Dalies:

Karlis Streips: Par mūriem

Karlis Streips: Par mūriem
  • 16. Nov. 2019

Pagājušajā sestdienā, 9. novembrī, Vācijā un ne tikai ļaudis atzīmēja faktu, ka todien pirms 30 gadiem sākās Berlīnes mūra sabrukšana. Tas notika brīdī, kad Austrumvācijas režīms bija paredzējis sākt uzmanīgu procesu, kuŗā katru dienu noteiktam skaitam Austrumberlīnes iedzīvotāju ļaus viesoties Rietumberlīnē ar saprašanu, ka tās pašas dienas vakarā tie atkal atgriezīsies mājās.

Plānu bija paredzēts uzsākt 10. datumā. 9. novembŗa pievakarē kāds no režīma pārstāvjiem noorganizēja preses konferenci ar ārvalstu žurnālistu līdzdalību. Viens no tiem pajautāja, kad sāksies jaunais process, un ierēdnis mazliet pastomījās un tad pateica, nu, cik saprotu, tā jau tagad ir ieviesta. Gandrīz momentā pie Berlīnes mūra austrumu puses sāka pulcēties liels skaits cilvēku. Apsargi pie šķērsošanas punktiem izmisīgi centās sazvanīt priekšniecību. Laikā kopš tā brīža kļuvis zināms, ka baisās slepenpolicijas priekšnieks vienkārši necēla klausuli, un tā rezultātā apsargi vispirms centās pārbaudīt klātesošo identifikācijas dokumentus, bet tad būtībā paraustīja plecus, atvēra vārtus un teica "ejiet!" Otrā mūra pusē gaidīja gandrīz tikpat liels pulks cilvēku, kas ienācējus sagaidīja ar ziediem, šampanieti un urravām. Nekavējoties karstasinīgāki cilvēki sāka meklēt āmurus, laužņus un jebko citu, ko lietot, lai sāktu nīstā mūra demontāžu.

Gandrīz 40 gadu gaŗumā tas bija stāvējis kā Aukstā kaŗa viens no redzamākajiem simboliem. To apliecināja ASV prezidents Ronalds Reigans, kad viņš 1987. gada jūnijā uzstājās pie leģendārajiem Brandenburga vārtiem un teica vārdus:  "Gorbačova kungs, noplēsiet šo mūri!" Pāris gadu vēl bija vajadzīgi, bet pienāca 1989. g. 9. novembris. Pāris nedēļu laikā mūrī bija plašas plaisas, tajā skaitā 22. decembrī Rietumvācijas kanclers Helmuts Kols šķērsoja robežu pie Brandenburgas vārtiem, lai paspiestu roku Austrumvācijas premjēram Hansam Modrovam.

Lasītākās ziņas valstī

Vēl pāris gadu, un abas Vācijas puses atkal bija apvienotas.

Taču Berlīnes mūra krišanu arī varam aplūkot plašākā kontekstā un konstatēt, ka tā bija viena nozīmīga, bet tomēr tikai viena daļa no daudz lielāka mūŗa sagraušanas. Runa ir par tā dēvēto dzelzs priekškaru, kuŗu pirmais 1946. gada martā uzrunā Amerikā definēja lielais Lielbritanijas valstsvīrs Vinstons Čērčils. "No Štetinas pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras, pāri kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars," sirmais polītiķis, kurš tobrīd bija opozīcijas līderis savas valsts parlamentā.

"Aiz šīs līnijas ir seno Centrālās un Austrumeiropas valstu galvaspilsētas Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija. Šīs slavenās pilsētas un to iedzīvotāji atrodas tajā, kuŗu nevaru nosaukt citādi kā par Padomju sfēru. Tās visas ir padotas tāda vai cita veida padomju ietekmei, bet arīdzan ļoti augstam un daudzos gadījumos pieaugošam kontroles līmenim no Maskavas." Čērčils neminēja Tallinu, Rīgu un Viļņu, kuŗas tikpat ļoti atradās aiz dzelzs priekškara. Taču no šī viedokļa raugoties, Berlīnes mūŗa krišanu nudien varam uzskatīt kā signālu vai priekšvēstnesi.

1989. gada novembrī jau vēsturē bija Solidāritātes arodbiedrības kustības Polijā pārtapšana par polītisku partiju, kuŗa tā paša gada jūnijā bija triumfējusi tikai daļēji brīvās parlamenta vēlēšanās. Visu pagājušā gadsimta 80. gadu garumā Solidāritāte stāvēja kā simbols okupēto un apspiestu tautu vēlmei gūt plašākas pašnoteikšanās tiesības.

Kustības līderi atkārtoti tika arestēti un represēti, bet galu galā tie bija būtiski komūnistu kontroles vājināšanā. Arīdzan vēsturē bija notikumi Ungārijā, kur 1989. gada maijā valdība sāka nojaukt tās robežas sētu ar Austriju. To izmantoja tūkstošiem ungāru, bet arī Austrumvācijas pilsoņu un čechoslovaku, lai nonāktu rietumos. Tā paša gada oktobrī likvidēta Ungārijas komūnistiskā partija. Savukārt laikā pēc Berlīnes mūra krišanas veidojās tā dēvētā samta revolūcija Čechoslovākijā, kā arī revolūcija Rumānijā, kur nīstais diktātors tika sagūstīts un nogalināts.

Savukārt Latvijā Berlīnes mūra krišanas brīdī jau bija noticis pirmais Latvijas Tautas frontes kongress, kur delegāti ļoti rūpīgi runāja par plašāku suverenitāti reformētas Padomju Savienības ietvaros. Mūra krišana latviešus iedvesmoja, ļāva saprast, ka ir arī iespējams pilnībā atteikties no nudien represīvām iekārtām.

Man vienmēr licies, ka galvenā iedvesma tam bija Michaila Gorbačova "atklātības" polītika, kuŗas ietvaros PSRS iedzīvotājiem pirmoreiz tika pateikts, ja jums šajā valstī kaut kas nepatīk, tad jūtieties brīvi par to runāt. Protams, neapšaubot valsts pastāvēšanu kā tādu, bet tomēr. Latvijā tā sākās kā vides aizsardzības kustība, kuŗas līderiem izdevās novērst vēl vienas hidroelektrības stacijas celšanu uz Daugavas, kā arī pazemes metro ierīkošanu Rīgā. 1990. gadā visas trīs Baltijas valstis pieteica atjaunotu neatkarību. Un nākamā gada augustā pēc reakcionāra puča Maskavā, tās nudien un negaidīti bija patiesi neatkarīgas valstis. Vēl pēc pāris mēnešiem Padomju Savienība pārstāja eksistēt. Arī milzīgā mūŗa, kāds bija dzelzs priekškars, vairs nebija.

Par to it sevišķi vērts padomāt šonedēļ, kad Latvijā atzīmējam nedēļu, kuŗa sākās ar Lāčplēša dienu 11. datumā un beigsies ar valsts svētkiem 18. novembrī. Tā dēvēto bermontiešu spēku izraidīšana no Rīgas ir iegansts Lāčplēšu dienai, un tas bija 1919. gadā un tātad pirms apaļas simtgades. Jau nākamajā gadā pasniegti pirmie Lāčplēša kaŗa ordeņi.

Pagājušajā nedēļā Saeima pirmajā lasījumā apstiprināja priekšlikumu no vairākiem Nacionālās apvienības deputātiem par domu, ka Lāčplēšu dienai būtu jābūt brīvdienai. Gribētos domāt, ka prātīgāk būtu bijis ar šādu ierosinājumu nākt kaut kad ātrāk un nevis tikai dažas dienas pirms Lāčplēšu dienas kā tādas, taču tagad jautājumu apspriedīs Saeimas Cilvēka tiesību un sabiedrisko lietu komisija un, ja tā pateiks jā, tad pilnais parlaments. No vienas puses, Latvijas militārā vēsture šķiet pelnījusi atzīmēšanu ar konkrētu brīvdienu.

No otras puses, brīvdienas uzņēmējiem maksā naudu vai nu tāpēc, ka veikals ir slēgts, vai arī tāpēc, ka tajā strādājošajiem ir jāmaksā virsstundas. Te var saskatīt argumentus abās jautājuma pusēs, un jūtos laimīgs, ka lēmums nav jāpieņem man. Katrā gadījumā pret vēl vienu brīvdienu kā tādu īpašu iebildumu nevarētu būt. 

Mēs dzīvojam pasaulē, kuŗā mūri atkal tiek celti. Centrāleiropā vairākas valstis ir tādus būvējušas gar savām robežām, lai apturētu bēgļu plūsmu no dienvidiem. Amerikā valsts prezidents turpina uzstāt, ka ir vajadzīgs mūris gar robežu ar Meksiku (un nepārtraukti melot par to, cik daudz no tā jau ir uzbūvēts). Taču Berlīnes mūŗa krišanas gadadiena lai mums visiem atgādina, cik mūri var būt un ir destruktīvi. Dzīvot aiz mūra negrib neviens, un tieši šonedēļ lai slavēts Dievs, ka tas lielais mūris, kurš pusgadsimtu mūsu tautu turēja nebrīvē, ir pazudis uz neatgriešanos!

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti