Dalies:

Kārlis Streips: Šķiršanās

Kārlis Streips: Šķiršanās
Foto: LETA
  • 21. Dec. 2019

Lielbritanijā pagājušajā nedēļā bija parlamenta vēlēšanas. Vēlētāju aptaujas laikā pirms vēlēšanu dienas uzrādīja dažādus iespējamus rezultātus. Varbūt premjerministra Borisa Džonsona vadītā Konservatīvā partija iegūs vairākumu, bet tādā gadījumā grūti spriest, cik liels tas būs. Varbūt atkal sanāks, ka nevienai partijai nav vairākuma, kuŗā gadījumā rēķinu kārtošana attiecībā uz Lielbritanijas nākotni būtu milzīga. Taču kolīdz vēlēšanu vakarā sāka parādīties rezultāti no aptaujas, kuŗā piedalījās cilvēki, kuŗi nupat bija nobalsojuši, kļuva skaidrs, ka Toriju partijai ir iemesls būt absolūtā sajūsmā.

Pretēji ekspektācijām, partija mandātu skaitu parlamenta apakšpalātā palielināja par 48 vietām, kopumā saņemot 43,6 procentus balsu. Leiboristu partija savukārt zaudēja 60 mandātus un palika ar 262 vietām un 32,1 procentu balsu. Labs vakars arī bija Skotu nacionālajai partijai, kuŗa paaugstināja mandātu skaitu pa 13. Pievilties nācās Liberālo demokratu partijai, kuŗa bija galvenā aģitētāja par labu domai, ka izstāties no Eiropas Savienības būtu vēsturiska kļūda. Tā zaudēja vienu no saviem 12 mandātiem, tajā skaitā savā apgabalā arī zaudēja partijas vadītāja Džo Svinsone. Pārējos mandātus saņēma sīkpartijas no Ziemeļīrijas, Velsas un Anglijas. Bēdīgi slavenā Eiroparlamenta deputāta Naidžela Farāža veidotā Breksita partija sākumā draudēja kandidēt pret Toriju kandidātiem, bet galu galā tā neizdarīja un palika vispār bez pārstāvjiem Lielbritanijas parlamentā.

Iemesls Leiboristu kraham būtībā ir reducējams uz partijas vadītāju Džeremiju Korbinu. Viņš ir nerekonstruēts un neapoloģētisks sociālists, kuŗš ir brāļojies ar Ziemeļīrijas terroristiem laikā, kad viņi veica uzbrukumus pret britu interesēm. Aktīvs cīnītājs pret aparteīdu Dienvidafrikā, par palestīniešu tiesībām Tuvajos Austrumos u.tml. Korbins pirmoreiz parlamentā ievēlēts 1983. gadā, kad Margarētas Tečeres vadītā Konservatīvā partija guva masīvu uzvaru. Laikā, kad premjerministrs Lielbritanijā bija Tonijs Blērs un pēc viņa Gordons Brauns, Korbins vairāk nekā 400 reižu balsoja pret savas partijas nostādnēm. Par partijas vadītāju viņš kļuva 2015. gadā, kad Leiboristu partija atkal bija opozīcijā. Kampaņas laikā Korbins solīja krietni paaugstināt valsts budžeta izdevumus, tajā skaitā nacionalizējot Lielbritanijas dzelzceļa sistēmu un citus pakalpojumu sniegšanas uzņēmumus. Visnotaļ radikāla programma, turklāt partiju vajāja pārliecība, ka tās aprindās darbojas visai intensīvi antisemīti. Korbins zvērēja, kolīdz tāds tiek atrasts, tāds tiek no partijas izraidīts, bet baumas vienalga bija kaitīgas. Iespējams, ar citu līderi leiboristiem nebūtu bijis tāds krahs, bet to, protams, nevaram zināt.

Lasītākās ziņas valstī

Galvenais jautājums vēlētājiem bija Breksits jeb izstāšanās no Eiropas Savienības. Nākamajā rītā pēc vēlēšanām Boriss Džonsons paziņoja, ka tā tas notiks līdz nākamā gada 31. janvārim, un par to vairs nebūs nekādu šaubu vai jautājumu. Vēlētāji acīmredzot bija noguruši no fakta, ka referendums par izstāšanos bija nu jau visai tālajā 2016. gadā, bet visu laiku kopš tā brīža polītiķi izrādījās nespējīgi panākt jebko vairāk kā sarunas par temu. Džonsona priekšteces Terēzes Meijas sarunāto variantu parlaments trīsreiz noraidīja. Kad viņas vietā stājās Džonsons, viņš centās panākt vairākumu jaunam variantam, bet arī tas neizdevās. Divdesmit Toriju partijas deputāti tika izraidīti no frakcijas un partijas tāpēc, ka viņi bija balsojuši nē. Tas arī bija iemesls, kāpēc Džonsons nolēma parlamentu likvidēt un pieprasīt jaunas vēlēšanas. Tas bija pamatīgs risks. 2017. gadā Meijas kundze bija darījusi tāpat, bet rezultāts bija krietni samazināts, nevis pieaudzēts Toriju partijas vairākums. Nu vairākums ir iegūts, un ar uzviju. Ko tas nozīmēs Lielbritanijai un Latvijai?

Lielbritanijai šis ir tikai sākums. Abām parlamenta palātām tagad būs jāapstiprina izstāšanās variants. Ar šādu vairākumu tā nebūs problēma. Nākamais solis būs plānu apstiprināt Eiropas Parlamentā. Tur varētu būt neapmierinātība par to, ka visām pārējām dalībvalstīm pēc 31. janvāŗa būs jāpārkārto muitas un tirdzniecības sistēmas, jo nākamajā rītā Lielbritanija būs trešās puses valsts ar visu no tā izrietošo, taču, visticamāk,  arī EP darījumam pateiks jā, vienkārši tāpēc, ka arī Eiropa no šī gaŗā procesa ir nogurusi. Nākamais solis būs Londonai izlemt, kādas attiecības tā ar Eiropas Savienību vēlēsies turpmāk. Viena iespēja ir sarunāt kaut ko līdzīgu Norvēģijas variantam. Norvēģi divreiz ir balsojuši par iestāšanos savienībā un abas reizes nobalsoja nē, lielākoties tāpēc, ka Oslo vēlas saglabāt kontroli zivsaimniecības jomā, bet arī tāpēc, ka Norvēģijai ir naftas un citu vielu krājumi, kas ļauj saglabāt turīgumu arī ārpus savienības ietvariem. Taču tā ir situācija ar trūkumiem. Pirms diezgan daudziem gadiem biju Norvēģijā un aprunājos ar polītiķiem un aktīvistiem abās jautājuma pusēs, gan ar tiem, kuŗi bija par iestāšanos, kā arī ar tiem, kuŗi to negrib. Abās pusēs cilvēki stāstīja vienu un to pašu, proti, tā kā Norvēģija joprojām ir Eiropas ekonomiskajā zonā, ļoti ievērojama daļa likumu tiek rakstīti nevis Oslo, bet gan Strasbūrā un Briselē, un norvēģiem par tiem nav nekādas teikšanas, jo tiem nav vieta pie sarunu galda. Lielbritanijai būtu tas pats variants. Man vienmēr ir licies, ka ir absurdi izstāties no organizācijas, ar kuŗu turpmāko attiecību veidošana būtībā nozīmēs akceptēt visus tos pašus standartus un regulas, kuŗas attiecas uz Eiropas Savienības dalībvalstīm. Arī kā dalībvalsts Lielbritanija bija savrupa ceļa gājēja. Eiropas sociālo hartu nepieņēma, kopvalūtu eiro noraidīja u.tml. Taču kā trešās puses valsts tā tagad būs spiesta attiecības veidot visā visumā no jauna, un tas nebūs ne ātrs, ne vienkāršs process.

Ir arī cita problēma. Referendumā 2016. gadā pret izstāšanos nobalsoja vairākums i Skotijā, i Ziemeļīrijā, i Velsā. Skotijā jau ir sākušās sarunas par jaunu referendumu par izstāšanos no Lielbritanijas, lai kļūtu par neatkarīgu valsti. 2014. gadā 55 procenti vēlētāju nobalsoja pret neatkarību, bet tas bija laikā, kad Lielbritanija vēl bija Eiropas Savienības dalībvalsts. Tagad situācija būs pavisam citādāka. Nākamajā dienā pēc parlamenta vēlēšanām Skotu nacionālās partijas vadītāja Nikola Stēržena paziņoja: "Neuzskatu, ka ikkatrs cilvēks, kurš vakar balsoja par mūsu partiju, atbalstīs neatkarību, taču šajās vēlēšanās skoti pārliecinoši pierādīja, ka tie vēlas saglabāt izvēli par mūsu nākotni. Mums nav jāseko Konservātīvajai valdībai, par kuŗu mēs nebalsojām. Mums nav jāakceptē dzīve kā nācijai ārpus Eiropas Savienības." Līdzīgas diskusijas noteikti notiek Ziemeļīrijā.

Latvijai šajā situācijā ir divas lietas. Pirmkārt, arī mūsu valstī būs jāpārkārto muitas un tirdzniecības sistēmas. Valdība budžeta naudu šim mērķim norezervēja jau pasen, un, protams, tie ir līdzekļi, kuŗi būtu ļoti lietderīgi citās jomās. Otrkārt, ir jautājums par tiem daudzajiem, daudzajiem tūkstošiem mūsu tautiešu, kuŗi dzīvo un strādā Lielbritanijā. Ja vien viņi nav kļuvuši par Lielbritanijas pilsoņiem, nāksies piereģistrēt statusu. Ja cilvēks var pierādīt, ka viņš tur ir dzīvojis vairāk nekā piecu gadu garumā, tad tas būs pastāvīgais, ja mazāk par pieciem gadiem, pagaidu statuss, bet nevienā gadījumā Londona tagad neplāno izraidīt cilvēkus tā, kā Amerika Trampa laikā dara ar migrantiem. Taču kopumā ņemot, ceru no visas sirds, ka polītiķi Lielbritanijā ar laiku sapratīs, ka izstāšanās no Eiropas Savienības nekad nebija laba doma un tāda nav arī tagad. Reiz izstājusies, valsts var pieprasīt atkal iestāties.

Šis, dārgie lasītāji, ir pēdējais komentārs no manis šajā gadā. Vēlu visiem visgaišākos Ziemsvētkus un vislaimīgāko Jauno gadu!

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti