā krēslā pie datora viss trīsēdams - man tas ir prātam neaptverams gods, un esmu ļoti lepns, ka izrādās - esmu izdarījis kaut ko lielu un nozīmīgu savai Latvijai.

No sirds sveicam savu kollēgu Kārli Streipu sakarā ar Latvijas Valsts augstākā apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu. Lai nepagurst prāts un rokas, strādājot Latvijai!

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti