Dalies:

Kā pildām NATO līguma 3. pantu

Kā pildām NATO līguma 3. pantu
  • 09. Nov. 2019

VALSTS AIZSARDZĪBAS UN PATRIOTISMA FONDA „NAMEJS” VADĪTĀJS ĢENERĀLLEITNANTS RAIMONDS GRAUBE INTERVIJĀ LIGITAI KOVTUNAI  

Cik droši Latvija var justies šābrīža nedrošajā, mainīgajā un neprognozējamā pasaulē? 

Tā kā esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, varam apgalvot – varam justies droši. Jā, mums ir sliktais vēstures piemērs ar Molotova-Ribentropa paktu, kad tikām „notirgoti”, tā ir vēsturiskā pieredze un pamats domāt pašiem. Taču šobrīd ir cita situācija, jo – nav pamata šaubīties par NATO līguma 5. pantu. Un tomēr – ja mūsu saruna notiktu, piemēram, 2014. gadā, nedēļu pirms Krievija anektēja Krimu, briesmas mūsu drošībai es uzskatītu par gluži neiespējamām. Turklāt tolaik biju valsts  Bruņoto spēku komandieris, un man bija  piekļuve arī tā sauktajai klasificētai informācijai, un, pat balstoties uz to, man nebija pamata aizdomām, ka kaut kas tāds var notikt. Bet notika, un šis piemērs ir jāpatur prātā. Runājot par NATO vienotību, jā, tas ir šīs aliances fundamentālais princips, bet, kā redzam, pa šo laiku jau ir noticis jauns konflikts, kuŗā iesaistītas Turcija, Sīrija, Krievija un ASV, Amerikas prezidents ir izvirzījis sankcijas pret NATO dalībvalsti... Tāpēc tagad es īpaši atgādinu vēl arī NATO dalībvalstu līguma 3. pantu, kas darbojas līdztekus ar 5. pantu un kuŗā teikts: Lai pēc iespējas efektīvāk izpildītu Līguma mērķus, Puses, katra atsevišķa vai visas kopā, ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kopējās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam. 

Lasītākās ziņas valstī

Šo nedrīkst „piemirst” ne Latvijas sabiedrība, ne polītiķi, jo – NATO nav radīta, lai aizstāvētu Baltijas valstis. NATO ir jāaizstāv citai cita dalībvalsts, tātad jāattīsta kā individuālie, tā kopējie spēki. 

Nedomāju, ka kāda, pat visagresīvākā puse gribētu izraisīt Trešo pasaules kaŗu, bet no lokāliem konfliktiem un provokācijām mēs neesam pasargāti. Tālab pat aizsardzības jomas retorikā tiek izmantots tāds vienkāršs un labi saprotams salīdzinājums ar ezi – mums jābūt tādiem kā ezis, ar daudz asām adatām pašaizsardzībai.

Cik ass ezis esam mēs paši?

Paliekam ar katru gadu spēcīgāki, un tā jābūt, lai pat pie vissliktākajiem scenārijiem spētu būt gatavi pašaizsardzībai, respektīvi, lai īstenotos NATO līguma 5. pants, jāīsteno arī 3. pants. Mūsu valsts Bruņoto spēku nodrošinājums ir augstā līmenī, spējas pieaug. 

Bet bija tik grūti pārliecināt tautiešus, ka Latvijas valsts pilda savas funkcionālās saistības, proti, 2% no IKP iemaksā NATO budžetā. Pilda taču! 

Protams! Turklāt, kā redzam, apspriežot valsts budžetu, šī aizsardzības pozicija pat netiek diskutēta – vajag, un viss! Es šajā jautājumā saskatu vēl kādu  citu aspektu – vai tas nav „nebeidzamais stāsts” par attieksmi pašiem pret sevi, stāsts par „kalpa filozofiju” – mums lika, tāpēc maksājam. Nu, nē, taču! Mums 2% no iekšzemes kopprodukta tātad ir adekvāts lielums. Turklāt visām valstīm, kas pilda  šos „procentus”, ir savas sociālās problēmas un polītiskās programmas, kam naudas vienmēr par maz. Ir jāsaprot, ka šos maksājumus veicam nevis tāpēc, ka liek, bet gan tas nozīmē, ka mēs balansēti veidojam savas valsts budžetu, atbilstošu summu – atkārtoju – bez diskusijām! – paredzot valsts aizsardzībai. Un, ja vajadzēs, palielināsim. 

ASV prezidents gan izteicās, ka Eiropai vairāk jādomā pašai par savu drošību, nevis jārēķinās ar ASV nozīmīgo atbalstu...

Latvijas gadījumā atsauce uz lielāko NTO valstu diskusijām vienmēr ir svarīga. Tomēr mūsu domāšanu radikāli mainīja ukraiņu asinis 2014. gadā... Pat vairāk nekā polītiskie uzstādījumi. Es vairāk uzsvērtu šo aspektu nekā mūsu sabiedroto viedokļus. Izmaiņas drošības situācijā pieprasīja nekavējoši stiprināt mūsu pašaizsardzības spējas.  Un vēl – jāņem vērā, ka mūsu lielajiem sabiedrotajiem pašiem jau sen bijušas savas izveidotas armijas, pat Polijā, Slovēnijā, Čechijā un citās Eiropas Austrumu bloka valstīs 1991. gadā bija sava armija, savas kaŗaskolas ar mācībspēkiem, ieročiem, loģistiku utt. Mums nebija nekā, ne struktūras, ne ieroču. Eiropas Austrumu bloka valstu armijas bija ideoloģiski greizi organizētas, bet bija.  Mēs bijām „balta lapa”.  Ja skatāmies no nepieciešamo resursu viedokļa, tad modernizēt un attīstīt vienmēr ir vieglāk un lētāk nekā sākt no nulles, bet daudz grūtāk ir mainīt pašu galveno transformācijas elementu, kas saistās ar  rietumniecisko domāšanas veidu un attieksmi pret kaŗavīru.  Pats no pirmās dienas biju Zemessardzē un zinu, ka mums nebija  pat Kalašņikova automāta. Un tomēr uzskatu, ka bija labāk veidot nacionālo aizsardzības sistēmu no pašiem pamatiem nekā veikt pārmaiņas esošajā sistēmā. Austrumeiropā joprojām nevar tai tikt pāri, piemēram, attieksmē pret kaŗavīriem. Cits piemērs – Igaunija, kur it visur, ieskaitot valsts pārvaldi, nomainīja vecos kadrus ar jauniem, lai arī nepieredzējušiem, taču atvērtiem pārmaiņām un jaunām idejām. Un tas, kā redzams, ir labi nostrādājis.

Latvijā, savukārt, nostrādāja kombinācija, kur Bruņotos spēkus veidoja gan Barikādēs dzimušie patriotiskie zemessargi, gan PSRS militāro izglītību guvušie virsnieki. Tam pievienojot izglītošanos Rietumu militārajās skolās, dzima mūsu aizsardzības modelis. 

Talkā nāca Amerika...

Ne tikai Amerikas, arī Lielbritanijas, Kanadas un citu sabiedroto valstu militārajās mācību iestādēs papildinājušies daudzi simti Latvijas militāro speciālistu. Es pats arī. Tagad mūsu speciālisti mācās Baltijas Aizsardzības kolledžā un. protams, turpina izglītoties arī citās NATO dalībvalstīs.

Lai gan, kā apgalvojat, esam intelektuāli pašpietiekami un audzējam spēkus, pretspēku demonstrē agresīvais kaimiņš. Piemēram, nozīmīgi palielinot valsts financējumu mediju telpai. Ja vēl zinām, ka turpina darboties ideoloģiskie Krievijas mechanismi attiecībā uz saviem tautiešiem ārzemēs, vai nav jābažījas par tā saukto „piekto kolonnu” Latvijā? 

Ja ar šo „piekto kolonnu” saprotam organizētu spēku, kas spējīgs sarīkot jaudīgas masu nekārtības vai nemierus, lai mēģinātu veidot scēnārijus, līdzīgus kā, piemēram, Donbasā, mana atbilde – nē, nav! Pati situācija sabiedrībā nav tāda, lai aktīvizētu pietiekami lielu nemiernieku skaitu. „Individuālie” ir mūsu valsts drošības dienestu uzmanības lokā, un par tiem nedaudzajiem tiešām nav pamata bažīties.

Ja, savukārt, „piekto kolonnu” uztveram kā ideoloģisku spēku, kas spēj saorganizēties uz kādām protesta akcijām, piemēram, „krievu skolu aizstāvībai” un nav vardarbīgs, tad jāatdzīst, ka viņi to spēj organizēt. Tomēr būtiskākais ir mums pašiem neiekrist šajos melu un dezinformācijas slazdos. Drīzāk jābaidās no tā, lai mēs paši netiktu ietekmēti, un līdz ar to mūsu rīcībspēja. Piemēram, izvēloties partijas, par kuŗām balsot kārtējās vēlēšanās. Galvenais, kas man rūp, ‒ lai netiktu grauta pārliecība, ka mēs tiešām esam saimnieki savā zemē, lai netiktu kultivēts mazvērtības komplekss. Galu galā mēs tiešām esam īpaša tauta, kas prata izmantot iespēju atgūt neatkarību, ko mums neviens neuzdāvināja  un kas nenāca nejauši! Ir tautas, kas to nespēja.

Runājot par Krievijas propagandu, ‒ tās jauda ir tik liela, ka mēs tiešām nevaram stāties pretim, lietojot tādas pašas metodes. Bet tas, ko mēs varam, - ir jāstāsta patiesība, jāizkopj spēja kritiski vērtēt, un tas iet rokrokā ar mūsu izglītības sistēmu. Tas nav tikai žurnālistikas jautājums. Arī mēs Bruņotajos spēkos saņemam sabiedrības locekļus, un mēs esam tās atspulgs. Un tāpēc ļoti nopietni pievēršamies jauniešu  papildus vēsturiskai izglītošanai, patriotiskai audzināšanai. Pat taktiskajās mācībās izmantojam, piemēram, latviešu vēsturisko kauju pieredzi, kā Mores kauju, cīņas pie Mazās Juglas u. c. Analizējot taktiku, kaŗavīrs apgūst arī zināšanas par vēsturisko faktu, pavisam konkrēti un emocionāli. Ir tāds apzīmējums militārajā teorijā – visaptverošā aizsardzība, kas iekļauj visdažādākos „instrumentus”. 

Jūs vadāt fondu „Namejs”, kas arī iekļaujas šajā „visaptverošajā aizsardzībā”, jo māca attieksmi pret vēsturi, pret kaŗavīra personību. 

10. novembrī fondam apritēs divi gadi kopš aktīvās darbības uzsākšanas. Tas tika nodibināts, arī lielā mērā pateicoties latviešu trimdas organizāciju un tautiešu ziedojumiem, kam, izmantojot izdevību, vēlos vēlreiz pateikties! Jūsu ziedotie līdzekļi ir izmantoti atbilstoši fonda mērķiem un, ievērojot trimdas latviešu organizāciju un individuālo ziedotāju  prioritātes. Tā, piemēram, ir sarīkotas divas nometnes bērniem, kuŗu vecāki piedalījušies starptautiskajās misijās vai krituši kauju operācijās, sniedzam sociālu un rehabilitācijas atbalstu kritušo kaŗavīru ģimenēm, veterāniem, kuri veidojuši Bruņotos spēkus un piedalījušie starptautiskajās operācijās Balkānos, Irākā, Afgānistānā un daudzās citās vietās, tādējādi ļaujot mūsu NATO sabiedrotajiem uzticēties Latvijas solidāritātei.

Kopā ar Rīgas Mākslas un mediju technikuma audzēkņiem esam pasnieguši skaistu un vērtīgu dāvanu Lestenes baznīcai  ‒ divas lustras, ko darinājuši šīs skolas audzēkņi. Tas saistās ar vēsturisko piemiņu tiem, kas atdusas Daugavas Vanagu organizācijas izlolotajos Lestenes Brāļu kapos. 

UZZIŅAI

Valsts aizsardzības un patriotisma fonds „Namejs” izveidots 2015. gada 21. jūlijā. Fondā darbojas bijušie Nacionālo bruņoto spēku komandieri – valdes priekšsēdis Raimonds Graube, valdes locekļi Juris Dalbiņš, Dainis Turlais, kā arī sabiedrībā zināmas personas – bijušais SAB priekšnieks ģenerālis Jānis Kažociņš, uzņēmējs, LMT (Latvijas mobilais telefons) vadītājs Juris Binde un akadēmiskās zinātnes pārstāvis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. Goda padomes priekšsēde ir eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Fonda „Namejs” galvenie mērķi ir atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku veterānus, kuŗi nodienējuši ilgus gadus NBS, un viņu ģimenes; saglabāt starptautiskajās operācijās bojāgājušo kaŗavīru piemiņu, kā arī veicināt patriotismu Latvijas sabiedrībā. Tā uzmanības lokā ir arī jauniešu militāri patriotiskās un ētiskās audzināšanas uzdevumi. 

2017. gada 10. novembrī fonds „Namejs” sāka aktīvu darbu, lai īstenotu savus mērķus un uzsāktu līdzekļu vākšanu veterānu, kaŗavīru un viņu ģimeņu atbalstam. Līdzekļi tiek uzkrāti fonda „Namejs” kontā. Pēc noteiktiem pieprasījumiem, par līdzekļu piešķiršanu lems komisija, ko veidos kaŗavīri, zemessargi un NBS veterāni. 

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti