Dalies:

Juris Lorencs: Meierovics un 15. Maijs

Juris Lorencs: Meierovics un 15. Maijs
  • 23. May. 2020

Gadiem ritot, prātā dažkārt iekrīt agrāk nepamanītas vēsturiskas sakarības. Iespējams, tās ievērojam tikai mēs, un tās šķiet svarīgas un interesantas tikai mums. 12. maijā apritēja simts gadu kopš latviešu polītiķa Gunāra Meierovica dzimšanas. Dažas dienas vēlāk pieminējām 15. maiju, Ulmaņa apvērsuma gadadienu. Kas saista šos divus robežstabus Latvijas vēsturē- Meierovicu dzimtu un 15. maiju ar jaunāko laiku Latvijas vēsturi? Uzdrošinos uzticēt jums, godājamie lasītāji, savas personīgās pārdomas.

...Ir 1991. gada jūlijs, Latviešu centrs Minsterē. Es atveru Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) biroja durvis, un telpas vidū ieraugu neliela auguma kungu. Man pretī staro dzīvīgas, pētījošas acis. “Sveiks, kā tad iet! Vai tev ir kāds sakars ar sociāldemokratu Klāvu Lorencu?” Apjucis nomurminu, ka radi neesam, bet pazīstu viņa dēlu, kino scenāristu Viktoru Lorencu. Tā sākās sešpadsmit gadus ilgā pazīšanās ar Gunāru Meierovicu- vispirms Vācijā, tad Latvijā. Mani burtiski fascinēja viņa nepiespiestā elegance, šarms un reizē vienkāršība. Ar kaŗavīra sīkstumu un smalku humoru viņš panesa ikdienas dzīves neērtības, kādas vēl pastāvēja pirmajos neatkarības gados. No Meierovica allaž staroja pozitīvas enerģijas lauks. Bet vispirms daži biografiski dati: dzimis 1920. gada 12. maijā Rīgā, Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica ģimenē. 1939. gadā beidzis Rīgas Franču liceju, studējis tautsaimniecību un inženierzinātnes. Otrā pasaules kaŗa laikā iesaukts latviešu leģionā, devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Vēlāk izceļoja uz ASV, kur strādājis ASV Aizsardzības ministrijā. Ilgstoši darbojies Amerikas latviešu apvienībā un PBLA, vadījis šo organizāciju Latvijai tik kritiskajā laikā no 1989. līdz 1993. gadam. Sekmējis Apvienotās baltiešu komitejas izveidi ASV. Viens no PBLA Rīgas biroja izveides iniciatoriem. 1993. gadā no “Latvijas ceļa” saraksta ievēlēts 5. Saeimā, izvirzīts Valsts prezidenta kandidāta amatam. Valda Birkava valdībā (1993.- 1994. g.) Gunārs Meierovics ieņēma Baltijas valstu un ziemeļvalstu valsts ministra posteni Ārlietu ministrijā. Studentu korporācijas “Tālavija” biedrs, Kārļa Ulmaņa krustdēls. Aizgājis Mūžībā 2007. gada 11. februārī Rīgā. Izvadīts no Doma baznīcas, apglabāts Meža kapos blakus savam tēvam.

Pēc Gunāra Meierovica ievēlēšanas Saeimā 1993. gadā un kļūšanas par ministru mūsu ikdienas ceļi šķīrās. Mēs gan dažkārt tikāmies kopējā drauga Jāņa Muchka jaunuzceltajā mājā Eiženijas ielā Rīgā. Jānis bija viens no pirmajiem latviešiem, kurš no trimdas atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Šī trimdas darbinieku paaudze jau tikpat kā aizgājusi, tie, kurus es pazinu- Gunārs Meierovics, Jānis Muchks, Jānis Ritenis, Imants Freimanis, Arturs Cipulis, Tālivaldis Kronbergs, Aristids Lambergs, Eduards Voitkuns, Kārlis Ķuzulis. Arī par viņiem jaunākie- Vaira Paegle, Uldis Grava, Andris Kadeģis.

Lasītākās ziņas valstī

Gunārs Meierovics bija pārliecināts - ja viņa tēvs būtu palicis dzīvs, ja nebūtu notikusi nelaimīgā autokatastrofa, Latvijas vēsture būtu izveidojusies citāda. 1998. gadā intervijā laikrakstam “Diena” viņš saka: “Paps savās rokās turēja inteliģenci. Domāju, viņš nekad nepieļautu 1934. gada apvērsumu.” Iespējams, viņam ir taisnība. Es pats uzskatu- tieši 15. maijs bija viens no iemesliem, kāpēc Gunārs Meierovics 1993. gadā nekļuva par pirmo atjaunotās Latvijas Valsts prezidentu. Kāpēc? Vispirms traucēja polītiskā matemātika. Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas valdības koalīciju veidoja divi polītiskie spēki - “Latvijas ceļš” un Latvijas Zemnieku savienība. Bija neiespējami pierunāt “zemniekus” atdot abus galvenos amatus - Valsts prezidenta un Ministru prezidenta - vienai koalīcijas partijai, “Latvijas ceļam”.

Bet bija vēl viens iemesls - tautā valdošā vēsturiskā nostaļģija un emocijas. Jo “zemniekiem” bija savs trumpis- Guntis Ulmanis, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls. Tā starp diviem vārdiem, diviem simboliem - Ulmanis un Meierovics- uzvarēja Ulmanis, kuŗš tad arī tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Jautājums ir, lūk, par ko - ja nebūtu 1934. gada 15. maija un, Alfreda Bērziņa vārdiem izsakoties, piecu “labo gadu”, vai arī tad pēc neatkarības atgūšanas vārdam “Ulmanis” būtu tikpat maģiska skaņa kā vārdam “Meierovics”? Diezin vai. Bet tās visas ir manas „spekulācijas” par alternātīvās vēstures tēmām. Domāt jau nav aizliegts.

Ir teiciens, ka vēsture atgriežas kā farss. Un patiesi - 15. maijs Latvijas vēsturē sevi pieteica otrreiz. 1990. gada 15. maija rītā ap 300 civilās drēbēs pārģērbtu vietējo kaŗaskolu kursantu armijas virsnieku vadībā mēģināja ielauzties Augstākās padomes ēkā ar mērķi piespiest deputātus atsaukt 4. maija Deklarāciju. Viņiem pretim stājās vairāki tūkstoši Latvijas neatkarības atbalstītāji, pārsvarā Rīgas augstskolu studenti, kuri ar saviem ķermeņiem bloķēja piekļuvi ēkai. Stīvēšanās bija pamatīga, tomēr tā neatkarības pretinieku provokāciju izdevās novērst. Līdz pilnīgai Latvijas neatkarībai bija jāgaida vēl piecpadsmit gaŗi mēneši. 

Bet es, Gunāra Meierovica ietekmēts, esmu sācis interesēties par savu uzvārda brāli Klāvu Lorencu. Izrādās, viņš ticis arestēts veselas četras reizes. Pirmo reizi - cara Krievijā. Izsūtīts uz Sibiriju. Otro reizi - pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, pusgadu pavadījis soda nometnē savā dzimtajā Liepājā. Trešo reizi viņu arestēja vācu okupācijas vara - par nelegālu polītisku darbību. Ceturto reizi - 1951. gadā, nu jau par “pretpadomju darbību”. Sodu izcietis stingra režīma nometnē Irkutskas apgabalā. Atgriezies Latvijā 1955. gadā, miris Rīgā 1975. gadā 90 gadu vecumā. Četras valstis, četri aresti. Vēl viens bagāts mūžs, vēl viens Latvijas 20. gadsimta vēstures simbols.

Autors: Juris Lorencs

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti