Dalies:

Juris Lorencs: Jalta un 4. maijs

Juris Lorencs: Jalta un 4. maijs
  • 02. May. 2020

Visai neparasta, pat pravietiska grāmata - 1967. gadā Zviedrijā izdotais rakstu krājums “Latvijas sapnis”. Vienpadsmit trimdas jaunieši no ASV un Eiropas tajā dalās savās pārdomās par Latvijas brīvības atgūšanas ceļiem un iespējām. Cita starpā grāmatā pieminēts kāds latviešu izcelsmes ASV armijas karavīrs Tālis Austrumnieks, kurš 1958. gadā vēstulē no Korejas rakstījis pravietiskas rindas: “Amerikāņi to nekad nespēs saprast un daudzi no mums tam atsacīsies ticēt, bet fakts ir, ka nevis Kremļa impērijas apspiesto tautu nākotne ir atkarīga no ASV nostājas un rīcības, bet gan ASV un pārējo rietumu valstu brīvība un nākotne guļ verdzināto Austrumeiropas tautu ziņā”.

Mans vectēvs vēl ilgi pēc kara beigām esot gaidījis angļus. Vai amerikāņus. Arī tad, kad beidzot kļuva skaidrs, ka nekādi angļi vai amerikāņi “nenāks”, vectēvs ar nesatricināmu pārliecību turpināja gaidīt pārmaiņas. “Šitā lieta ilgi neturēsies” - tas bija viens no visbiežāk aizskartajiem sarunu tematiem, kad no pāris kilometrus attālās Sinoles ciemos atnāca vectēva brālis Kārlis. Es parasti trinos apkārt un ar interesi klausījos veco vīru sarunas. Toreiz, 1970 - to gadu sākumā, man bija ap desmit, vectēvam - jau pāri astoņdesmit. Neviens no mums neko nezināja par Teherānas un Jaltas konferenču lēmumiem. Par tiem neko daudz nezināja arī latviešu leģionāri un bēgļi Rietumos, nezināja Latvijā palikušie mežabrāļi. Sarkanā armija bija ieņēmusi Poliju, Bulgāriju, Ungāriju, Rumāniju un tuvojās Berlīnei. Deportēto Krimas tatāru mājās vēl nebija paspējuši atdzist pavardi, bet 1945. gada februārī tā brīža pasaules varenie Krimas pilsētā Jaltā jau dibināja jauno pasaules kārtību. Jalta kļuva par simbolu vienam no ciniskākajiem politiskajiem darījumiem vēsturē. 

Sešus gadus pēc Molotova - Ribentropa pakta Eiropas kartē atkal tika sadalītas ietekmes sfēras un vilktas līnijas. Tās šķēla kontinentu, sadalot tautas un ģimenes. Radās “Rietumi” un “Austrumi”. Jalta šķēla laiku, un vairākas paaudzes sāka dzīvot jēdzienos “pirms” un “pēc”. Tā 1945. gadā Jalta iezīmēja jaunu robežstabu Eiropas vēsturē. Vēlāk sekoja: 1953 - Austrumberlīne, 1956 - Budapešta, 1968 - Prāga. Mana paaudze savā apzinīgajā vecumā nepiedzīvoja šos notikumus. Mūsu garīgais izaicinājums Jaltas kārtībai bija Polijas “Solidaritāte”. Cik kāri toreiz kompartijas laikrakstā “Cīņa” tika meklētas ziņas par kārtējiem “ekstrēmistu saujiņas izlēcieniem” Gdaņskā un Varšavā! Mēs zinājām - šī “saujiņa” ir miljoni. Šodien, atskatoties uz šo laiku, var teikt, ka tieši “Solidaritāte” manai paaudzei deva pārliecību, ka tomēr ir iespējams stāties pretī sistēmai, mēģināt kaut ko mainīt.

Lasītākās ziņas valstī

Un tad 1989. gada rudenī kā kāršu namiņi viens pēc otra krita Austrumeiropas komunistu režīmi Polijā, Ungārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovākijā, Bulgārijā un Rumānijā. Visā pasaulē laikrakstu pirmās lappuses publicēja attēlus no Varšavas, Berlīnes, Prāgas, Sofijas un Bukarestes ielām, kuros bija redzamas milzīgās cilvēku masas pilsētu centrālajos laukumos. Tie bija skaidri un nepārprotami protesti, cilvēki iestājās par demokrātiju un brīvību. Notiekošais iegāja vēsturē kā “samta revolūcijas”. 1990. gadā kārta pienāca Baltijas valstīm. 11. marts - Lietuvas Augstākā padome pieņem Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 4. maijs - Latvijas Augstākās padome pieņem Deklarāciju par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu. 8. maijs - Igaunijas Augstākā padome pieņem likumu par Igaunijas republikas konstitūcijas darbības atjaunošanu. Tagad, atskatoties pagātnē, es varu droši apgalvot- 1990. gada 4. maijs ir viens no lielākajiem notikumiem manā dzīvē.

Diemžēl Baltijas valstu neatkarības atzīšana tobrīd kavējās. Ar retiem izņēmumiem (Islande) Rietumi izlikās nesadzirdam Baltijas tautu palīgā saucienus. Atbalsts nesniedzās tālāk par izvairīgiem paziņojumiem un humānās palīdzības sūtījumiem. Rietumiem gana labs bija Gorbačovs. Vēl agrāk - Staļins, Hruščovs, Brežņevs. Spilgts piemērs - ASV prezidenta Džordža Buša runa Kijevā, Ukrainas Augstākajā padomē 1991. gada 1. augustā, tātad pavisam neilgi pirms augusta puča Maskavā. Cita starpā Bušs uzsvēra, ka “amerikāņi neatbalstīs tos, kuri cenšas nomainīt ārējo tirāniju ar vietējo despotismu, viņi neatbalstīs pašnāvniecisku nacionālismu…”.

Mēs bijām neizpratnē un dziļi vīlušies. Neatstāja sajūta, ka joprojām esam vien dārzeņi uz politiskā tirgus galda. Ka ne jau tikai Maskava ir vainīga mūsu liktenī, ka arī Rietumi ir ja ne vainīgi, tad vismaz līdzatbildīgi. Nebrīves gados mūsos radās stereotipi par vērtībām, kuras aizstāv Rietumi: brīvība, tautu pašnoteikšanās tiesības, ideālisms, solidaritāte. Un tikai vēlāk, jau Atmodas laikā, mēs sapratām, ka bieži tās ir tikai uz papīra izklāstītas teorētiskas koncepcijas. Viena lieta ir runāt par Rietumu vērtībām, cita lieta ir cīnīties par tām reāli, pašam ar kaut ko riskējot. Jājautā, kas vairāk pārstāvēja Rietumu vērtības- nacionālie partizāni, kuri pēc kara cīnījās Latvijas mežos, vai Zviedrija, kas izdeva Staļinam latviešu leģionārus? Kur vairāk bija dzīvas kristietības- Rietumu pilsētu Ziemassvētku bazāros vai Ukrainas katakombu baznīcās?

Un tomēr vēsturiskie procesi izrādījās neapstādināmi. Sākušies 1989. gadā ar “samta revolūcijām”, tie noslēdzās 1991. gada nogalē līdz ar PSRS sairumu. Mēs bijām sasnieguši savu mērķi. Šodien Latvija uzņemta NATO un Eiropas savienībā. Vienotajā Eiropā vairs nav robežu. Tomēr ir kāda robeža, kas mūs atdala no Rietumiem, un kas izzudīs tikai pēc vairākām paaudzēm. Jalta radīja Eiropā jaunu garīgo telpu. Mūsu ceļi ar ukraiņiem, moldāviem, gruzīniem un citām padomju impērijā iekļautajām tautām ir šķīrušies. Bet vēl paaudzēm ilgi mūs vienos kopīga pieredze - deportācijas, Gulaga nometnes, kolektivizācijas, baltie krusti un bailes, bailes, bailes... Šodien ne katrs to vairs atceras (varbūt arī negrib), ka par savu neatkarību mēs varam pateikties arī tiem krieviem, kuri 1991. gada augusta puča laikā gūlās priekšā tankiem Maskavas ielās.

Pašā Jaltā esmu bijis vienu reizi - 1993. gada vasarā. Pilsētas nomalēs slējās no izsūtījuma atgriezušos tatāru māju jaunbūves. Virs kādreizējās Padomju armijas sanatorijas plīvoja Ukrainas karoga zili - dzeltenās krāsas. Plāksnīte pie vārtiem liecināja, ka ēkā izvietojusies Ukrainas armija. Ja es tagad atkal atgrieztos Jaltā, sanatorija visdrīzāk būtu tajā pat vietā. Tikai karogs jau būtu cits - Krievijas. 2014. gada pavasarī Krievija okupēja un anektēja Krimu, ar to rupji pārkāpjot 1994. gada decembrī parakstīto Budapeštas memorandu. Atgādinājumam- apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem Ukrainai tika dotas garantijas respektēt tās valstisko neatkarību, suverenitāti un pastāvošās robežas. Zem dokumenta parakstījās ASV, Krievija, Lielbritānija un Ukraina. Diemžēl šie solījumi izrādījās bez reāla seguma. Vēl viens atgādinājums, cik patiesībā trausls ir mūsu 4. maijs.

Autors: Juris Lorencs

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti