Dalies:

“Kamoliņa” ceļojums laikā un telpā

  • 15. Nov. 2019
“Kamoliņa”  ceļojums laikā un telpā
“Kamoliņa”  ceļojums laikā un telpā
“Kamoliņa”  ceļojums laikā un telpā
“Kamoliņa”  ceļojums laikā un telpā
“Kamoliņa”  ceļojums laikā un telpā
“Kamoliņa”  ceļojums laikā un telpā

No 18. līdz 30. septembrim Latviešu tautas deju kopa “Kamoliņš” no Līdsas-Bradfordas Anglijā (vadītājs Māris Pūlis) viesojās ar koncertiem Gruzijā un Azerbaidžānā. Šis ceļojums varēja notikt, pateicoties sadarbībai ar Gruzijas latviešu biedrību “Ave Sol” un Latvijas vēstniecību Azerbaidžānā. Mūsu viesošanās Gruzijā sakrita ar Gruzijas latviešu biedrības “Ave Sol” 25 gadu jubilejas svinībām.

Gruzija – tuvāk debesīm

Pēc 12 stundu ceļojuma beidzot nokļūstam  galamērķī – Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Kaut gan pulkstenis rāda pusnakti, ir patīkami silts. Nākošā diena jauka un saulaina. Tiekamies ar Gruzijas latviešiem – Gruzijas latviešu biedrības vadītāju Daci Javashvili un citiem interesentiem. Ilggadējās Gruzijas latviešu biedrības priekšsēdes un bijušās Latvijas Goda konsules Regīnas Jakobidzes vadībā izstaigājam pa latviešu pēdām Tbilisi. Iepazīstamies ar Latvijas mākslas darbinieka, mākslinieka, pedagoga un etnogrāfa Jūlija Straumes darbību Gruzijā, slavenā kordiriģenta Jāņa Dūmiņa ceļiem un citu latviešu sniegumu Gruzijas kultūrā un mākslā.
Pirmais iespaids Tbilisi – esam pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā – visur naudas maiņas punkti, krāmu tirdziņā padomju nostalģija ar to laiku suvenīriem, daudzās vietās pilsētā vēl virmo padomju laiku elpa. Tik dažāda, daudzveidīga, brīnumaina. Turpat blakus supermodernais ar veco, bagātais ar pieticīgo. Neskatoties uz to – pilsēta attīstās, daudz modernu ēku, restorāni, kafejnīcas, viesnīcas.


Piedalāmies “Ave Sol” 25 gadu darbībai veltītās izstādes atklāšanā un noskatāmies video par “Ave Sol” darbību. Vakarā – vakariņas restorānā ar gruzīnu tradicionāliem ēdieniem un vietējo dejotāju priekšnesumiem. Tāds temperaments!


Nākamajā dienā mūs gaida ceļojums pa slaveno Gruzijas Kara ceļu. Gruzijas Kara  Ceļš  ir vienīgā saikne no Ziemeļiem ar šo nepakļāvīgo zemi. Aptuveni 200 km garais kalnu ceļš jau kopš 1. gadsimta ir bijis vienīgais veids, kā Ziemeļu kaimiņiem tirgoties, karot un viesoties Gruzijā. Mūsu ceļa mērķis – redzēt slaveno kalnu Kazbegi – Gruzijas augstāko virsotni un trešo augstāko Kaukāzā (5047 m virs jūras līmeņa). Gruzīni paši šo kalnu sauc par Mkinvari – kalnu ar ledus cepuri. Pa ceļam ik pa brīdim apstājamies fotografēties pie skaistiem, vareniem dabas skatiem. Un ceļš ved aizvien kalnup – pretī debesīm. Vareni, reizēm draudīgi, bet skaisti. Braucam cauri slavenajam slēpošanas kūrortam Gudauri un tikai tālāk un augstāk. Nokļūstam Stepancmindas pilsētiņā, no kurienes paveras skats uz  Kazbegi kalnu. Pusdienojam, baudām garšīgo gruzīnu vīnu. Un tad jau gaida svētceļojums uz Gergeti Svētās Trīsvienības baznīciņu augstu kalnos. Tur var nokļūt vienīgi uzticoties vietējiem džipu vadītājiem, jo ceļš ir ļoti stāvs un līkumots. Neaprakstāmi vientuļa un skarba vieta. Tikai tur var izjust dabas varenību un vienotību ar kaut ko augstāku...
Sestdien Gruzijas latviešu biedrības “Ave Sol” 25 gadu jubileja. Tiekamies Suhumi Universitātes telpās Latvijas auditorijā. Jā, tieši tā – Latvijas auditorijā. Šeit ir daudz materiālu par Latviju, Latvijas kultūru, dabu, ekonomiku. Ir arī auditorijas  veltītas citu valstu kultūrām. Šis ir viens no Suhumi Universitātes darbības virzieniem. Pēc runām un apsveikumiem, piedaloties Latvijas vēstniecības Gruzijā pārstāvjiem, tiek dots vārds mums – “Kamoliņam”. Sveicam viņus ar savu priekšnesumu. Pēc tam garšīgas uzkodas, gruzīnu vīns, patīkamas sarunas, draudzības stiprināšana, dejas un atvadu dziesma “Projām jāiet”.
Svētdien garš ceļojums pa Gruzijas dienvidiem. Braucam garām Josifa Staļina dzimtajai pilsētai Gori, tālumā redzama krievu armijas okupētā zona. Aizceļojam gandriz lidz Turcijas robežai. Mūsu pirmais galamērķis Rabati cietoksnis. Tulkojot no arābu valodas, tas nozīmē “nocietināta vieta”. Šis rajons vēsturiski tiek saukts par Gruzijas Dienvidu vārtiem un tam visos laikos ir bijusi nozīmīga loma valsts politikā, kultūrā un ekonomikā.  Cietoksnis pirmoreiz hronikās datēts ar 13. gadsimtu un bijis nozīmīgs politisks, ekonomisks un kultūras centrs. Cauri vietējai pilsētiņai veda karavānu ceļi uz Bizantijas impēriju (vēlāk Turciju) un citām Āzijas valstīm. Starp citu, arī slavenais Zīda ceļš vijies cauri Gruzijas teritorijai.  2012. gadā pilnīgi atjaunots, šodien tas kalpo kā muzejs un tūristu galamērķis. Turpinām savu ceļojumu pa apbrīnojami gleznainām vietām, līkumojot pa Kaukāza nebeidzamajiem serpentīniem līdz nākošajam ceļa mērķim – Vardzia alu pilsētiņai. Šī nav pilsēta parastā nozīmē, kā mēs esam pieraduši redzēt. Pilsēta ir iebūvēta kalnu grēdā. Pastāvējusi apm. 11.-13. gadsimtam. Kalna iekšienē izveidoti alu labirinti, kas savieno telpas un apartamentus – pavisam 242 telpas, ieskaitot sešas kapelas, karalienes Tamāras apartamentus, kopējo satikšanās istabu, aptieku, 25 vīna pagrabus. Pašiem sava ūdens apgāde un kanalizācijas sistēma. Pilsētiņa kalna iekšienē reizē kalpojusi arī kā cietoksnis, jo dzīvošana augstu kalna iekšienē 1300 m augstumā norobežoja no apkārtējas pasaules un deva savu daļu drošības. Atpakaļceļā piestājam  slavenajā kūrortā Boržomi, kas ir slavens, pateicoties dabīgo minerālūdens avotiem. Boržomi minerālūdens tagad ir galvenā Gruzijas eksporta prece. Protams, nobaudām mēs arī. Garšojam divu veidu minerālūdeņus – silto un auksto un abi smaržo pēc sēra, bet veselīgi.
Baudām fantastisko gruzīnu tautas viesmīlību, garšīgos ēdienus, vīnu.


Nākamā pieturvieta – Telavi Kakheti ielejā. Mūsu ceļasomas tik smagas, ka pa ceļam, rāpjoties kalnā, busiņam riepa pušu gan. Uztraukumam nemaz nesanāk laika, jo pēc dažām minūtēm, kad mūsu čemodāni izkrauti no busiņa un stāv ceļmalā, piestāj laipns gruzīnu šoferītis un piedāvā savu palīdzību. Visi čemodāni tiek veiksmīgi nogādāti Telavi viesnīcā, kam tikai pēc pusstundas sekojam mēs ar nomainīto riteni. Fantastisks skats no viesnīcas loga, kalni mazliet dūmakaini pēcpusdienas saulē.
Šeit mūs sagaida Gruzijas latviete Inga Gavare, kas ir priecīga satikt katru tautieti, jo Telavi latvieši nedzīvo. Vakarā mums kopīgs koncerts ar gruzīnu deju skolas jauniešiem. Liela pieredzes skola abām pusēm. Dažādas tradīcijas, temperamenti, bet kultūras saprotas bez vārdiem.  Daudz iemācījāmies par gruzīnu deju, tās jēgu, tapat arī viņi par mūsu tautas deju. Vakara izskaņā bijām ļoti gandarīti, kļuvuši bagātāki ar citu kultūru. Saviļņojums tik liels, ka tiek dziedāts “Dievs, svētī Latviju” un gruzīni atbild ar savas valsts himnu.
Mūsu pēdējā diena šinī viesmīlīgajā un brīnišķīgajā valstī paiet Kakheti ielejas vīna dārzā. Viesojamies Gio Injgia vīna darītavā. Mums tiek iedalītas trīs līnijas ar vīnogu stādiem, tiekam apgādāti ar nazīšiem un spaiņiem. Pirms darba tiekam stiprināti ar vietējām zālītēm – čaču (tā sauc vīnogu degvīnu), jo bez tā  nav veiksmes ne ražas vākšanā, ne vīna darīšanā. Kad ogas novāktas un atvestas uz darītavu, spiežam sulu no pašu lasītām ogām pēc sentēvu metodes, mīcot ogas ar kājām, pirms tam gan uzvelkot gumijas zābakus (nomazgātus). Šai darbā mums labi palīdz latviešu tautas dejas prasmes, jo varam vienoties kopējā ritmā. Tiekam iepazīstināti ar vīna darīšanas metodēm, degustējam jauno vīnu.  Pēc smaga darba vīna dārzā un sulas spiešanā sēžamies pie galda, lai atkal baudītu garšīgos gruzīnu ēdienus, kas tiek piegādāti neskaitāmā daudzumā un pēc viņu tradīcijām. Tas viss notiek vakara vadītāja “tamadas” vadībā. Neskaitāmi tosti, dziesmas, atkal ēdieni, tosti un dziesmas... Vakara nagla – torte ar svecēm Aksanai dzimšanas dienā! Īsts pārsteigums! Dziedam “ Daudz baltu dieniņu”. Un tad jau laiks doties atpakaļ uz Telavi, vēl tikai kopīga fotografēšanās, pat suns  piedalās.

Azerbaidžāna - 28 metri zem jūras līmeņa.

Lasītākās ziņas valstī

Nākošajā rītā pakojam čemodānus un mūsu ceļš ved tālāk uz nākošo valsti – Azerbaidžānu. Īsti nesaprotam, kas mūs tur sagaida – viss svešs un nezināms. Azerbaidžānas robežu šķērsojam kājām ar savu bagāžu pie rokas, kas tiek rūpīgi pārbaudīta. Iebraukšanai valstī vajadzīgs uzrādīt vīzu. Tikko esam šķērsojuši Azerbaidžānas robežu, mūs aplido bars melnīgsnēju vīriešu, piedāvājot samainīt mūsu dolārus pret vietējo valūtu. Neuzticamies, jo īsti nezinām vietējās valūtas kursu un vai nauda patiešām ir īsta. Kioskiņos, kur tiek pārdoti saldumi, dzērieni un citi nieki, nekur nav uzrādītas produktu cenas, ir liela iespēja iepirkties par krietni lielāku cenu, kā prece patiesībā maksā. Azerbaidžāna ir ļoti korumpēta valsts. Sagaidām busiņu un braucam tālāk.Pelēka, kalnaina,  smilšaina ainava. Sākas līdzenums, lauksaimniecības tehnika vēl padomju laika mantojums – smagās automašīnas ZIL, KAMAZ, šur tur redzami graudu novākšanas kombaini “Ņiva”, daudz vieglo automašīnu “Žiguļi”, toties automaģistrāle moderna, ceļa segums kvalitatīvs. Iebraucot mūsu tās dienas gala mērķī pilsētā Šamkirā, esam absolūti un patīkami pārsteigti, redzot milzīgo atšķirību – moderna arhitektūra, tīras, platas ielas, zaļi zālieni. Apmetamies Šamkiras lepnākajā 5 zvaigžņu  viesnicā “Excelsior”. Mūs cienā ar izsmalcinātām pusdienām, pēc kurām tūlīt jādodas uz koncerta vietu – bijušā prezidenta Heidara Alijeva centru, kas kalpo arī kā muzejs un kultūras iestāde.
Te jāpiemin, ka Azerbaidžānā nepastāv parlamentāra demokrātija mūsu izpratnē. Valstī darbojas parlaments, bet praktiski valsts vadība ir prezidenta Ilhama Alijeva un viņam tuvu stāvošu personu rokās. Ilhams Alijevs ir iepriekšējā prezidenta Heidara Alijeva dēls. Azerbaidžānā vēl joprojām valda Heidara Alijeva kults. H. Alijevs ir bijis pie valsts vadības stūres no 1969. – 2003. gadam ar dažiem pārtraukumiem un viņa ģimenei ir ļoti liela ietekme valstī. Tāpēc arī valsts saucas “unitāra konstitucionāla republika”.


Braucot uz koncerta vietu, ievērojām, ka policija slēgusi dažas ielas, lai mēs viegli un ātri varētu nokļūt savā galamērķī. Zālē nevienas brīvas vietas, visur drošības apsardze. Sagaidām augstos viesus – Šamkiras rajona mēru Alimpasha Mammadovu, Latvijas vēstnieku Azerbaidžānā Daini Garanču un citas augstas amatpersonas. Nav nevienam jāsaka, ka esam pamatīgi uztraukušies. Bet uztraukums pāriet, kad jau pēc pirmās nodejotās dejas jūtam klātesošo atsaucību  un patīkamo atmosfēru, kas valda skatītāju zālē. Koncerta izskaņā publika aplaudē stāvot kājās – absolūta sajūsma no abām pusēm. Finālā dejojam
 “Plaukstiņpolku” ar augstām Azerbaidžānas amatpersonām – kā viņi priecājās ...   Šis fakts vēlreiz pierāda, ka kultūras sapratnei un mijiedarbībai nav robežu – ne valodas, ne valstu, ne tradīciju, ne politisku, ne vecuma.


Baku mūs gaida četras uzstāšanās. Pirmā Rašida Behbudova Valsts Muzikālajā teātrī. Atkal pilna skatītāju zāle, fantastiska publikas atsaucība, tiekam filmēti televīzijai. Pateicoties Latvijas vēstniecībai Azerbaidžānā, vakariņojam pašā Kaspijas jūras krastā. Tiekam cienāti ar visdažādāko veidu zivju ēdieniem.
Esam iepatikušies Azerbaidžānas TV galvenā kanāla cilvēkiem un nākošajā rītā mūs gaida filmēšanas TV šovā, ka norisinās Qala Arheoloģijas un Etnogrāfijas muzeju kompleksā netālu no Baku. Šova mērķis ir parādīt kopīgo abām kultūrām – kalšanas darbus, vilnas apstrādi, maizes cepšanu. Pamīšus uztstājamies mēs un azerbaidžāņu mākslinieki. Filmēšanas gaitā mēs griezāmies azerbaidžāņu dejā un mūsu saimnieki ar prieku apguva latviešu dejas soļus.
Starp filmēšanos un kārtējam bagātīgajām pusdienām ar astoņiem vai vairāk ēdieniem (neviens tos nevarēja saskaitīt) apmeklējam Ateshgah jeb Uguns templi. Templis ticis uzcelts vietā, kur caur augsni no pazemes pastāvīgi sūcas dabasgāze, ko var dēvēt par “degošo zemi”. Senai templis ir daļa no Zoroatrisma – vienas no senākam reliģijām, kurā pielūdza mūžīgo liesmu. Arī Azerbaidžānas nosaukums ir radies no vārda “Azer”, kas tulkojumā nozīmē “uguns”.
Pēcpusdienā divi koncerti pilsētas parkos, kuros piedalās Latvijas vēstnieks Azerbaidžānā Dainis Garančs, padomniece Vija Buša un augstas Baku pilsētas amatpersonas.


Svētdien, mūsu pēdējā ceļojuma dienā, mūsu jaukā šoferīša vizināti Vijas Bušas vadībā beidzot dodamies iepazīt Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku. Jāatzīmē, ka Baku atrodas 28 metri zem jūras līmeņa un ir lielākā pilsēta pasaulē, kas atrodas tik zemu. Pateicoties naftas biznesam, pēdējos trīsdesmit gados pilsēta ir izaugusi par ļoti modernu, varētu pat teikt supermodernu Eiropas dienvidu pērli. Daudz modernu augstceltņu, kuru vidū izceļas slavenie “liesmu torņi”. Apmeklējam Heidara Alijeva centru – muzeju, paklāju muzeju, pirmo industriālo naftas urbumu pasaulē. Un, protams, tiekam uzvesti vienā no pilsētas augstākajām vietām, lai varētu baudīt un fotografēt pilsētas panorāmu visā tās krāšņumā.


Vēl pēdējoreiz tiek baudīti izsmalcināti azerbaidžāņu ēdieni un dzērnieni. Tad dodamies uz Vecpilsētu iztērēt pēdējo vietējo naudu un iegādāties suvenīrus. Pa ceļam iegriežamies ieliņā, kur tika filmēts slavenais skats no filmas “Briljanta roka”. Tagad tur darbojas kafejnīca, kas saucas “Čort poberī” (Velns parāvis), un vēl joprojām kāds krīt un sauc “čort poberī”.


Katrs ceļojums reiz beidzas. Arī mūsējais. Sakām mīļu paldies Vijai un dodamies uz lidostu, lai atkal atgrieztos reālajā dzīvē – čort poberī.
Izsakām vislielāko pateicību visiem, kas palīdzēja mums noorganizēt šo  ceļojumu un gādāja par viesnīcām, koncertiem, transportu, ēdināšanu, ekskursijām. Īpaša pateicība Gruzijas latvietēm Dacei Javashvili, Regīnai Jakobidzei, Ingai Gavarei, Latvijas vēstniecībai Azerbaidžānā un personīgi Vijai Bušai.

Autore: Anda Krolle no “Kamoliņa”

 

 

 



 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti