Dalies:

Kārlis Streips: Patiešām vainīgs vai tikai grēkāzis

Kārlis Streips: Patiešām vainīgs vai tikai grēkāzis
  • 29. Feb. 2020

Pagājušajā nedēļā, 18. februāri, pēc vairāk nekā četru gadu izskatīšanas Rīgas Pārdaugavas tiesa izsludināja spriedumu tā dēvētajā Zolitūdes lietā. Atgādināšu, ka runa ir par ārprātīgo katastrofu 2013. gada novembrī, kad Maksima lielveikalā Rīgā iebruka griesti un 54 cilvēki gāja bojā, vēl 41 ciešot ievainojumus.

Bojā gājušo starpā bija trīs ugunsdzēsēji, kuŗi devās jau pussabrukušajā celtnē brīdī, kad likās, ka vēl nesabrukušās daļas ir stabilas. Izrādījās, nebija stabilas, un apmēram stundu pēc traģēdijas sākuma iebruka arī atlikušās daļas. Tā bija lielākā katastrofa Latvijas vēsturē pēc 1950. gada, kad Rīgā nogrima kuģis Majakovskis un bojā gāja 147 cilvēki.

Zolitūdes lietā bija deviņi apsūdzētie. Vienīgais, kuŗš atzīts par vainīgu ‒ sabrukušās ēkas būvinženieris Ivars Sergets, apsūdzēts par būvniecības noteikumu pārkāpšanu un nonāvēšanu aiz neuzmanības. Viņam piespriests sešu gadu cietumsods, kā arī piecarpus miljonu eiro (!) kompensācijas izmaksa cietušajiem. To gan cietušajiem diez vai ir pamats gaidīt. Būvinženieris nekādu milzu naudu nepelna un, ja Sergeta kungs nākamos sešus gadus būs aiz restēm, tad nekādu naudu viņš tajā laikā nepelnīs.

Lasītākās ziņas valstī

Taču par tiesas spriedumu sabiedrībā izcēlās liels sašutums – kā tad tā, apsūdzēti deviņi, bet par vainīgu atzīts tikai viens?! Brīdī, kad tiesa paziņoja savu spriedumu, grupa cietušo demonstrātīvi pameta tiesas zāli. Biedrības "Zolitūde 21.11" vadītāja, Saeimas deputāte Regīna Ločmele-Luņova bija viena no viņiem,  un pēcāk viņa žurnālistiem teica: "Mēs gaidījām visu ko, bet ne jau to, ka notiesā tikai vienu cilvēku, bet visus pārējos attaisno.

Šāds spriedums ir pilnīga valsts apsūdzības iznīcināšana. Tas ir farss. Manuprāt, šī tiesas prāva būs pamats, lai izvērtētu, vai Latvijā vispār ir iespējama taisnīga tiesa. Būtībā cietušie ar šo tiesas spriedumu cieš atkārtoti."

Arī tviterī bija liela „vārīšanās”. Viens piemērs: "Teikšu godīgi ‒ Zolitūdes lieta man liek domāt, ka nav nekas kārtībā šajā valstī un nebūs arī." Cits piemērs: "Cilvēki, vara par mums ciniski ieņirdz, bet mēs ciešam vienmēr un visur. Tās kapu kopiņas šodien apspļāva." Un vēl viens: "Zolitūdes traģēdijas krimināllietas spriedums ir spļāviens sejā visiem, kuŗi gaidīja godīgu iznākumu."

Kas notiks tālāk? Pirmkārt, abas puses ir solījušās spriedumu pārsūdzēt, kas nozīmē, ka pēdējais vārds šajā traģēdijā netiks pateikts vēl vismaz dažu, ja ne visai daudzu gaŗumā. Apelācijas tiesa, Augstākā tiesa, abos gadījumos ar iespēju, ka lieta tiks nosūtīta atpakaļ uz zemāko tiesu instanci vēlreizējai izskatīšanai. Uz  sirdsmieru tiem, kuŗus Zolitūdes traģēdija ir ietekmējusi, līdz ar to diemžēl nāksies vēl ilgi gaidīt...

Otrkārt –pēc sprieduma nolasīšanas Pārdaugavas tiesas tiesnesis Erlens Ernstsons sarīkoja preses konferenci, kuŗā viņš teica: "Tiesnesis nedrīkst ietekmēties no sabiedrības un tam ir jābūt drošsirdīgam un ar stingru mugurkaulu. Ir jāspriež taisni un godīgi. Nejūtamies vainīgi, ka esam šādu spriedumu pieņēmuši."

Tiesa nesot varējusi saskatīt personu rīcībā prokurātūras inkriminētos noziegumus, turklāt tā arī konstatēja, ka vairākos gadījumos apsūdzības uzturētāji nepamatoti inkriminēja noziegumus, kuŗus Zolitūdes traģēdijas brīdī normatīvais regulējums vispār neparedzēja. Tas nu reiz ir pamatīgs akmens Latvijas Ģenerālprokurātūras dārziņā!

Taču galvenais ir kas cits, proti, tiesa arī konstatēja, ka Maksima veikals tajā liktenīgajā naktī sabruka tāpēc, ka celtnē bija nepareizs kopnes apakšējā mezgla aprēķins. Skaidrāk izsakoties, jau pirmajās dienās pēc traģēdijas laikrakstos būvinženieŗri sprieda, ka no sabrukušās ēkas attēliem redzams, ka atsevišķas sijas nav bijušas pareizi saskrūvētas. Turklāt uz Maksimas jumta bija sanests liels daudzums smagas melnzemes, jo bija plānots tur ierīkot dārzu.

Tajā novembŗa vakarā atskanēja signalizācija,  un celtne tika evakuēta. Nekas bīstams netika konstatēts, veikalos atgriezās darbinieki un klienti, un tad notika tas, kas notika. Pāris gadus pirms traģēdijas celtne konkursā „Gada labākā būve Latvijā” saņēma otro vietu katēgorijā „Jaunbūve”.

Vai kāds tajā brīdī varēja iedomāties, ka celtnes iekšpusē varētu būt nepareizi saskrūvēta sija? Vai kādam vispār bija iemesls ko tādu domāt? Pārdaugavas tiesa pagājušajā nedēļā arī nāca klajā ar blakus spriedumu, kuŗā tā aicināja prokurātūru padomāt par kriminālprocesu pret  tā uzņēmuma  amatpersonām, kurš saražoja kopnes sabrukušajai ēkai.

Uzņēmums  jau labu laiku ir likvidēts, un nezinu, vai sešus gadus pēc notikušā vairs ir iespējams celt sūdzības, kas gan  liktos loģiski! Ja reiz kopnes bija nepareizas vai nepareizi samontētas, tad par to atbildīgs bija kāds konkrēts cilvēks vai cilvēki. 

Ir arī iemesls padomāt par polītikas lomu notikušajā. Lasītāji varbūt atcerēsies, ka pāris dienas pēc Zolitūdes traģēdijas ar asarām acīs demisionēja Latvijas premjērministrs Valdis Dombrovskis,  par notikušo uzņemotos polītisku atbildību. Pēc manas pārliecības tas bija ārprāts, ka tāpat nedarīja neviens no Rīgas pašvaldības, jo Zolitūdes celtne tika celta atbilstoši Rīgā izsniegtām atļaujām un visu procesu pārraudzīja attiecīgās pašvaldības iestādes.

Saeimā pēc traģēdijas izveidota parlamentāra izmeklēšanas komisija, kuŗa būtībā konstatēja, ka pie vainas lielā mērā bija valsts un pašvaldību polītika: "Likvidējot Valsts būvinspekciju,  valstī ievērojami samazinājās būvniecības kontrole un tika zaudēta iespēja realizēt vienotu valsts polītiku būvniecībā. Mēģinājumi atjaunot valsts īstenotu būvniecības kontroli līdz Zolitūdes traģēdijai atdūrās pret naudas trūkumu. Rīgas pašvaldībā pastāvošā būvniecības uzraudzības sistēma bija neefektīva un nevajadzīgi sadrumstalota.

Spēkā esošā būvspeciālistu sertifikācijas kārtība un būvizstrādājumu tirgus uzraudzības sistēma neveicināja drošu būvniecību. Spēkā esošajos normatīvajos aktos bija vairāki trūkumi, kas traucēja noteikt būvniecības procesa dalībnieku atbildību, vienlaikus apgrūtinot kontrolējošo institūciju darbu." Pēc komisijas ziņojuma Saeima pieņēma jaunu būvniecības likumu, kuŗā iekļauti vairāki no komisijas paģērētajiem grozījumiem atbilstoši, piemēram, tās konstatējumam, ka "publiskā iepirkuma procedūrā dominējošais zemākās cenas kritērijs, nekvalificētu apakšuzņēmēju algošana, iepirkuma līgumu nesankcionēta grozīšana pēc uzvaras konkursā būtiski samazina būvju kvalitāti un drošumu."

Jaunais likums paredz minēto problēmu risinājumu, un galvenais, protams, ir cerēt, ka Zolitūdes traģēdijai līdzīga nekad vairs neatkārtosies.

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar Laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti