Dalies:

Kārlis Streips: Par vēlēšanām un to sekām

Kārlis Streips: Par vēlēšanām un to sekām
Raitis Puriņš, Dienas mediji
  • 07. Apr. 2019

Neatceros, par kādu produktu īsti bija runa, taču manā jaunībā televīzijā reizēm bija reklāma, kuŗā nopietna paskata džentlmenis savu stāstāmo sāka ar vārdiem: “Es neesmu ārsts, bet es tādu attēloju televīzijā.” Un tad viņš paskaidroja, kāpēc reklāmā piedāvātais medikaments ir piemērots attiecīgās kaites ārstēšanai. Protams, tas, ka aktieris tēlo ārstu kādā televīzijas uzvedumā, neliek domāt, ka viņš patiesi ir medicīnas vai farmācijas eksperts, bet reklāma ir reklāma – te tas ir gluži saprotami.

Līdzīgi šobrīd notiek Ukrainā, kur aizgājušajās brīvdienās bija Valsts prezidenta vēlēšanas un visvairāk balsu saņēma cilvēks, kuŗš varētu teikt to pašu, ko aktieris minētajā reklāmā: “Es neesmu prezidents, bet es tādu at­tēloju televīzijā.” Runa ir par komiķi Volodimiru Zeļenski, kuŗš patiesi televīzijā tēlo skolotāju, kuŗam dzīves īstenība Ukrainā ir tā “piegriezusies”, ka viņš nolemj kandidēt uz valsts augstāko amatu un pašam par pārsteigumu arī tiek ievēlēts. Pagājušajā svētdienā tas nebija nekāds sacerēts raidījums – īstajās vēlēšanās Zeļenska kungs tika pie mazliet vairāk par 30 procentiem balsu, tālu aiz sevis atstājot divus Ukrainas polītikas grandus – pašreizējo Valsts prezidentu Petro Porošenko (18%) un kādreizējo premjerministri Jūliju Timošenko (14%). Tas no­ zīmē, ka pēc trim nedēļām Uk­rainā būs otra vēlēšanu kārta, kuŗā piedalīsies pirmo divu vietu ieguvēji. Zināmā mērā tā būs cīņa starp diviem oligarchiem, jo Porošenko kungs pats tāds ir, savukārt Zeļenska kunga raidījums tiek demonstrēts televīzijā, kuŗa pieder Igoram Kolomoiskim, kuŗš gan mīt Izraēlā tāpēc, ka Ukrainā viņam ir radušās da­žādas juridiskas nepatikšanas.

Pirmā vieta pirmajā kārtā Volodimiram Zeļenskim gan negarantē uzvaru 21. aprīlī, kad būs otra kārta. Taču uzvara pirmajā kārtā parāda, cik ļoti ukraiņu tauta alkst pēc pārmaiņām. Zeļenska kungs šajā ziņā ir tabulu rasa. Šā gada sākumā, kad viņš iesniedza dokumentus, lai piedalītos vēlēšanās, pie viņa viesojās žurnālists no britu telekanāla BBC, kuŗam kandidāts pastāstīja, piemēram, ka vēlas pārtraukt apšaudes Ukrainas aus­trumos, bet par to, kā to panākt, neko reālu nav varējis piedāvāt. Žurnālists vēstīja, ka viena no centrālajām domām, kādu Zeļenska kungs piedāvā saviem atbalstītājiem, ir: “Ja es neko nesolīšu, nevienam nenāksies pievilties.” Viņš arī vēstīja, ka tikai pēc tikšanās ar ārvalstu diplomātiem, kuŗas laikā kandidāts uz­rādīja katastrofālu zināšanu trūkumu par Ukrainas situāciju, viņš sācis meklēt ekspertus, kas sniegtu konsultācijas un padomus. Katrā gadījumā nākamajam Ukrainas prezidentam būs smags darbs. Ukrainas austrumos nudien turpinās Krievijas sponsorētās “apšaudes,” joprojām okupēta ir Ukrainas territorija Krima, un Kijevā joprojām nesekmīgi cīnās ar korupciju, kuŗa kaitē valsts tautsaimniecībai, kā arī valsts attiecībām ar ārpasauli un konkrēti ar Eiropas Savienību.

Lasītākās ziņas

Līdzīgs eksperiments aizgājušajās brīvdienās bija Slovakijā, kur norisinājās valsts prezidenta vēlēšanu otrā kārta, un tur pārliecinošu uzvaru guva juriste un vides lietu speciāliste Zuzanna Kaputova, kuŗai polītiskas pieredzes vēlēšanu kontekstā nav nekādas. Vēlēšanās zaudēja valdošās partijas atbalstītais Slovakijas komisārs Eiropas Komisijā, diplomāts Marošs Šefčovičs. Arī Slovakijā ir lielas problēmas ar korupciju, turklāt pirms gada valsti satricināja populāra žur­nālista nogalināšana. Kaputovas kundzes centrālais lozungs kampaņas laikā bija “Pretosimies ļaunumam”. Viņa būs savas valsts pirmā prezidente sieviete, un viņas ievēlēšana ir pretēja mūsdienu Centrāleiropas tendencei tādā nozīmē, ka viņa ir izteikti liberāli noskaņota juriste, kamēr citās minētā reģiona valstīs, it īpaši Ungārijā un Polijā, polītika ir virzījusies pretējā, neliberālā virzienā.

Arī Amerikā ir bijuši gadījumi, kad augstā valsts amatā ievēlēti cilvēki bez jebkādas polītiskas pieredzes. Savulaik vēlētāji Kalifornijā par savu gubernatoru ievēlēja aktieri Arnoldu Švarcenegeru, kuŗš gan lielākoties sevi amatā pierādīja kā kompetents cilvēks, bet Minesotā darbaļaudis ievēlēja profesionālu cīkstoni Džesiju Venturu, kuŗš pirms tam kādu laiku bija bijis kādas mazpilsētas mērs, bet gubernatora amatā tika ievēlēts no salīdzinoši mazpazīstamās Reformu partijas. Viņa veikums polītikā nebija īpašs, zināmā mērā tāpēc, ka viņš nepārtraukti konfliktēja ar žurnālistiem, saucot tos par “mediju šakāļiem”. Pēc viena termiņa amatā cīkstonis nolēma vēlreiz nekandidēt. Piecus gadus vēlāk tajā pašā Minesotā par ASV senatoru kļuva komiķis un televīzijas aktieris Als Frankens. Viņš amatā sevi labi pierādīja, pēc sešiem gadiem tika ievēlēts uz otru termiņu, bet bija spiests atkāpties no amata pēc apsūdzībām par seksuālu uzmākšanos sievietēm. Un, protams, pirms pāris gadiem Amerikā bija vēlēšanas, kuŗās uzvarēja vēl viens cilvēks ar pieredzi televīzijā, bet ne polītikā. Par viņu neko vairāk neteikšu.

Par to, kas notiek, ja augstā amatā tiek ievēlēta persona bez jebkādas polītiskas pieredzes, esam varējuši spriest arī mūsu valstī. Pēdējie divi valsts prezidenti – Raimonds Vējonis un Andris Bērziņš – pirms ievēlēšanas bija Saeimas deputāti. Taču pirms viņiem toreizējā valdošā koalīcija “no piedurknes” izvilka ķirurgu Valdi Zatleru, kuŗa chrestomātiskākais izteiciens amatā bija visai mulsais: “Es esmu, jā, kas es esmu?” Kā valsts pirmā persona viņš sevi gan konkrēti pierādīja 2011. gada 28. maijā, paziņojot par 10. Saeimas atlaišanu, jo tajā polītikāņu patvaļa bija situsi pārāk augstu vilni. Mazāk par nedēļu pēc šī lēmuma bija nākamās Valsts prezidenta vēlēšanas, kurās, laikam saprotamā kārtā, parlamenta “gudrās galvas” nolēma, ka savu padzinēju amatā nevēlas atjaunot. Tā mēs tikām pie A. Bērziņa.

Līdzīgi it kā no nekurienes lielajā polītikā arī uzradās Vaira Vīķe-Freiberga. Ar ļoti enerģisku darbību, it īpaši ārpolītikā, viņa sevi pierādīja tā, ka pēc četriem gadiem uz otru termiņu amatā Saeima nobalsoja teju vienbalsīgi, pēc aiziešanas no amata pat tika apsvērta kā iespējama Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretāre. Tam gan punktu pielika mūsu kaimiņvalsts Krievija, bet pagodinājums viņai un līdz ar to arī mūsu valstij tas bija pietiekami liels.

Pēc pāris mēnešiem Latvijā būs nākamās valsts prezidenta vēlēšanas, turklāt šogad pirmoreiz Saeimas “gudrās galvas” valsts pirmo personu vēlēs atklāti, nevis aizklāti, kā tas bijis pirms tam. Pašreizējais prezidents Vējoņa kungs vēl nav pateicis, vai viņš kandidēs uz otru termiņu. Par iespējamo kandidātu visbiežāk tiek minēts Eiropas tiesas tiesnesis Egils Levits, kuŗš paziņojis, ka kandidēt amatam piekritīs tikai pēc koalīcijas uzaicinājuma.

No redakcijas.
Mūsu laikrakstā nr. 7 rakstījām par pilsonisko iniciatīvu „Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu”, kas nākusi klajā ar uzsaukumu aicināt Saeimā pārstāvētos polītiskos spēkus izvirzīt Egilu Levitu valsts augstākajam amatam. Uzsaukumu sākotnēji parakstīja 116 Latvijas inteliģences, radošo aprindu un uzņēmēju pārstāvji. Atbalstītāju skaits vietnē www.peticijas.com pārsniedzis tūkstoti.


Foto: Raitis Puriņš
Autors: Kārlis Streips
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti