Dalies:

Kārlis Streips: Kā saprast Rīgā notiekošo?

Kārlis Streips: Kā saprast Rīgā notiekošo?
Foto: LETA
  • 18. Jan. 2020

Vispirms – fakti no vēstures. 2009. gadā par Rīgas mēru kļuva kādreizējais žurnālists Nils Ušakovs un par viņa vietnieku – Lat- vijas pirmās partijas (LPP) veidotājs un vadītājs Ainars Šlesers, cita starpā, savu lielo darba spēju dēļ pazīstams kā “buldozers”. Pārējos mandātus Rīgas domē pārdalīja partija Jaunais laiks (astoņi mandāti) un no tās atšķīlusies Pilsoniskā savienība (14 mandāti). Šīs partijas ieslīga dziļā opozīcijā, Ušakova un Šlesera tandēms sāka saimniekot pēc savas izpratnes.

2013. gadā LPP bija pārtapusi par partiju Gods kalpot Rīgai, un vienotā sarakstā ar Saskaņas centru tika pie visiem 39 mandātiem, opozīcijā atstājot Nacionālo apvienību (12 mandāti) un Vienotību (deviņi mandāti). Mēra vietnieka amatu pārņēma Andris Ameriks no LPP, kuŗš savulaik bijis pazīstams kā “Misters 20%.” Ameriks pats gan apgalvoja, ka tas esot tāpēc, ka viņš strādājot par 20 procentiem cītīgāk nekā citi. Nelabvēļi tikmēr uzskatīja, ka tie 20 procenti atbilda tai summai, kāda uzņēmējiem bija jāmaksā kukuļos, lai tiktu piepašvaldības pasūtījumiem. Katrā gadījumā sistēma “rullēja” tālāk. Nevarētu teikt, ka tā neko nedarīja. Ušakovs allaž bija itin pras- mīgs atbalsta veidošanā, te piešķirot brīvbiļetes sabiedriskajā transportā konkrētām cilvēku kategorijām (un allaž laikā, kad uzņēmums Rīgas Satiksme grima arvien dziļākos un dziļākos parādos), te izremontējot kādu skolu, bērnudārzu vai iekšpagalmu, te atkal rīkojot Jāņu svinības Daugavas krastā.

Taču visus tos gadus pašvaldību pavadīja skandāls pēc skandāla, ko vēstīja arī Laiks un Brīvā Latvija, bet atgādināšu, tā teikt, galvenos hītus. Dienvidu tilts, kuŗa izmaksas izauga līdz vienkārši prātam neaptveramam līmenim, tā liekot domāt par korupciju. Pašvaldības vēlme tirgot dārgu “nanoūdeni,” kas izrādījās tāpat vien no krāna ņemts, un vēl, un vēl. Neviens iepirkums bez skandāla smakas. Taču Nils Ušakovs Rīgas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem allaž bija “mūsu Nils”, jo viņš atbalstīja tā dēvēto Uzvarasdienu Pārdaugavā 9. maijā, atbalstīja referendumu, kuŗā krievu valodai bija paredzēts valsts valodas statuss. Un – ar vienu izņēmumu – nekad neatzina faktu, ka Latvija bija okupēta (izņēmums bija angļu valodā un kādā diplomātiskā saietā). Ja to visu salika kopā ar minētajām brīvbiļetēm sabiedriskajā transportā, tad “mūsu Nils” daudziem cilvēkiem bija absolūts elks.

Lasītākās ziņas valstī

Pienāca 2017. gada pašvaldību vēlēšanas. Lielais jautājums bija par to, vai visām tām partijām, kuŗas nebija Saskaņa/GKR, izdosies šo tandēmu gāzt no troņa. Neizdevās. Tandēma mandātu skaits gan no 39 saruka līdz 32, pārējie mandāti tika Latvijas Reģionu apvienības un partijas Latvijas attīstībai kopsarakstam (9), Jaunajai konservatīvajai partijai (9), Nacionālajai apvienībai (6) un partijai Vienotība (4). Ušakovs atgriezās mēra, bet Ameriks – viņa vietnieka krēslā. Taču pretkorupcijas žņaugi sāka vilkties ciešāk un ciešāk. Pa to starpu notika 13. Saeimas vēlēšanas, un par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru kļuva pagalam enerģiskais Juris Pūce. Pērn aprīlī ministrs Ušakovu atstādināja no amata pienākumu pildīšanas, bet tobrīd Ušakovs jau bija paziņojis kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuŗ abi ar Ameriku arī tika pie mandātiem. Tas gan viņus neglābs no izdošanas kriminālvajāšanai, ja Latvijas varas iestādes to palūgs, taču tas ir nākotnes jautājums.

Kopš Ušakova aiziešanas citu vārdu kā jezga attiecībā uz Rīgas pašvaldības darbu nevaru atrast. Kronis visam bija piepešais pa- ziņojums pērnruden, ka turpmāk četru sadzīves atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu vietā būs tikai viens monopolists ar tiesībām uz 20 (!) gadiem un ar krietni paaugstinātu maksu. Tam nē pateica Konkurences padome, taču pašvaldības nespēja tikt galā ar atkritumu apsaimniekošanu ministram Pūcem deva ieganstu sākt spriest par visas Rīgas domes atlaišanu. Likumprojekts par to patlaban Saeimā ir apstiprināts pirmajā lasījumā. Jautājums iestrēdzis, jo atsevišķas parlamenta “gudrās galvas” pieņēma likumu, kuŗā noteikts – ja Rīgā būs ārkārtas vēlēšanas, tad jaunā dome tiks vēlēta nevis līdz nākamajām kārtējām vēlēšanām nākamgad, bet gan līdz tām, kuŗas būs 2025. gadā, tātad uz vairāk nekā pieciem gadiem. Šo domu Valsts prezidents Egils Levits atmeta atpakaļ, un drīz paredzēts sākt vākt parakstus par referendumu. Parakstu vākšana turpināsies līdz 14. februārim (Sirsniņu un mīlnieku dienai).

Bet partijas Rīgas domē, šķiet, pašas sākušas gatavoties ārkārtas vēlēšanām. Pagājušajā nedēļā grupa deputātu sacēlās pret mēru Oļegu Burovu, apgalvojot, ka viņš esot pārāk diktatorisks. Cita starpā, galvaspilsēta patlaban strādā bez budžeta, kas nozīmē, ka proporcionāli tiek sadalīti izdevumi atbilstoši pagājušā gada budžetam. Par labu saimniekošanu tas neliecina nu nekādi. (Līdz redakcijas slēgšanai Oļegs Burovs nebija “gāzts”).

Runājot par ārkārtas vēlēšanām, gribu cerēt, ka tādu gadījumā tā dēvētās “latviskās partijas” beidzot aizmirsīs par savām ambīcijām un veidos vienu vai divus sarakstus ar mērķi nodrošināt, ka Saskaņas ēra mūsu galvaspilsētā beigsies.

Autors: Kārlis Streips

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti