Dalies:

Kārlis Streips: Par dalību vēlēšanās

Kārlis Streips: Par dalību vēlēšanās
  • 26. Oct. 2019

Avīzes Laiks 28. septembŗa numurā lasītājs Modris Pakulis piedāvājis pārdomas par Latvijas vēlēšanu sistēmu, vēstules virsrakstā uzdodot retorisko jautājumu: "Vai Latvijai nepieciešama obligāta vēlēšanu sistēma?" Autors konstatēja, ka šīgada Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 33,5% vēlētāju Latvijā, bet 91,34% vēlētāju ārzemēs.

Šis pēdējais apgalvojums mani pārsteidza. Devos uz Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) mājaslapu un konstatēju, ka, nudien, ārvalstīs balsojošo skaits procentuāli bijis daudz lielāks nekā Latvijā, taču šis fakts pats par sevi neizstāsta galīgo stāstu. Tātad – balsstiesīgo skaits ārzemēs bija 3235, nobalsoja 2955. Savukārt pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo skaits ārzemēs bija 134 806, nobalsoja 31 945 jeb tikai 23,69%. Atšķirība starp vienu un otru ir tāda, ka Eiropas vēlēšanu gadījumā ārvalstīs dzīvojošam Latvijas pilsonim ir jābūt proaktīvam un atsevišķi jāpiereģistrējas vēlēšanu vajadzībām. Saeimas vēlēšanās atliek ierasties iecirknī ar pasi, un viss. 

Eiropas vēlēšanās vēlētāji tāpat iecirknī var ierasties ar pasi un bez reģistrācijas, bet Eiropas Savienības pilsoņiem ir atļauts piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās neatkarīgi no tās dalībvalsts, kuŗā tie atrodas. Tas prasa reģistrāciju, lai pārliecinātos, ka viens un tas pats pilsonis nemēģina balsot vairāk nekā vienā valstī, kas mūsdienu aviācijas laikmetā nebūtu nekāda problēma. Un, kas attiecas uz vēlētāju skaitu, nav ne jausmas, cik Latvijas pilsoņu dzīvo, piemēram, manā dzimtajā Čikāgā, bet tur nobalsoja 276 personas, visvairāk par partiju Attīstībai/Par (64 balsis), Jauno Vienotību (63) un Jauno konservātīvo partiju (51). Latvijas Sociāldemokratiskās strādnieku partijas, Kristīgo demokratu savienības un partijas Gods kalpot Latvijai saraksts saņēma tikai vienu balsi, bet par Latvijas Krievu savienību, Rīcības partiju un Latvijas centrisko partiju Čikāgā nebalsoja neviens. Man arī nav zināms, cik tautiešu dzīvo, piemēram, Lielbritanijā, bet viņu skaits ir mērāms vismaz vairākos simtos tūkstošu. Londonā, kur noteikti latviešu ir tūkstošiem un tūkstošiem, uz balsstiesībām piereģistrējās 137, bet nobalsoja 108 personas. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka nav tā, ka Modra Pakula konstatējums par 91,34% līdzdalību neattiektos uz visiem Latvijas pilsoņiem ārvalstīs, nebūt ne.

Lasītākās ziņas valstī

 

Kopumā 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās 50,62% vēlētāju. Vislielākais procents bija Beļģijā un Luksemburgā, kur piedalīšanās vēlēšanās ir obligāta (attiecīgi 88,47 un 84,42% vēlētāju). Ārpus valstīm, kur process ir obligāts, vislielākā līdzdalība bija mazajā Maltā (72,7%) un Dānijā (66,08%), bet septiņās dalībvalstīs līdzdalība bija vēl zemāka nekā mūsu valstī. Viszemākā - Slovakijā, kur pie urnām devās tikai 22,74% vēlētāju. Kopumā ņemot, visaugstākā dalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija pašās pirmajās vēlēšanās 1979. gadā, kad dalībvalstu bija tikai deviņas. Todien piedalījās 61,99% vēlētāju. Nākamajās septiņās vēlēšanās līdzdalības procents samazinājās arvien vairāk un vairāk, līdz tikai 42,61% 2014. gadā. Togad līdzdalība Latvijā bija tikai 30,24%. Savukārt kopumā šogad sasniegtais līmenis mazliet vairāk par pusi balsstiesīgo bija augstākais procents kopš 1996. gada vēlēšanām. Eiropā bija lielas bailes par to, ka radikālāk noskaņoti spēki varētu gūt daudz lielāku pārstāvniecību Eiropas likumdevējā. It īpaši gados jauni vēlētāji turklāt gribēja lielāku uzmanību tādiem jautājumiem kā klimata maiņa un tās risināšana. Kripatiņa virs 50 procentiem, protams, nav nekāds īpaši labais rādītājs, taču 2014. gadā kopējā līdzdalība bija tikai 42,61%, kas bija visu laiku zemākais rādītājs. Virs 50 procentiem - tas ir vismaz mērens uzlabojums.

Es personīgi esmu piedalījies visās vēlēšanās un referendumos pēc kārtas. Esmu balsojis 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11., 12., un 13. Saeimas vēlēšanās, 1994., 1997., 2001., 2005., 2009., 2013. un 2017. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgā, kā arī visos referendumos, kādi bijuši kopš valsts neatkarības atjaunošanas arī tajos gadījumos, ja ir bijis pilnīgi skaidrs, ka kvorums nesavāksies. Tādi ir bijuši astoņi, un kvorums savācās tikai attiecībā uz jautājumu par pilsonību un naturālizāciju 1998. gadā, par Latvijas dalību Eiropas Savienībā 2003. gadā, un par domu, ka krievu valodai būtu jānosaka otras valsts valodas statuss 2012. gadā. Referendumā par Saeimas atlaišanu 2011. gadā kvorums nebija nepieciešams, un referendumā par Aigara Kalvīša valdības patvaļīgi pieņemto grozījumu Nacionālās drošības likumā atcelšanu kvorums nesanāca, bet pirms referenduma "gudrās galvas" Saeimā pašas sakaunējās un strīdīgos grozījumus atcēla. Taču varu saprast iemeslus, kāpēc cilvēki nebalso. Hrestomātisks mūsu valstī ir apgalvojums, ka "nav taču neviena, par ko balsot". Tās ir muļķības. 13. Saeimas vēlēšanās bija 16 dažādu sarakstu, šīgada Eiropas Parlamenta vēlēšanās arīdzan 16. Konkrēti 2018. gada Saeimas vēlēšanās man bija grūtības izvēlēties, par kuŗu sarakstu balsot. Bija vairāki man tīkami spēki, bet nedoties uz vēlēšanām nebija variants, kuru pat uz mirkli biju gatavs apsvērt. Piedalīšanās vēlēšanās tomēr ir ne tikai pilsoņa tiesības, bet arī pienākums. Nebalsotājiem nav pēcāk tiesību bārties par tiem, kuri ir ievēlēti. Ir arī tas apstāklis, ka Saeimas vēlēšanas ir rudenī un Eiropas vēlēšanas pavasarī. Abos gadījumos laika apstākļi var būt tik patīkami, ka cilvēku vairāk sauc brīvā daba nekā piedalīšanās vēlēšanās. Atkal, tas īsti nav arguments, bet tomēr. Un, protams, slinkums ir raksturīga cilvēka īpašība, vienkāršs slinkums.

Vai risinājums būtu Pakula kunga piedāvātās obligātās vēlēšanas? Diez vai. Satversmes 99. pantā ir teikts, ka "ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Reliģija te nav svarīga, bet domas un apziņas brīvība arī nozīmē brīvību domāt citādāk un savā apziņā nolemt, ka piedalīties polītiskajos procesos cilvēks vienkārši nevēlas. Beļģijā visiem pilsoņiem no 18 gadu vecuma obligāta ir ierašanās iecirknī, taču nav obligāta balsošana kā tāda. Šī gada parlamenta vēlēšanās gandrīz pusmiljons vēlētāju iesniedza tukšu vai bojātu biļetenu - 6,07% no kopēja skaita, kurš ieradās iecirknī. Latvijā pēdējās Eiropas vēlēšanās bija eksperiments par iespēju, ka cilvēks varētu balsot jebkurā iecirknī ar domu, ja tas nostrādās, to pašu varētu nodrošināt arī Saeimas vēlēšanās, nākamā no kuŗām, ja nenotiks nekas negaidīts, būs 2022. gadā. Eiropas vēlēšanu gadījumā pirmajā dienā sistēma krietni buksēja, taču no tā var mācīties. Man personīgi ir "savējais" iecirknis, kas ir tuvu mājām, bet, iespējams, spēja balsot jebkurā iecirknī būtu interesanta tiem, kuŗi vēlēšanu dienā ir savās lauku mājās. Tiesa, patlaban Saeimas deputātus vēl no pieciem apgabaliem, un nezinu, ko nozīmētu manis kā rīdzinieka balsošana Cēsīs un otrādi. Taču to noteikti var atrisināt. Vēl viena iespēja būtu vēlēšanas rīkot ne tikai vienā, bet divās dienās. Tā tas bija 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā, un iecirkņos ieradās 88,4% vēlētāju. Tik augsts līdzdalības procents netika sasniegts nevienā no četrām vēlēšanām pirmskaŗa Latvijā (augstākais bija pirmajās vēlēšanās 1922. gadā ar 82,2% līdzdalību). Protams, 5. Saeimas vēlēšanas bija pirmās pēc valsts neatkarības atjaunošanas, taču tāds rezultāts kopš tā brīža nav sasniegts nekad, un pērn bija tikai 54,6% vēlētāju, kuŗi tur piedalījās. Manuprāt, galvenais risinājums tomēr būtu krietni palielināt valstiskuma apziņu skolēnos. Ja piedalīšanās vēlēšanās tiek uzskatīta par pienākumu jau no bērna kājas, tad, ļoti iespējams, dalībnieku skaits atkal varētu sākt pieaugt.

Taču vienā es Pakula kungam piekrītu par visiem simts procentiem. Viņš konstatēja, ka Eiropas vēlēšanās šogad 10 940 cilvēku balsoja par partijām, kuŗas saņēma mazāk par vienu procentu balsu (vismazāk jau minētā Rīcības partija ar 0,17%). Ir vēl trakāk. Par minētajām partijām nobalsoja mazliet vairāk par trim procentiem, bet kopumā par partijām, kuŗas neieguva nevienu mandātu, jau vairāk par 20 procentiem. Pirmās zem svītras bija Saeimā pārstāvētā Zaļo un zemnieku savienība, kuŗas 5,34% balsu būtu nodrošinājusi mandātus parlamentā, bet Eiropas vēlēšanās ar to nepietika. Vairāk par četriem procentiem saņēma Latvijas Reģionu apvienība, kuŗa bija pārstāvēta iepriekšējā Saeimā, un Jaunā Konservatīvā partija, kuŗa ir pašreizējā Saeimā. Partijai Progresīvie mērķis bija tikt virs diviem procentiem un tātad pie valsts financējuma, un tas tai arī izdevās. Par to man kā progresīvi noskaņotam cilvēkam ir prieks. Taču Pakula kungam pilnīgi piekrītu, ka balsot par Centra partiju vai partiju Atmoda nekad nevarētu būt nekas cits kā balss izniekošana. Arī par to derēs padomāt nākamreiz, kad tuvosies vēlēšanas. 

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti