Dalies:

Kā nodot liecības par trimdas latviešu dzīvi nākamajām paaudzēm?

Kā nodot liecības par trimdas latviešu dzīvi nākamajām paaudzēm?
  • 02. Apr. 2019

Digitalizēšana ir viens no veidiem, kā saglabāt diasporas mantojumu. Tāpat arī svarīgi vēstures materiālus nogādāt atbilstošajām iestādām, kas nodarbojas ar konkrēto pētniecību, piemēram,  Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Latvijas Valsts arhīvam vai novadu muzejiem. Tāpat nozīmīga ir arī šo iestāžu savstapējā sadarbība. Tomēr Latvijas Radio 1 raidījuma “Globālais latvietis. 21. gadsimts” viesi norāda, ka šobrīd ievērojami trūst darbaspēka, lai visas pieejamās trimdas latviešu liecības apkopotu digitālā formātā.

Latvijā trimdas arhīvu vākšana pastiprināti sākusies tieši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. “Jau 1992. gadā mēs saņēmām pirmo arhīvu no žurnālista Viļa Skultāna. Arhīvā liela daļa ir viņa pētijumi par Latvijas neatkarības zaudēšanu. Viņš ir ļoti daudz pētījis, kas notika 1938. un 1939. gadā. Pamazām arī citi uzdrošinājās, un tagad mums ir ļoti liels šis krājums, kas ir kā spoguļattēls par pašu trimdu. Visvairāk šo kolekciju mums ir no ASV, Austrālijas un Kanādas, pēc tam Vācijas un Zviedrijas,” norāda Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja Inese Kalniņa.

“Kad mēs runājam par digitalizāciju, tad visiem nāk prātā, ka tas nozīmē noskenēt un viss. Bet tas tā diemžēl nav! Ja mēs to noskenētu, ieliktu folderos, nosauktu pēc alfabēta, tad mēs varētu tikai šķirstīt kartotēku un skatīties tikai kā bildītes. Mēs izvēlējāmies nedaudz sarežģītāku un laikietilpīgāku ceļu. Mēs šo veidojam kā datubāzi. Attiecīgi mēs ierakstām visas ziņas. Mēs to varētu saukt par dīpīšu feisbuku,” par personu digitālo kartotēku stāsta Inese Kalniņa. Vārds “dīpīši” atvasināts no angļu valodas DP (displaced persons) saīsinājuma, kas apzīmē daļu no Latvijas tautas, kas Otrā pasaules kara beigu periodā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, ar domu, ka karš beigsies un izdosies atjaunot Latvijas neatkarību, un varēs atgriezties mājās.

Lielu devumu vēstures mantojuma saglabāšanā nes arī paši latvieši, kas mitinās ārpus Latvijas. “Mana izglītība ir Informācijas un bibliotekārzinātne, ko esmu strādājusi un arī 25 gadus universitātē mācījusi studentiem. Kad es atbraucu uz Angliju, tāds centrāls arhīvs un bibliotēka te nebija. Man Nacionālā padome lūdza, lai es nolasu referātu par to, kā saglabāt trimdas latviešu kultūras vērtības. To es darīju un ieteicu, ka vajadzētu dibināt tādu dokumentācijas centru un arhīvu 1984. gadā,” raidījumam par sevi stāsta Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā Kultūras dokumentācijas nozares vadītāja Inese Auziņa-Smita.

Šobrīd Ineses Auziņas-Smitas pārziņā atrodas Lielbritānijas latviešu organizāciju vēstures arhīvs, neskaitot Daugavas Vanagu Fonda ahīvu, kas atrodas muižā “Straumēni”. Latvijas Valsts arhīvs ar PBLA finansiālu atbalstu tur uzsāka dizitalizēšanas projektu, kuru šobrīd turpina brīvprātīgie palīgi. Ineses Auziņas pārvaldībā vien atrodas ap četrdesmit tūkstošiem fotogrāfiju. Viņa norāda, ka ievāc visas vēstures liecības, tāpat tās tālākai izmantošanai aicina cilvēkus atstāt arhīvam: “Jo vairāk vecākā trimdas paaudze mirst, jo vairāk viņu radinieki, kuri jau ir apvārdoti ar manu saukli “nesvied neko projām, svied uz manu pusi”, ir iegaumējuši, un man bieži, kad es braucu uz Straumēniem, arhīvā ir atstātas desmit kastes ar  grāmatām un citiem materiāliem. Es bieži pat nezinu, kurš man to ir atstājis, bet, acīmredzot, kāds atkal trimdas latvietis ir gājis mūžībā.”

Ņujorkā dzimusi latviete, bijusī Latviešu centra Minsterē administratore Zuze Krēsliņa-Sila norāda, ka viņas ģimenes īpašumā atrodas ļoti daudz  vēsturisko piemiņas lietu, kuru organizēšanā trūkst papildspēku. “Ir ļoti daudz materiālu: baznīcas lapiņas, grāmatas, pases, fotogrāfijas, vēstules. Tas ir ļoti plašs klāsts. Maniem vecākiem Ņujorkā ir māja, kas ir pilna ar grāmatām. Skaidrs, ka to visu ir bijis ļoti grūti sistemātiski dokumentēt. Man tēvs ir ļoti daudz rakstījis. Viņam ir trīs rakstu krājumi iznākuši arī tepat, Latvijā. Bet tur vēl ir daudz raksti avīzītēs un žurnālos, kas vēl nav uztverti. To visu pārskatīt ir grūti,” teic  Zuze Krēsliņa-Sila.

Kā informē muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” dibinātāja un aktīva brīvprātīgā Arta Savdona, viens no veidiem, kā nodrošināt ātrāku un ērtāku veidu materiālu digitālo kopiju radīšanai, ir došanās ekspedīcijās. “Tā ir iespēja iegūt tādus materiālus, kurus nelabprāt ģimenes grib atdot, piemēram, fotogrāfijas. Mēs tās digitalizējam tur uzreiz. Ar viņu piekrišanu mēs tās ieliekam savā krājumā. Tad, kad ir vajadzība, mēs tās varam no šī palīgkrājuma varam publicēt. Kā teikt, vilks ir paēdis, un kaza dzīva.”

Foto: Ekrānuzņēmums no lr1.lsm.lv

Lasītākās ziņas

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti