Dalies:

Kārlis Streips: Ļaunāks noziegums

Kārlis Streips: Ļaunāks noziegums
Foto: LETA
  • 01. Sep. 2019

Nē, nē, šīs nedēļas komentārs nebūs par kāda ļaundara pastrā­ dātu uzbrukumu vai citu nozie­gumu! Sākumam izmantošu afo­rismu no Padomju Savienībā dzi­ mušā dzejnieka un rakstnieka Josifa Brodska: “Ir ļaunāki nozie­gumi par grāmatu sadedzināša­nu. Piemēram ‒ to nelasīšana.” To minu tāpēc, ka arī šonedēļ svina­ma kārtējā simtgade, par kuŗu rakstīt, ‒ 29. augustā būs Latvijas nacionālās bibliotēkas (LNB) simt­gade. Latvijas Ministru kabinets jau bija pieņēmis lēmumu par valsts bibliotēkas dibināšanu, un Latvijas Nacionālā bibliotēka tika nodibināta.

Jaunajai bibliotēkai ierādītas telpas Lielajā Jaunajā ielā 26, Vecrīgā. 1923. gadā tā pār­saukta par Jaunielu. Pati bibliotē­ka, kā zināms, 2015. gadā pārcēlās uz jaunu būvi Pārdaugavā, uz Gaismas pili. Okupācijas laikā tolaik Latvijas PSR Valsts biblio­tēka atradās vairākās telpās – Torņu ielā, divās mājās Jaunielā, Arsenāla ielā un Mazajā Pils ielā. Galvenā ēka atradās tā dēvētajā Pionieru laukumā, mājā, kur mūs­dienās ir Literātūras un mūzikas mūzejs, bet 1956. gadā bibliotēkas centrāle pārcelta uz Krišjāņa Barona ielu 14. No turienes 2014. gadā cilvēki sastājās ķēdē, kas stiepās visu ceļu uz jauno celtni Pārdaugavā un no rokas rokā pārcēla grāmatas. Pati vecā ēka nu pārtapusi par dzīvokļu namu ar nosaukumu “Bibliotēkas nams”. Jauno īpašnieku pieteikumā rak­stīts: “Savulaik banka, savulaik vieta grezniem restorāniem, avī­žu un žurnālu redakcijām, savu­ laik mājvieta Latvijas Nacionāla­jai bibliotēkai. 1910. gadā būvētā neoklasicisma ēka ir ieguvusi jaunu elpu kā dzīvokļu projekts.”

Pirmās brīvvalsts laikā biblio­tēka attīstījās ļoti ātri. 1920. gadā valdība pieņēma noteikumus par tā dēvēto obligāto iespieddarbu eksemplāru, kas nozīmēja, ka no katras grāmatas, žurnāla vai cita iespieddarba viens eksemplārs bija jānogādā bibliotēkā. Minētā gada beigās Ministru kabinets izdeva rīkojumu, kas ļāva ievest grāmatas un kollekcijas no ār­valstīm bez muitas maksāju­miem. Tā gada beigās krājumā bija aptuveni 250 000 vienību. Nākamajā gadā bibliotēka izdeva pirmo iespiesto rakstu bibliogra­ fisko rādītāju, ‒ “Latviešu zinātne un literātūra.” Nākamajos gados LNB ieviesa starpbibliotēku abo­nementu sistēmu, pievienojās starptautiskajai Briseles konven­cijai par starptautisku zinātnisku darbu un literāru izdevumu ap­maiņu. Pakāpeniski bibliotēka sāka izdot retrospektīvus biblio­grafiskos rādītājus, un brīvvalsts laikā iznāca astoņi sējumi, kuŗos aptverts laika posms no 1763. līdz 1907. gadam. Lielu darbu šajā procesā veica literāts un biblio­grafs Augusts Ģinters, tik lielu un nozīmīgu, ka profesionāļu aprin­-dās minētās grāmatas pazīstamas kā “Ģintera rādītājs.” Un 1928. gadā pirmoreiz izskanēja doma par jaunas bibliotēkas ēkas celt­ niecību, jo jau tobrīd bibliotēkas krājumi bija pārāk lieli, lai ietilp­tu esošajās telpās. Bija jāpaiet “tikai” 86 gadiem, pirms jaunā bibliotēkas ēka tika nodota lie­tošanā. 

Lasītākās ziņas valstī

Nacistu okupācijas laikā Lat­vijas PSR Valsts bibliotēka kļuva par Vācijas Zemes bibliotēkas sa­stāvdaļu. Atjaunojoties boļševiku okupācijai, bibliotēkā atjaunots bezmaksas obligātā eksemplāra princips, šoreiz ne tikai no Latvijas, bet no visas PSRS. Viens agrīns darbiņš bija izveidot tā dēvēto Speciāli glabājamās lite­rātūras nodaļu jeb “specfondu” – tādas literātūras nodaļu, kuŗa ne­ bija pieejama visiem, jo tā skaitī­jās “pretpadomju” vai “noveco­ jusi” literātūra. Aizliegtas grāma­ tas bija arī pirmskaŗa Latvijā un it īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības laikā, taču Padomju sa­vienībā tas bija process, kas uz­ņēma pilnus apgriezienus, to­ starp gandrīz pilnībā aizliedzot trimdas rakstnieku daiļdarbu ie­vešanu Latvijā. Informācijas iero­bežošanas atcelšana sākās tikai 1988. gadā, un arī tad nepilnīgi. Tā dēvētais specfonds beidzot likvidēts 1990. gadā.

Ar to, protams, nav teikts, ka bibliotēkas attīstība padomju lai­ kā pilnībā apstājās. Bibliotēkā tika rīkoti dažādi semināri, kon­ferences, izveidotas jaunas noda­ļas. 1983. gadā atvērts fondu res­taurēšanas un higiēnas sektors, kas vēlāk kļuva par Restaurācijas nodaļu. Par procesu efektīvitāti Padomju savienībā, savukārt, va­ram spriest no fakta, ka 1971. gadā sākts darbs pie latviešu seniespiedumu (1525­1855) ka­taloga sastādīšanas. Darbs pie tā tika pabeigts ... 2000. gadā, tātad dekādi pēc valsts neatkarības atjaunošanas.

1988. gadā Padomju Latvijas Ministru padome pieņēma lē­mumu par jaunas bibliotēkas celtniecību, un nākamajā gadā ASV dzīvojošais architekts Gu­nārs Birkerts sāka darbu pie ēkas architektoniskās koncepcijas. Ap­ liecinot, ka arī demokratiskā val­ stī polītiķi prot stiept gumiju, Saeima likumu par LNB būv­niecību pieņēma tikai 2002. gadā. 2004. gadā valsts sāka atpirkt īpašumus būvlaukuma izveido­šanai. Fizisks darbs pie jaunās ēkas celtniecības sākās 2008. ga­dā, gadu pirms LNB 90. jubilejas. 2011. gadā nosvinēti spāru svēt­ ki, un 2014. gadā Gaismas pils atvērta apmeklētājiem. Drīz pēc tam, 2015. gadā, Latvija bija Eiro­pas savienības Padomes prezidē­jošā valsts, un centrāle tam visam bija tieši LNB. Apmeklētājiem nācās bibliotēkā iekļūt pa sētas puses durvīm, un vairāki stāvi bija pilnībā slēgti.

Par Gaismas pils siluetu domas, kā zināms, dalās. Manuprāt, tā ir skaista celtne, lai gan – es noteikti negribētu būt atbildīgais par logu mazgāšanu. Un tā ir sanācis, ka tieši patlaban ar LNB es veidoju jaunas “attiecības” – tā kā esmu nolēmis pārcelties uz pieticīgāku mājokli, ziedošu lielu vairumu no daudziem simtiem grāmatu, ko aizvadītajā ceturtdaļgadsimtā esmu sakrājis. Paturēšu sevišķi mīļas grāmatas. Lasītājs esmu bijis visa mūža gaŗumā. Mamma man iemācīja lasīt jau divu gadu vecumā. Lasīju Jāņa Širmaņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsud­rabiņa darbus. Vēlāk Aleksandra Grīna un visvairāk – Anšlava Eglīša darbus. Grāmatas manā dzīvoklī lielākoties ir angļu va­ odā, ceru krietni paplašināt Lat­ vijas Nacionālās bibliotēkas krā­jumus tieši tajā. Un, ja kādas no ziedotajām grāmatām pietrūks, zinu, ka varēšu doties uz biblio­tēku, to aizņemties un pēcāk atkal atdot. Neesmu no tiem, kas ciena elektronisko grāmatu lasīšanu, man patīk gluži fiziski turēt ro­kās, šķirstīt, pārlapot. Tā tas būs līdz mūža galam, un tāpēc nu­dien priecājos par jauno Gaismas pili Pārdaugavā. Daudz tai laimes simtgadē un saules mūžu turp­māk!

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti