Dalies:

Juris Lorencs:Rietumi jaunu izaicinājumu priekšā

Juris Lorencs:Rietumi jaunu izaicinājumu priekšā
  • 23. Feb. 2020

Es labi atceros šo vasaru. Ir 1990. gada jūlijs, Dziesmu svētki. Latvijā valda milzīgs garīgs pacēlums, ir Atmoda. Tādi bija arī šie Dziesmu svētki – tautiski, nacionāli, skaisti, beidzot brīvi no padomju režīma cenzūras žņaugiem. Tajā laikā Rīgā viesojās attāls paziņa no Vācijas, socioloģijas profesors kādā Ham­burgas augstskolā, liels Latvijas draugs. Vēlēdamies iepriecināt savu paziņu, es viņam uzdāvināju biļeti uz deju svētku uzvedumu Daugavas stadionā. Kopā noskatījāmies koncertu un vēlāk pie alus glāzes pārrunājām redzēto. Atklāti sakot, cerēju dzirdēt atzinīgus vārdus, bet viņa teiktais mani šokēja: “Briesmīgi! Kaut ko tik totalitāru nespēju pat iedomāties! Tas atgā­dina nacistu laika masu uzvedu­mus!

Negaidīju, ka kaut kas tāds Eiropā vēl saglabājies!” Lieki teikt, ka laikus sarūpēto biļeti uz svētku noslēguma koncertu lielajā estrā­dē atdāvināju citam cilvēkam. Tolaik es vēl biju naīvs un ilgi lau­zīju galvu – kā tas iespējams, ka mūsu lielākais svētums, Dziesmu svētki, tradicija, kas palīdzēja iztu­rēt okupācijas gadus, vienam vi­sādā ziņā izglītotam vācu profe­soram liekas nemoderna, nepie­ņemama, pat kaitīga?!

Pagājuši turpat trīsdesmit gadi. Kā parasti, februāra vidū Bavārijas galvaspilsētā viesnīcā Bayerischer Hof notiek ikgadējā Minchenes drošības konference. Tās centrālā tema šogad – Westlessness. Tātad – “mazāk Rietumu”.

Lasītākās ziņas valstī

Tieši tā saucas gadskārtējais Munich Security Report 2020. Tā kopsavilkums – zi­ņojuma autori uzskata, ka Rietu­mu valstis vairs neesot īsti pārlie­cinātas par savām vērtībām un stratēģisko orientāciju, tāpēc Rie­tumu dominējošā loma pasaulē samazinās. “Pasaule kļūst mazāk rietumnieciska. Bet kas ir vēl no­ zīmīgāk – paši Rietumi kļūst ma­zāk rietumnieciski”, teikts ziņoju­mā. Un lai arī daudzi eksperti apgalvo, ka bažas par Rietumu vā­jumu ir pārspīlētas, reālitāte tomēr pierāda pretējo. Garīgie procesi, kas iesākās mūsu Dziesmu svētku kritizētāja galvā, kaunēšanās no patriotisma un veselīga nacionā­lisma, beidzot sākuši nest augļus. Un tie ir visai rūgti augļi. Lūk, daži no tiem.

Bagātā Vācija, kas plaši atver savas durvis bēgļiem no Afri­kas un Tuvajiem Austrumiem, aiz­sardzības vajadzībām tērē vien 1,38 % no sava iekšzemes kop­ produkta, kamēr daudz trūcīgā­kās Baltijas valstis, Polija un Bulgā­rija jau sasniegušas 2% robežu. Vienlaikus Vācija izliekas esam kurla, kad tiek minēti argumenti pret Krievijas – Vācijas gāzes vada Nordstream 2 būvniecību Baltijas jūrā. Nekādas polītikas, tikai eko­nomika!

Arī ASV izteiktie brīdi­nājumi, ka Ķīnas 5G tīmekļa tech­noloģijas var izrādīties bīstams Trojas zirgs, Eiropā neatrod dzirdīgas ausis. Ķīniešu prece taču lētāka! Turcija, NATO valsts, iegā­dājas Krievijas pretgaisa aizsardzī­bas sistēmas. Rietumi aiziet no Sīrijas un Lībijas, atstājot tur varas vakuumu, kuŗā netraucētas saim­nieko Krievija un Turcija. Franci­jas prezidenta Emanuela Makro­na izrunāšanās par NATO “sma­dzeņu nāvi” un iestāšanās par Eiropas ciešākām saitēm ar Krie­viju.

Piecus gadus pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņem lēmumu atjaunot balsstie­sības Krievijas delegācijai – nerau­goties uz to, ka turpinās gan Kri­mas okupācija, gan kaŗš Donbasā. “Pret” iebilst vien Ukraina, Baltijas valstis un Lielbritanija. Reālpo­lītika “rullē”, tā saucamās Rietumu vērtības, ideoloģija, ētika un polī­tiskie principi tiek pabīdīti otrajā plānā. Tā vien izskatās, ka taisnība ir tiem, kuŗi apgalvo – Eiropa sāk atgādināt vecu dāmu apdzīvotu komūnālo dzīvokli, kur kopīgajā virtuvē tiek runāts par sīkām ik­dienas ērtībām. Par siltu tēju, kū­kām, mīkstu gultu un jaunāko televīzijas seriālu.

Nav jau tā, ka polītiķi pavisam neapzinās pašreizējo procesu bīsta­mību. Ukrainas prezidents Volo­dimirs Zeļenskis, uzstājoties Min­chenes drošības konferencē, pie­minēja rūgto patiesību – “nekādi dokumenti un starptautiskas vie­nošanās mūs nespēj aizstāvēt, vien stipra armija, NATO un kodol­ ieroči”. Viņš arī atgādināja par 2014. gadā notikušo Krimas anek­siju, kas ir tiešs 1994. gadā parak­stītā Budapeštas memoranda pār­kāpums. Šajā dokumentā apmai­ņā pret Ukrainas atteikšanos no kodolieročiem Krievija, ASV un Lielbritanija garantēja Ukrainas territoriālo integritāti.

Izrādās, šie solījumi bijuši vien tukša skaņa. Vēsture māca, ka procesi ir sva­rīgāki par esošo situāciju. Tieši procesi noteiks pasaules kārtību pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem. Latvijas neatkarība ir glo­bālizācijai pretēju procesu rezul­tāts. 1918. gadā latvieši izmantoja unikālu vēsturisku situāciju ‒ lie­lu, globālu struktūru, Krievijas un Vācijas imperiju sabrukumu. Sa­ vukārt 1991. gadā jau padomju imperijas agonija ļāva atjaunot zaudēto neatkarību. Bet kas ir ne­parasti ‒ šodien Latvijas neatka­rību un saimniecisko attīstību sar­gā tieši globālas struktūras, pir­mām kārtām NATO un ES.

Lat­vija atguva valstiskumu brīdī, kad abas šīs organizācijas bija gatavas ekspansijai, atbildībai un uzņēma mūs savā vidū. Tagad notiek pre­tējs process. Globālizētās pasaules dziļumos dzimst kustības, kas sa­ka: mūsu nācijas, mūsu valsts in­tereses – pirmajā vietā!

To saka Donalds Tramps ‒ America first! To pašu aizvien skaļāk sāk teikt arī eiropieši. Vispirms jau briti, kas referendumā nobalsoja par breksitu. Lielbritanijas izstāšanās no vienotās Eiropas nav tikai polī­tisks, ekonomisks un demogra­fisks zaudējums. Tas ir arī sim­bolisks trieciens – kaut vai tāpēc, ka Lielbritanijai ir kodolieroči.

Aizvadītā gada oktobrī Polijā par­lamenta vēlēšanās ar 44% balsu pārliecinoši uzvarēja valdošā par­tija “Likums un taisnīgums”. Arī tās ideoloģiju var izteikt dažos vārdos: “Polija pirmajā vietā”! To pašu saka Ungārijas premjērmi­nistrs Viktors Orbāns: “Ungārija pirmajā vietā”!  Un jaunā partija “Alternatīva Vācijai”, kas aptaujās stabili gūst 14% atbalstu: “Vācija pirmajā vietā”! Šo polītisko spēku leģitimitāte slēpjas pilsoņu atbal­stā, ko tie izsaka brīvās un demo­kratiskās vēlēšanās, un to nav ie­spējams tik vienkārši ignorēt.

Jaunajos apstākļos galvenais Rie­tumu izaicinājums ir mācēt ievir­zīt šīs kustības radošā, konstruk­tīvā gultnē. Lai “nāciju Eiropa” nepārvērstos par irstošu lupatu deķi, bet kalpotu par pamatu vēl dziļākai kontinenta integrācijai. Tādai sadarbībai, kuŗas pamatā ir ne tikai dzīšanās pēc materiālas labklājības, bet arī Eiropas tautu tradicionālās identitātes saglabā­šana. Tad vairs nevajadzēs bezpa­ līdzīgi plātīt rokas un konstatēt Westlessness, bet varēs lepni teikt ‒ “Mēs, Rietumi, esam atpakaļ”.

Autors: Juris Lorencs

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti