Dalies:

Kārlis Streips: Skumja gadskārta

Kārlis Streips: Skumja gadskārta
  • 19. Oct. 2019

Pagājušajā svētdienā, 13. okto­b­rī, Maskavā bija salūts par “go­du” dienai, kad PSRS Sarkanar­mija ienāca Rīgā un to “atbrīvoja” no nacistu spēkiem. No “Lielā Tē­­vijas kaŗa” viedokļa, šāda ugu­ņošana varbūt bija saprotama, bet ne no Latvijas un latviešu vie­dokļa.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs portālā Facebook rak­stīja: “Šovakar Maskavā būs sa­­lūts, lai atzīmētu Rīgas “atbrīvo­šanas” 75. gadadienu. Ir lieliski, ka nacisti tika sakauti, taču Sar­kanarmija līdzi atveda padomju okupācijas dekādes. Ir nožēlo­ja­mi, ka Krievija ignorē šo faktu un turpina izplatīt nepatiesu vēs­tures naratīvu.” 

Latvieši zināja, ko nozīmēja Sarkanarmijas atgriešanās. Dau­dzās jo daudzās ģimenēs bija cirstas rētas no 1941. gada masu deportācijām. Jēdziens “Baigais gads” precīzi atspoguļo boļševi­ku rīcību pirmajā okupācijas pe­­riodā. Protams, sekojošā nacistu okupācija nekāda rožu dobe ne­­bija, it īpaši Latvijas ebreju kopie­nai, taču, salīdzinot ar krieviem, vācieši vismaz vairumā gadīju­mu bija civilizēti. Mainoties ka­­ro­jošo pušu statusam, daudzi latvieši sāka domāt par bēgšanu, arī ma­­ni vecvecāki. Vecmāmiņa no mātes puses pirms došanās prom rūpīgi iztīrīja dzīvokli un durvju atslēgu paslēpa zem te­­piķīša gaitenī, lai vēlāk nebūtu problēmu atkal iekļūt dzīvoklī. Tad viņa devās ceļā kopā ar vīru, divām mazām meitām un trešo meitu puncī. Vecmāmiņa Latviju neredzēja vairs nekad. Sava te­­levīzijas raidījuma vajadzībām, savukārt, konstatēju, ka leģen­dā­rajam Latvijas aviācijas pionie­rim Kārlim Irbītim 14. oktobrī bija 115. gadadiena. Viņš no Lat­vijas aizbrauca 1943. gadā, vis­pirms uz Vāciju un tad tālāk uz Kanadu, kur viņam bija ļoti veik­smīga karjēra. Irbīša kungs no­­dzī­voja gaŗu mūžu un piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1992. gadā Latvijas Zinātņu aka­dēmija viņu iecēla Goda locekļa statusā. Kārlis Irbītis aizgāja Mū­­žībā Kanadā 92 gadu vecumā.

Lasītākās ziņas valstī

To cilvēku, kuŗi palika Latvijā, liktenis bija nejaušību varā. Por­tālā Delfi.lv brīvdienās bija plašs materiāls par PSRS kaŗaspēka ienākšanu Rīgā, un tur mēs la­­sām šādus vārdus: “Lai arī pilsēta izspruka no lieliem postījumiem un ielu kaujām, vairāki pilsētnie­ki gāja bojā artilērijas apšaudēs. Viens no šiem upuŗiem bija eks­centriskais mākslinieks Volde­mārs Irbe, kuŗu 1944. gada 10. ok­­tobrī netālu no Jaunās Ģertrūdes baznīcas nogalināja kāda nejauša zenītartilērijas šāviņa šķemba.” Irbīts, kā viņu tautā mīļi dēvēja, bija ekscentrisks kungs, kā jau citkārt mākslinieks. Viņš pat zie­mas spelgonī staigāja basām kā­­jām (“ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā”). Irbīts nebija vienīgais bojā gājušais. Juku laikos, kad nacisti muka un boļševiki nāca, Rīgā izcēlās nekārtības, tostarp veikalu un fabri­ku izlaupīšana. Atkal no Delfiem, citējot rakstnieku Andreju Dripi: “Vistrakāk demolēja un laupīja Ķuzes rūpnīcu. Divas tantiņas, elsdamas pūzdamas, ar maziem vā­­ģīšiem velk četras marmelādes kastes. Kāds vecāks onkulis laikam sāk domāt, ka šām nu tiks par daudz, un ar draudīgām kus­tībām liek noprast, ka cels vienu kasti ārā. Kur tev, Dieviņ! Abas vecenes kā pūces, acis un nagus iepletušas, šim ģīmī iekšā. Vecis atlēca un palika kā sālsstabs. Pa izsisto skatlogu no veikala lec ārā mazi knau­ķi. Viņiem pilnas kabatas un rokas (dažs pats zobos iekodis) ar pa­­pirosu paciņām. Jāsaka atklāti – arī es labprāt būtu tur piedalījies.”

Krievijas vēlme pārrakstīt vēs­turi ir labi zināma. Joprojām tur tiek kultivēts mīts, ka Latvija Padomju savienībai pievienojās brīvprātīgi. Ir tiesa, ka delegācija no Rīgas jau 1940. gada 30. jūlijā devās uz Maskavu lūgt Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā, taču nevienam, cerams, nav no­­slēpums, ka delegāciju saor­ga­nizēja tā dēvētā “Tautas Sa­­ei­-ma,” kuŗa “ievēlēta” pāris nedē­ļas pirms delegācija devās ceļā. Vē­­lēšanas notika zem ieroču stobriem ar tikai vienu pieļautu kan­didātu sarakstu. Plašāks jau­tā­jums ir Krievijas vēlme reha­bi­litēt PSRS laikus, tajā skaitā ti­­rānisko diktatoru Staļinu, kā arī pasauli pārliecināt, ka Otrais pa­­saules karā Padomju savienība uzvarēja viena pati. Šo pārliecību Rīgā simbolizē tā dēvētais “Uz­­varas piemineklis,” pie kuŗa ir tikai Sarkanarmijas zaldātu st­a­tujas. Katru gadu 9. maijā turp dodas Krievijas atbalstītāji, lai sērotu par aizgājušo godību un slavi­nātu pašreizējo Krievijas caru. Cik var spriest, 2016. gada Krie­vijas parlamenta vēlēšanās pilso­ņi Latvijā lielu vairumu balsu atdeva Vladimira Putina kabatas partijai Vienotā Krie­vi­­ja. Attie­cībā uz 9. maiju, kād­rei­zējais Rī­­gas mērs Nils Ušakovs tur regu­lāri piedalījās, apgalvojot, ka viņš dodas pie pieminekļa, lai godātu savus senčus, kuri piedalījās ka­­rā, taču vienlaikus uzrādot soli­daritāti ar revanši­s­tiem. Ušakova kungs tagad ir Eiropas Parla­men­ta deputāts. Viņa pēctecis Oļegs Burovs in­­tervijā žurnālam Ir solīja, ka nā­­kamgad viņš ar vai­nagu ies nevis 9., bet gan 8. maijā, “kad nāk visa valdība.” Tas jau ir solis pareizajā virzienā.

Skumji, ka patlaban Krievijas nedarbus intensīvi atbalsta ASV prezidents Donalds Tramps. Vi­­­ņa nesenais lēmums – aizvākt ASV kaŗaspēku no Sīrijas ziemeļiem – vismaz lielā mērā bija pamatots vēlmē čubināties ar Turcijas arvien diktatoriskāko Recepu Er­­dogānu (tajā skaitā paturot prātā, ka Stambulā Trampa orga­nizā­ci­jai ir vienīgais torņu komplekss Eiropā, kas liecina, ka prezidenta ekonomiskās intereses bija vis­maz daļēji priekšplānā), taču ir skaidrs, ka tas arīdzan bija pakalpojums Krievijai, kuŗai Tuvajos Austrumos ir pavisam konkrētas intereses. Donalds Tramps pie­cas reizes ir ticies ar Putinu aiz slēgtām durvīm, nevienam nezinot, ko viņš tur ir runājis vai solījis. Viņš ir licis Putina teikto augstāk par Amerikas slepeno dienestu izpētīto un ir mudinājis G-7 organizāciju Krieviju atkal uzņemt pulciņā. Un tas viss laikā, kad Krievija joprojām okupē Kri­­mu un marodē Ukrainas austrumos. Paldies Dievam, nākamgad amerikāņiem būs iespēja no prezidenta atbrīvoties, ja vien tas ne­­notiks ātrāk impīčmenta ceļā. Taču nākamajam ASV prezidentam nāksies ilgi un dikti pūlēties, lai salabotu priekšteča sadangā­tās starptautiskās attiecības. Un ce­­rē­­sim, ka Amerika no Trampa kunga atbrīvosies, pirms viņš ir iznīcinājis ko vēl vairāk. 

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti