Dalies:

Kārlis Streips: Nebeidzamā saruna

Kārlis Streips: Nebeidzamā saruna
Foto: LETA
  • 19. Apr. 2020

2020. gada Lieldienas nu ir pa­gājušas. Man galvenais notikums šajā Lieldienās bija piedalīšanās Svētā Glābēja anglikāņu drau­dzes dievkalpojumā. Protams, draudze pulcējās virtuāli. Lielajā Piektdienā kopīgi lasījām pasiju no Jāņa evaņģelija, man bija teicēja loma. Svētdien lasījums bija no mateja evaņģelija. Mūsu baznīcā salīdzinoši nesen sāka strādāt jauna mācītāja Elīza Zik­mane. Dzimusi Jelgavā. Viņa ir viena no tām sievietēm, kuŗas savulaik sevī ir sajutušas aicinā­jumu kalpot baznīcā un iegu­vušas teoloģisko izglītību, bet Latvijas Evaņģeliski luteriskajā baznīcā sievietes kalpot nedrīkst. Tāpēc mācītāja Zikmane kalpo­šanu sāka Lielbritanijā, draudzē, kuŗu savulaik vadīja mūsu baz­nīcas iepriekšējā mācītāja Jāna Jēruma­ Grīnberga.

Lieldienu stāstu par ticību un par brīnumu, lai arī virtuāli, man Lieldienās uzklausīt baznīcā ir svarīgi.

Taču – dzīve rit tālāk. Saeimai pē­dējā pilnā plenārsēde bija 12. mar­tā, pēc tam deputāti ir tikušies atsevišķās telpās ar video savie­nojumu starp tām. Balsojumi ir individuāli, katram deputātam pa­ziņojot mutiski, ka ir par, pret vai atturas. Pēdējā ārkārtas sēdē, kuŗu skatījos, pirmais balsojums līdz ar to prasīja gandrīz pusstundu. 16. aprīlī savukārt Saeimai bija kārtējā plenārsēde, un tajā deputāti apsprieda dažādus kārtējus jautā­jumus, tajā skaitā, piemēram, gro­zījumus kredītiestāžu likumā, gro­zījumus likumā par aviāciju, kā arī konkrēta nekustāmā īpašuma atsavināšanu Ogrē sabiedrības va­jadzībām. Bija paredzēts kārtējais ikgada ziņojums no Latvijas tiesīb­sarga Juŗa Jansona par 2019. gadā viņa vadītā biroja paveikto.

Lasītākās ziņas valstī

Taču fonā tam visam turpina burbuļot jautājums, par kuŗu šķē­pi mūsu valstī lauzti jau ļoti sen. 12. marta plenārsēde bija sestā diena, kuŗā deputāti apsprieda ad­ministrātīvi territoriālo likumu otrajā lasījumā. Kopumā deputāti tam bija iesnieguši 316 priekšli­kumus, kuŗus Saeima izskatīja vie­nu pēc otra, par katru bija gaŗā­kas vai īsākas debates, tad balso­jums. 12. martā opozīcija tomēr nolēma no tālākiem priekšliku­miem atteikties, un galu galā li­kumprojekts otrajā lasījumā pie­ņemts ar 52 balsīm par un 12 pret. Saskaņas deputāti un vairāki ne­atkarīgie deputāti balsojumu boi­kotēja, tāpēc piedalījās tikai 64 no 100 deputātiem. Darbs pie trešā lasījuma jau ir sācies.

8. aprīlī tikās Saeimas administrātīvi territoriā­lās reformas komisija. Žurnālis­tiem, Latvijas pašvaldību savienī­bai un citu organizāciju pārstāv­jiem bija iespēja piedalīties saru­nā ar videokonferences palīdzī­bu. Komisija noraidīja vairākus priekšlikumus par deputātu skaitu dažādās pašvaldībās un nolēma turpmāk sēdes tādā pašā virtuālā variantā rīkot divreiz nedēļā. Opo­zīcijas deputāti iebilda, ka tas no­zīmētu diskusijas kvalitātes sama­zināšanos, bet valdošā koalīcija ir apņēmības pilna likumu pieņemt jūnijā, tātad – gadu pirms nāka­majām pašvaldību vēlēšanām. Te, starp citu, varu pieminēt, ka Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, kuŗas bija paredzētas 6. jūnijā, gandrīz noteikti tiks pārceltas uz vēlāku datumu. Laikā kopš Rīgas domes atlaišanas 25. februārī, pilsētu ir vadījuši trīs iecelti administratori no valdības ministrijām, kuŗi, cita starpā, pagājušajā nedēļā beidzot apstiprināja galvaspilsētas 2020. gada budžetu.

Savukārt attiecībā uz adminis­trātīvi territoriālo reformu, disku­sijas vēl ir pusceļā. Aizgājušajās brīvdienās Saeimas deputāts Ar­vils Ašeradens no partijas Jaunā Vienotība nāca ar pavisam jaunu priekšlikumu, kuŗā Latvijas terri­torija tiktu sadalīta četros admini­strātīvo territoriju veidos – lielas pilsētas, lielas pilsētas ar novadu territoriju, lielas pilsētas ar funk­cionālu territoriju, kā arī novadi. Tas būtu pavisam cits variants. Otrajā lasījumā Saeima pieņēma struktūru ar 40 novadiem un pie­cām lielām pilsētām – Rīgu, Dau­gavpili, Jūrmalu, Liepāju un Rē­zekni. Pašreizējā struktūrā Latvijā ir 110 novadi un deviņas lielās (kādreiz republikas, bet tagad lie­lās) pilsētas. Opozīcija dikti centās saglabāt statusu visām deviņām pilsētām, tajā skaitā konstatējot, ka pēc iedzīvotāju skaita ceturtā lielākā pilsēta Latvijā ir Jelgava un jautājot, vai Jelgava no saraksta svītrota tāpēc, ka tur pie varas ir Zaļo un Zemnieku savienība, kuŗa Saeimā ir opozīcijā. Tāds pats jautājums par Ventspili, kur saim­nieko partija Latvijai un Ventspilij. Taču koalīcija palika pie sava. Nepārprotamas te ir divas lietas. Pirmkārt, neatkarīgi no tā, cik Latvijā ir novadu, Rīga ir viens īsts nīlzirgs. Galvaspilsētā un ap to ir koncentrēta ievērojama daļa Latvijas tautsaimniecības un ba­gātības, un reformas to nemainīs ne pa sprīdi.

Taču otra lieta ir tāda, ka 2009. gadā izveidotā sistēma ar 110 no­vadiem izrādās esam brāķis. Liku­mā ir noteikts, ka novadā ir jābūt vismaz 2000 iedzīvotājiem, un patlaban ir četri novadi, kuŗi šo prasību neapmierina. Mazākais ir Baltinavas novads pie Krievijas robežas Latgalē, tur dzīvo tikai ap 1300 cilvēku. Ir skaidrs, ka tik mazs novads nevar pildīt visas novadiem paredzētās funkcijas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija veica plašas konsultācijas pirms nonākt pie 40 novadiem. Daudzviet laukos ir bažas, ka novada centrālā pilsēta attīstīsies un perifērijas territorijas nīks. Cilvēkiem būs grūti tikt uz novada centru kārtot dažādas darīšanas, jo sabiedriskā transpor­ta sistēma un ceļu stāvoklis laukos ir zem katras kritikas. Savulaik Latvijā bija 26 rajoni ar vēlētām rajona pašvaldībām un 522 vietē­jās pašvaldības. Iemesls novadu veidošanai bija konkrētā cerība šīs pašvaldības apvienot, lai tās būtu stiprākas un spējīgākas. Izrādījās, ne visas uz to bija spējīgas.

Kaut kad paredzamajā nākotnē Saeima pieņems jaunu likumu, un ar laiku visi pie tā pieradīs. Galve­nais pēc tam būs intensīvi aprūpēt periferiālās lauku territorijas, lai arī tur cilvēki varētu baudīt cilvē­cīgus dzīves apstākļus. Viegli ne­būs, bet ir skaidrs, ka atstāt pašrei­ zējo sistēmu vairs nevar.

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti