Dalies:

Kāpēc ārzemniekiem ir vērts lasīt latviešu literatūru?

Kāpēc ārzemniekiem ir vērts lasīt latviešu literatūru?
  • 15. Mar. 2019

Ar vācieti, inženieri un ekonomistu Kristjanu Hevikeru (Christian Hewicker) sarunājos labā latviešu valodā. Viņš marta sākumā kopā ar dzīvesbiedri latvieti ir atnācis uz gadskārtējo Latviešu literatūras pulciņu Annabergā, Bonnā, Rietumvācijā.

Kāpēc Tu, būdams vācietis un dzīvodams Vācijā, lasi latviešu literatūru?

Pirmkārt, to vērts ir darīt valodas dēļ. Bet īpaši tādēļ, lai saprastu latviešu dzīvi un uzskatus. Piemēram, man bija ļoti interesanti izlasīt dažas grāmatas no pagājuša gadsimta 20-30 gadiem, saprast latviešu skatapunktu uz vēsturi un politiku tajā laikā. Izlasīju Annas Brigaderes "Kvēlošā lokā", Pāvila Rozīša "Valmieras puikas".

Lasītākās ziņas valstī

Ne katrs latvietis tās ir lasījis.

Bija ļoti interesanti lasīt par 1905. gada revolūciju. Agrāk par to biju lasījis no baltvācu viedokļa. Un tagad par to pašu lasīt no latviešu puses bija ļoti interesanti. Katrai pusei – gan latviešu, gan vācu – bija sava taisnība. Es saprotu, kāpēc latvieši tajā laikā tik ļoti ienīda vāciešus. Bet es varu arī saprast, kāpēc muižnieki revolucionārus uzskatīja par teroristiem un bandītiem.

Tad vēl sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" izlasīju Gunta Bereļa grāmatu "Vārdiem nebija vietas" un Andras Manfeldes "Virsnieku sievas". Es jau mazliet vēl pieredzēju padomju laiku, tāpēc arī daudz ko varu saprast, ko citi vācieši nespēj.

Kāpēc Tu to visu lasi? Tāpēc, ka sieva ir latviete?

Nē, man vienkārši patīk lasīt. Kvēlošā lokā es pats nopirku, bet Valmieras puikas – vairs neatceros, vai nu sieva vai sievas vecāki man uzdāvināja.

Vai Tu tagad esi kaut kādā ziņā bagātāks, ka vari izprast latviešu tautu?

Es domāju, ka – jā. Bet principā jau vienalga – vācu, latviešu vai kāda cita tauta.

Kā Tev sākās interese tieši par latviešiem – par mūsu kultūru, literatūru un vēsturi?

Tas sākās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. No vienas puses, arī pie mums jau atnāca ziņas par Atmodu, īpaši par to, kas notika Baltijas valstīs, tāpat – par notikumiem Austrumeiropā un Austrumvācijā. Es toreiz mācījos krievu valodu, tāpēc man bija interese par Padomju Savienību. Tā tas viss sagāja kopā.

Vietā, kur dzīvoju ar vecākiem, notika sadarbība ar igauņiem, tāpēc man sākumā radās interese tieši par Igauniju. 1991. gadā es piedalījos studentu apmaiņā ar Igauniju un Latviju, kurai pateicoties, es nokļuvu Igaunijā. Pēc tam ļoti stipri interesējos par šim abām, pat visām trijām Baltijas valstīm. Kad satiku savu nākamo sievu Zani, tad viņas dēļ šī interese pārgāja visvairāk uz Latviju.

Tagad, kad esi iepazinis Latviju un latviešus, vai vari pateikt, kādi mēs esam?

Grūts jautājums. Jūs arī esat cilvēki. (smejas) Bet vienmēr jau ir kaut kas īpašs. Latvieši parasti saka – Būs jau labi. (smejas) Jā – Gerai, gerai lietuviski.

Jūs, piemēram, neesat tik kārtīgi, tik pedantiski kā vācieši. Tas atšķiras. Taču jūs esat daudz viesmīlīgāki nekā cilvēki šeit, Rietumeiropā vai vismaz Vācijā. Un, protams, man ļoti patīk jūsu tautas dejas un dziesmas, kas jums ir ļoti svarīgas. Tomēr tās ir ārkārtīgi sarežģītas. Tās man arī radīja arī zināmas problēmas – jūs visu laiku dziedājāt, bet nebija grāmatas ar vārdiem, tāpēc nevarēju dziedāt līdzi.

Bet tagad Tu dziedi un dejo līdzi.

Jā. Bet vēl joprojām bieži tekstus no galvas nezinu. Vēl runājot par latviešiem... Jūsu ziņās vai diskusijās par vēsturi bieži parādās – mēs esam tie sliktie, tie vājie. Jūs par maz lepojaties ar savu vēsturi, Igaunijā un Skandināvijā to dara vairāk. Kādreiz jums varbūt vajag lielāku pašapziņu.

Autore: Ieva Freinberga
Foto: Publicitātes attēls

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē