Dalies:

Juris Lorencs: Nekas vairs nebūs kā agrāk

Juris Lorencs: Nekas vairs nebūs kā agrāk
  • 28. Mar. 2020

Vislielākā bagātība šajā pasaulē esot veselība. Tam varētu piekrist. Es vēl gribētu piemetināt - arī zināšanas. Esmu studējis fiziku un matēmatiku, un tieši eksaktās zināšanas mani ir pasargājušas no daudzām kļūdām. Tā kā esmu pazīstams ar varbūtību teoriju, nekad nespēlēju azartspēles. Elementāra skolas matēmatika mani ir atturējusi no neapdomīgas kredītu ņemšanas. Jo pastāv tāda lieta kā “procenti uz procentiem”, kas var iedzīt financiālā slazdā. Brīdī, kad Ķīnā sākās jaunā koronavīrusa Covid 19 epidēmija, man kabatā bija aizvadītā gada novembrī iegādāta lidmašīnas biļete uz Indijas galvaspilsētu Deli.

Biju iecerējis paceļot pa Indiju, izlidot no Rīgas 26. februārī un atgriezties 19. martā. Taču jau februāra sākumā, vērojot notikumus Ķīnā, es atcerējos par eksponentes funkciju, kas apraksta epidēmijas izplatīšanās mechānismu. Saprazdams iespējamās attīstības scenāriju, devos uz aviokompāniju un pārcēlu lidojumu uz rudeni. Tas bija dienā, kad Italijā bija identificēti tikai četri Covid 19 slimnieki, Vācijā - 16, ASV - 15, bet Latvijā - neviena. Ja būtu izturējies vieglprātīgi un aizlidojis uz Indiju, visdrīzāk patlaban atrastos šajā Āzijas zemē ar visai neskaidrām perspektīvām atgriezties mājās. Un te, lūk, rodas jautājums - kāpēc es, parasts cilvēks būdams, izrādījos tālredzīgāks par daudziem polītiķiem un drošības dienestiem?

Mēs dzīvojam ne tikai bīstamā, bet visādā ziņā zīmīgā, pat vēsturiskā laikā. Ir tāda Mārtiņa Zīverta luga “Pēdējā laiva”. Par bēgļiem, kuŗi Otrā pasaules kaŗa beigās centās atstāt Latviju un sasniegt Zviedrijas krastus. Ir pagājuši 75 gadi. Un atkal cilvēki gaida simbolisko “pēdējo laivu”. Tikai šoreiz šī laiva (pēdējais prāmis, pēdējā lidmašīna) dodas pretējā virzienā - uz Latviju. Pirmo reizi pēdējo simt gadu laikā cilvēki nevis bēg prom no Latvijas, bet mēģina tajā atgriezties. 1920. gadā līdzīgi rīkojās Pirmā pasaules kaŗa gados Krievijā izklīdušie latvieši. Un ir tikai simboliski, ka tolaik cilvēki bēga no “sarkanā mēŗa”, kas jau plosījās Padomju Krievijā. Un bija “pēdējais vilciens”. Un, tāpat kā šodien, pēc atgriešanās mājās Latvijas pusē viņus gaidīja karantīnas barakas.

Lasītākās ziņas valstī

Brīdī, kad rakstu šīs rindas, Latvijā ir apzināti 139 vīrusa inficēti cilvēki. Procentuāli rēķinot, tas ir mazliet vairāk nekā saslima Ķīnā. Bet vai tāpēc dzīve ir pilnībā apstājusies? Taču ne! Valsts funkcionē. Vēl jo vairāk - atkal funkcionē Ķīna, kas patiesībā šodien ir cerības stāsts. Internetā klejo videoklips, kuŗā ķīniešu mediķi svinīgi noņem sejas maskas. Pekinas ielās atgriežas gājēji un velosipēdisti, atveras veikali. Pašā epidēmijas sākumā Ķīnā slimnieku skaita pieaugums bija 30 % dienā. Ja nekas nebūtu mainījies, tad līdz februāŗa beigām būtu saslimuši 20 miljoni. Tomēr tas nenotika. Pavisam Ķīnā inficējušies 81 000 cilvēku, no kuŗiem 72 000 jau ir pilnībā atveseļojušies. Ķīnas piemērs liecina, ka slimību var apturēt. Bet pagaidām tā turpina izplatīties Eiropā, it īpaši Italijā, Spānijā, Francijā. Arī ASV. Atbilde uz jautājumu - kāpēc vienā valstī vīruss ir, bet citā tā tikpat kā nav, slēpjas matemātikas formulās. Slimība pieklauvē pie valstu durvīm atšķirīgos laikos un tad izplatās lavīnveidīgi.

Paldies Dievam, Latvijas valdība pieņēma lēmumu savlaicīgi aizvērt valsts durvis. Iespējams, to vajadzēja izdarīt vēl ātrāk. Eiropieši redzēja, kas notiek Ķīnā, bet dzīvoja illūzijā, ka slimība mūs neskars. Lai gan Francijā jau plosījās epidēmija un prezidents Emanuels Makrons bija vērsies pie tautas ar aicinājumu izvairīties no publisku vietu apmeklējuma, 15. martā paredzētās pašvaldību vēlēšanas tomēr netika atceltas. Iemesls šai neprātīgajai spītībai - daži ietekmīgi franču polītiķi katēgoriski uzstāja, ka demokratija esot svarīgāka par pulcēšanās ierobežošanu. Patiesībā tuvredzība un neizlēmība ir daudzu Eiropas valstu, bet jo īpaši Eiropas Savienības vadības problēma. Tagad lepno un augstprātīgo Briseli tikpat kā vairs nedzird, cilvēki ieklausās nacionālo valstu valdību teiktajā. Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis atklāti atzīst: “Latvijai ir jādomā pašai par sevi, jo mums neviens nepalīdzēs.”

Vēl joprojām daudzi ironizē par nelielo infekciju skaitu Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Centrālāzijas valstīs. Pastāv aizdomas, ka patiesie saslimšanas apmēri tiek noklusēti. Taču modernajā interneta un sociālo tīklu laikmetā epidēmiju nevarētu noslēpt. Tāpat klīst versijas, ka trūcīgajās un ne visai tīrīgajās “trešās pasaules” un “postpadomju” valstīs cilvēkiem esot lielāka imunitāte pret šādām kaitēm. Iespējams. Vēl viens skaidrojums - šo zemju iedzīvotāji vienkārši nevar atļauties daudz ceļot un “saķert” vīrusu. Ja paraugās statistiku, tad visbēdīgākie skaitļi, respektīvi,saslimušo skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju ir tieši bagātajā Rietumeiropā - Italijā, Šveicē, Norvēģijā, Spānijā, Francijā, Dānijā, Austrijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā. Arī Latvijā pirmie inficētie bija slēpotāji, kas atgriezās no Italijas kalnu kūrortiem. Patiesībā mēs vēl atrodamies epidēmijas procesa sākumā un tāpēc nespējam pilnībā izvērtēt notiekošo.

Man pašam šķiet, ka galvenais iemesls, kāpēc Eiropas austrumos vēl ir salīdzinoši laba situācija- valdības bez liekām ceremonijām ātri izšķīrās par drastiskiem mēriem. Krievija jau 30. janvārī pilnībā slēdza robežu ar Ķīnu. Ukrainā un Krievijā visus savus pilsoņus, atbraucējus no Ķīnas, Dienvidkorejas un Irānas, bez liekām ceremonijām vienkārši ielika divu nedēļu karantīnā. Un nevis kaut kādā atvieglotā mājas karantīnā, bet no apkārtējās pasaules pilnībā izolētās un apsargātās telpās. Protams, sākumā atskanēja balsis par brīvības ierobežošanu, par demokratijas pārkāpumiem. Tagad redzam, ka šādi it kā pārspīlēti piesardzības pasākumi sevi ir attaisnojuši.

Patlaban notiekošais man atgādina 1991. gada barikāžu laiku. Es atceros tukšos, izpirktos veikalu plauktus, kādus šodien redz Rietumu pilsētu veikalos. Rīgā šādas panikas nav. Laikam jau katrai paaudzei ir lemts kāds eksistenciāls pārbaudījums. Mani vecvecāki piedzīvoja divus pasaules kaŗus un Latvijas okupāciju, vecāki - Otro pasaules kaŗu un izsūtīšanas. Es atceros barikādes un puča laiku. Šodienas jaunieši redz jaunu kaŗu un jaunas barikādes. Tikai ienaidnieks ir neredzams, tāpēc ne mazāk bīstams. 

Ies laiks, un dzīve pamazām atgriezīsies vecajās sliedēs. Bērni atkal ies uz skolu, kafejnīcās skanēs jautras balsis, cilvēki atsāks ceļot. Būs pirmais prāmis, pirmais vilciens un pirmā lidmašīna. Un tomēr viss būs mainījies, pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Vīruss būs sadalījis laiku “pirms” un “pēc”, pa vidu - 2020. gads. Būs mainījušās attiecības starp valstīm, starp varu un tautu. Iespējams, arī starp cilvēkiem- gan uz labo, gan slikto pusi. Tiks izvērtētas prioritātes, pārdalīta ietekme, vara un bagātība. Kā tieši tas izskatīsies, vēl nav iespējams paredzēt. Pagaidām jāsamierinās ar to, ka ne tikai skolēniem, patiesībā visai cilvēcei (izņemot mediķus), ir piešķirtas brīvdienas uz nenoteiktu laiku.

Autors: Juris Lorencs

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latviija"

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti