Dalies:

Kārlis Streips: Pārdomas par laikraksta "Laiks" jubileju

Kārlis Streips: Pārdomas par laikraksta "Laiks" jubileju
  • 09. Nov. 2019

Esmu 1960. gada eksemplārs. Kad piedzimu Čikāgā, mani vecāki īrēja dzīvokli. Pēc pāris gadiem pieteicās māsa, un mēs pārcēlāmies uz māju, ko senči nopirka priekšpilsētā Morton Grove. Tur es uzaugu. Mājās allaž sarunas ritēja latviešu valodā, un tikai latviešu valodā. Arī draugi man lielākoties bija latvieši no tautas dejām, sestdienas skolas, skautu grupas u.tml. Lasīju Jāņa Širmaņa grāmatas par Kriksi trimdā. Lasīju par Annas Brigaderes Anneli, lasīju Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu un Zaļo grāmatu. Ar lielu aizrautību, būdams pusaudzis izbaudīju Aleksandra Grīna romānus par viduslaikiem. Un divas reizes nedēļā mājās pienāca latviešu laikraksts Laiks.

Par to, ka 8. novembrī avīzes 70. jubileja, šajā laikraksta numurā rakstīts papilnam. No savas puses vairāk gribu pievērsties tam, ko Laiks ir nozīmējis manā dzīvē.

Sākot ar to, ‒ godīgi jāatzīst ‒ man kā pusaudzim Laikā bija divas interesantas sadaļas. Pirmkārt, lasītāju vēstules, jo tur bieži vien mēdza „pulcēties”, kā lai to pasaka, tādi īgnāki un kašķīgāki lasītāji. No bērnības man ir paticis diskutēt un debatēt. Konkrēti atceros Laikam uzrakstījis vēstuli par to, vai ir pareizi vai nepareizi boikotēt Olimpiskās spēles Maskavā pēc PSRS invāzijas Afgānistānā. Neatceros vairs, kuŗā pusē nostājos, jo tas pilnīgi noteikti bija koks ar diviem galiem, taču Laikasarunā piedalījos arī es. Otrs, ko vienmēr aplūkoju, bija sēŗu sludinājumi. Ļoti reti gadījās lasīt par kādu, kuŗu personīgi pazinu, vairāk tā bija tāda apcerīga pārdomāšana par faktu, ka dzīve nav nebeidzama. Ja aizgājējam bija 89 gadi, varēju atviegloti nopūsties, ka man ir tikai 15. Un tikpat godīgi atzīstu, ka informācija par to, kā Pokipsijas dāmu komiteja pagājušajā nedēļā klāja galdu kādā sarīkojumā, man nebija saistoša nemaz. Starp citu, atceroties, ka dāmu komitejas teju neizbēgami bojāja sviestmaizes ar vārītu olu, uz tās uzliekot ķilavas gabaliņu, kas man negaršoja nemaz.

Lasītākās ziņas valstī

Jāatzīst arī, ka esmu aizmirsis, kad sāku rakstīt komentārus Laikam un Brīvajai Latvijai. Skaidri atceros, ka mani par to uzrunāja Laika galvenā redaktore Ligita Kovtuna. Ja atmiņa neviļ, sākumā es komentārus rakstīju reizi divās nedēļās. Patlaban rakstu trīs nedēļas, kollēga Sallija Benfelde raksta ceturtajā nedēļā. Laika gaitā esmu rakstījis par daudz ko, un ir tikai divas temas, par kuŗām man īsti nav atļauts rakstīt. Pirmkārt, par pārliecību, ka 10, 20 un 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas valstij ir tiesības noteikt, kas ir pareiza un kas – nepareiza latviešu valoda. Piemēram, vārdus tehnika un politika Laika laipnā korektore allaž nomainīs uz technika un polītika. Vārdu tehnika mēs neizrunājam ar dzirdamu c burtu. Tas ir anahronisms no vācu valodas, un manā uztverē nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc 21. gadsimtā tas būtu saglabājams. Un, otrkārt, man jābūt ļoti uzmanīgam, kad rakstu par pašreizējo ASV prezidentu, jo, cik var spriest (un, lai arī cik tas man šķiet neticami), Amerikā joprojām ir tautieši, kuri (kuŗi) viņā joprojām saskata kaut ko pozitīvu. Bet nekas, ir arī citas lietas, par ko rakstīt.

Būtībā Laika 70. jubileja ir viens īstens brīnums. Mūsdienu elektronikas un datoru laikmetā daudzviet pasaulē fiziski, uz papīra drukāti laikraksti, ir kļuvuši arvien retāk un retāk sastopami. Arī manus komentārus cilvēki var atrast mājaslapā Brivalatvija.lv. Šajā ziņā esmu tradicionālists. Allaž esmu teicis, ka ceru, ka mani iecienītie laikraksti un žurnāli pēdējoreiz iznāks tajā rītā, kad vakarā būšu aizgājis Mūžībā (Latvijas latviešu valodā mēs mūžībā aizejam ar mazo burtu). 

Šā numurā 1. lappusē lasām Valsts prezidenta Egila Levita apsveikumu, kā arī ziņu par faktu, ka jubilejai par godu Apvienotā Amerikas baltiešu nacionālā komiteja (JBANC) Laikam ir piešķīrusi savu gada balvu, un abos gadījumos sveiciens ir pagalam pelnīts.

Latviešu valoda nav maza valoda, ja salīdzinām to, piemēram, ar lībiešu valodu. Taču tā arī nav liela valoda, un svētīgs ir ikviens cilvēks, kuŗš palīdz to uzturēt izglītības, literātūras un arī žurnālistikas kontekstā. Turpināšu rakstīt komentārus Laikam. Un ļoti ceru, ka šādu komentāru varēšu rakstīt pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem, kad Laiks varēs svinēt savu simtgadi. Paldies Helmaram Rudzītim par drosmīgo lēmumu 1949. gadā uzsākt laikraksta izdošanu laikā, kad jaunie trimdinieki Amerikā vēl tikai taustījās un meklēja savas dzīves turpinājumu! Un paldies vislielākais Laika izdevējai Dacei Rudzītei un redaktorei (un manai labai draudzenei) Ligitai par uzticību! Dievs, svētī Laiku! Dievs, svētī Latviju!

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti