Dalies:

Juris Lorencs: Piezīmes uz kādas poēmas malām

Juris Lorencs: Piezīmes uz kādas poēmas malām
  • 17. May. 2020

“Tēvs, celies augšā!
Ilgi nav asinis nolaistas, Pietiekoši ir muļķību sastrā­ dāts,
Un ziema
Ir tāda, kad plūmes un ābeles izsalst.
Tāda pati kā četrdesmitajā.”

Tā iesākas Ojāra Vācieša poē­ma “Vadoņa augšāmcelšanās”. Sarakstīta 1967. gada janvārī, tā pirmo reizi publicēta divdesmit gadus vēlāk, žurnāla “Avots” 1987. gada septembŗa numurā. Es iedomājos – ir 1967. gads. Es sāku mācīties pirmajā klasē. Kopš “tautu tēva” un “vadoņa” Josifa Staļina nāves apritējuši četrpadsmit gadi, pilni notiku­mu.

Staļina iekšlietu ministrs, viens no “Lielā terrora” organizē­tājiem Lavrentijs Berija notiesāts un sodīts ar nāvi. Pēc Ņikitas Hruščova slepenās runas kom­partijas 20. kongresā 1956. gada 25. februāri padomju valstī sā­kusies destaļinizācija, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu “atkusnis”. Mani radi atgriezušies no Sibi­rijas, gaisā aizlidojis “Sputņiks” un pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins. Sarkofāgs ar iebalza­mēto Staļina mūmiju iznests no mauzoleja un aprakts pie Kremļa sienas. Ukrainas pilsēta Staļino pārdēvēta par Doņecku. Tas bija milzīga garīga pacēluma un cerību laiks. Diemžēl bieži arī nepiepildītu cerību laiks. Latvie­šu “nacionālkomūnisti” jau bija atbrīvoti no vadošiem amatiem, Vācijas galvaspilsētu Berlīni sa­dalījis mūris, Padomju Savienībā pie varas bija nācis Leonīds Brež­ņevs. Līdz 1968. gada augustam un padomju tankiem Čehoslo­vakijas pilsētu ielās bija atlicis viens gads.

Tieši ar Prāgas pa­vasaŗa sagrāvi daudziem zuda illūzijas, ka komūnistisko sistē­mu iespējams reformēt. Iespē­jams, Ojārs Vācietis ar dzejnie­kiem piemītošo intuīciju nojauta gaisā virmojošās drēgnās, drau­dīgas vēsmas. Lai arī rakstīta, kā toreiz mēdza teikt, galda atvilk­tnei, poēma “Vadoņa augšām­ celšanās” tapa kā brīdinājums, ka pagātne var atkārtoties. Un to­mēr ne Staļins, ne staļinisms vairs neatgriezās.

Lasītākās ziņas valstī

Bija cenzūra, cirkus balagāna cienīgas “vēlē­šanu” izrādes, tukšie veikali, dis­identu vajāšanas un pārkrievo­šana, bet nebija terrora. Tāpat no vienpadsmit skolas gadiem es neatceros nevienu reizi, kad skolotāji jebkad būtu piemi­nējuši Staļinu. Viņa vārds nebija atrodams mācību grāmatās, un tikai chronikās par Lielo Tēvijas kaŗu, kā Padomju Savienībā dē­vēja Otro pasaules kaŗu, televi­zora ekrānā dažkārt pavīdēja kaŗavīra frencī tērpies ūsains vīrelis, kuŗš stāvēja Ļeņina mau­zoleja tribīnē un māja ar roku.

Kāpēc Staļinu nepieminēja skolā? Tagad es saprotu, ka šai pa­rādībai bija divi iemesli. Lielākā daļa skolotāju Staļinu vienkārši ienīda. Bet bija arī tādi, kuŗi, sekojot partijas “ģenerālajai līni­jai”, turēja degunu “pa vējam” un bez norādes “no augšas” paši bai­dījās uzņemties iniciatīvu, pub­liski atcerēties “vadoni”. Varbūt gaidīja, bet – nesagaidīja. Šodien izrādās – viņiem vienkārši pie­ trūka laika. Un te vēl viens pravi­etisks fragments no Vācieša teksta:

“Vadoni,
Tavs vārds jau sāk zibēt slejās, Pie kapa
Vienai no tavām sievām
Liek puķes,
Un tava gvarde sāk vingrināt Čīkstošos kaulus.
Skrūvītes tīra nost rūsu­
Laiks ir likt mašīnu kopā.”

Kopš Padomju Savienības sa­brukuma pagājuši gandrīz trīs­ desmit gadi. Paaudze, kas atceras Staļinu, pamazām aiziet Mūžī­bā – nemaz nerunājot par Vācie­ša pieminēto “veco gvardi”. Vai kāds vēl liek puķes uz viņa sie­vu kapiem? Kas to lai zin. Bet 5. martā, Staļina nāves dienā, sarkano neļķu kalns uz viņa kapa blakus Kremļa sienai šogad esot bijis pat lielāks nekā citus gadus. Atsaucoties aicinājumam pulcē­ties akcijā “Divas neļķes vado­nim”, pie Staļina krūšutēla ie­radās tūkstošiem maskaviešu. Karstākie šī pasākuma iedves­motāji – galējie polītiskie spārni, kreisie un labējie, komūnisti un melnsimtnieki. Tomēr viņi nav vienīgie, kuŗiem “tautu tēvs” aso­ciējas ja ne ar individuālo brīvī­bu un labklājību, tad vismaz ar valsts panākumiem. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, patlaban ap 70% Krievijas iedzīvotāju uz­ skata, ka Staļina loma valsts vēsturē ir “pozitīva” vai “drīzāk pozitīva”. Staļina reitings šodien ir pat augstāks nekā preziden­ tam Putinam, kuŗu šī gada aprī­ līkopumā pozitīvi vērtēja 59 % aptaujāto.

Krievijā organizējas ietekmīgi cilvēki, kuŗi cenšas apvienot šķietami nesavienoja­mas lietas – 19. gadsimta lozungu “Pareizticība, Cars, Tautis­kums” ar Staļinu, 9. maiju un prezidentu Putinu. Rodas ideo­logi, kuri par savu mērķi dekla­rējuši jaunas – “9. maija” jeb “Uz­varas” reliģijas izveidi. Un nav nekāds brīnums, ka viens no gal­venajiem svētajiem šajā kultā ir tieši Staļins. Bet vai tikai jauna­ jā? Netālu no Maskavas, parkā “Patriots” patlaban būvē grandio­zu Krievu pareizticīgās baznīcas dievnamu, Krievijas bruņoto spēku galveno katedrāli. Vienā no tās mozaīkām attēlots arī Sta­ļins. Vēl ne kā baznīcas atzīts svētais, vienkārši kā viens no Krievijas simboliem.

Dievnams, kam dots Kristus Augšāmcelša­nās vārds, ir pilns pagāniskas mistiskas. Tā galvenās ieejas pa­kāpieni izgatavoti no tērauda, kas iegūts, pārkausējot trofejās iegūtos Hitlera armijas tankus. Katrs, kas spers soli šajā baznīcā, mīdīs ar kājām gabaliņu no uz­varētās Vācijas. Mākslinieki pat bija iesākuši darbu pie mozaīkas ar Putina portretu, kas pēc paša prezidenta personīga lūguma (“par agru vērtēt manus nopel­nus”) gan esot demontēta.

Kā lai skaidro šo Staļina garīgo augšāmcelšanos? Staļins ir vaja­dzīgs patreizējās Krievijas ideo­logiem. Tiem, kuŗi vairs nekau­trējas atgādināt – “mēs varam atkārtot”. Mājiens, ka tanki atkal var aiziet ja ne līdz Berlīnei, tad vismaz līdz Rīgai vai Tallinai. Viņš ir vajadzīgs tiem, kuri cen­šas pārrakstīt vēsturi un attais­not Hitlera – Staļina paktu. Proti, ka šis līgums esot mēģinājums aizkavēt kaŗu, un ka patiesā Otrā pasaules kaŗa izraisītāja esot Po­lija. Un, visbeidzot, Staļins ir va­jadzīgs vienkāršajai tautai, vis­ maz daļai no tās. Kā gan citādi lai skaidro milzīgo, 70 % lielo atbalstu diktatoram? Tautas vēs­turiskajā atmiņā joprojām gla­bājas instinktīvas ilgas pēc vald­nieka, kuŗš pasaka, kas labs un kas slikts, kā domāt un kā dzīvot. Arī to spēja pamanīt dzejnieks:

“Celies, vadoni,
Es esmu dzimis vergs,
Un nekā man nav briesmīgāka Kā dzīvot bez tevis.”

Diemžēl Krievijas sabiedrībā patlaban veidojas draudīgs un biedējošs garīgais substrāts, kurā viegli var izaugt destruktīvas, iz­nīcību nesošas idejas. Bīstamas pašai Krievijai, bīstamas pasau­ lei, bet visvairāk – tās tuvākajiem kaimiņiem, Latviju ieskaitot. Po­ēmas izskaņā Ojārs Vācietis iro­nizē:

“Vadoni, tautu tēv, ģēnij, ģene­rālisimus, skolotāj, cilvēces ceļa zvaigzne, korifej, karog, bāka, or­ganizētāj, iedvesmotāj – Celies!”

Un viņš patiešām ceļas! Nu­ pat, 2020. gada 9. maijā Donbasa separātistu okupētā Ukrainas pilsēta Doņecka oficiāli tika pār­dēvēta vecajā vārdā – par Staļino.

Autors: Juris Lorencs

Publicēts sadarbibā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti