Dalies:

Juris Ķeniņš dalās iespaidos par piedzīvoto XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos IIII

Juris Ķeniņš dalās iespaidos par piedzīvoto  XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos IIII
  • 19. Sep. 2018

Pēc lieliskā koŗa koncerta Esplanādē visa mūsu saime, kuŗa uzturējās Ģertrūdes ielā 54, devās uz mājām, vēl pārrunājot vienreizējo dienu, dūdojot dziesmas no koncerta, kuŗas bijām iemīlējuši, roku rokā šūpojoties pa Tērbatas un tad Ģertrūdes ielām. Ir tikai otrdiena, un svētki jau ir vareni, fantastiski, burvīgi!

Ir jāstāsta vēl viena anekdote par šo dienu. Koris Ziemelis gatavojās noslēguma koncertam kopš septembŗa, piedaloties arī rajona mēģinājumos oktobrī un februārī. (Esplanādes koncertam arī gatavojāmies, bet tikai no marta, ar uzsvaru maijā un jūnijā. Tā nebija problēma, jo dziedājām gan no noslēguma koncerta, gan ārzemju latviešu komponistu lielākos “hitus”, kuŗi visiem Kanadas koristiem dvēselēs jau ir.) Daži koristi nebija paredzējuši braukt uz Rīgu, bet gribēja piedalīties procesā – skatīsies gājienu un koncertu tiešraides televizorā. Bet bija arī pieteikušies dziedāt Latvijā: tātad foto bija uzņemti, ID kartiņas viņus gaidīja. Saņēmu agri no rīta pirmdien epastu no kādas koristes. “Juri, noskatījos gājienu. Nevaru palikt mājās – es braucu! Cikos man ir jābūt otrdien?” Koriste (alts, bet neteikšu vairāk) lietoja vīra “punktus” un ar pirmo iespējamo lidojumu bija Rīgā, kur palika pie radiem.

Ir taču dziesmu svētki!

Lasītākās ziņas

Mēs, līdzīgā sajūsmā, devāmies uz Ģertrūdes ielu, un laimējās, ka mīļākais krodziņš, Alus muiža, bija pa ceļam, kur Daumants visus 10 sagaidīja ar svaigu Valmiermuižas un Užavas alu. Vēlāk dzīvoklī, kā to mēdz darīt svētkos, skatījāmies tiešraides atkārtojumu, priecājāmies un brīnījāmies.

Nākošā rītā nodarbības nebija paredzētas, un lēnā garā soļojām uz restorānu “Kolonāde” pie Brīvības pieminekļa, kur bijām ielūguši Valsts akadēmiskā koŗa “Latvija” direktoru Māri Ošleju pusdienās. Jau vairākus gadus esam sarakstījušies, tikušies un pārrunājuši iespēju, ka VAK varētu piedalīties XV Latviešu Dziesmu un deju svētkos Kanadā. Sapnis piepildīts: koris būs, ar neatkarīgu koncertu Toronto elegantā Koerner Hall, ar gaŗāku solo posmu Garīgā koncertā un ar koncertiem ārpus Toronto kanadiešu festivālos. Ošlejs ir foršs, smaidīgs un humora pilns, bet reizē ļoti spējīgs koŗa administrātors. Savā laikā beidzis Mūzikas akadēmiju kā mežradzists, viņš jau kopš 1997. g., vienlaikus ar koŗa māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo sāka strādāt korim, abiem to darot nemitīgi jau 20 gadus. Maestro Sirmais pats nevarēja piebiedroties dēļ svētku pienākumiem, bet laimējās viņu nejauši sastapt vairākas reizes Rīgā, pēdējo reizi McDonald’s restorānā, par ko neesmu lepns, mūsu pēdējā vakarā Rīgā tā bija vienīgā vieta, kur varēja dabūt saldējumu vēlā stundā.

Mārim Ošlejam sakot savas atvadas, uz saldo ēdienu ieradās nākošā koŗa pārstāve – arī braucēji 2019. g. uz Kanadu – izcilais koris no Ogres. Arī ar koŗa priekšnieci Kristīni Briedi ir laimējies bieži sarakstīties, un koris, ar 50 dziedātājiem un leģendāro diriģentu Jāni Zirni būsToronto jūlijā. Jānis Zirnis ir savā laikā jau piedalījies svētkos Toronto: 2000. g. ar slaveno meiteņu kori “Ausma”. Viņam arī bija svētku pienākumi, bet bijām jau satikuši koŗa kaŗos. Ir teikts Latvijā, ka lielā koncertā diriģēt Emila Melngaiļa “Jāņuvakaru” drīkst tikai Jānis Zirnis – un tā arī darīja dažas dienas vēlāk. Varu arī piebilst, ka Jānis Zirnis un “Ogre” dziedās koncertu ar tikai koŗa mūziku no ārpus Latvijas septembrī, ievadot Pasaules Brīvo latviešu apvienības gadskārtējo sēdi Rīgā.

Vokālsimfoniskās mūzikas koncertā skan Tālivalda Ķeniņa darbs

Bet skaistākais dienas notikums nebija ne jaukā kompanija, ne garšīgais ēdiens Kolonādē, bet “Latviešu vokālsimfoniskās mūzikas koncerts” Arēnā Rīga. Satiku šī koncerta (un arī 2013. g. varianta) māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Ozoliņu svētkos pirms pieciem gadiem, jo viņa toreiz vadītais koris “Sonore” gatavojās dziesmu svētkiem Hamiltonā. Tā kā viņa maizes darbs bija kā Latvijas Nacionālās operas diriģents, mēs ieplānojām “Operas pēcpusdienu” ar LNO solistiem un mūsu pašu latviešu izpildītāju svētku kamerorķestri. Starplaikā, maestro Ozoliņš tika iecelts kā LNO galvenais diriģents – milzīgs un pelnīts gods – bet, diemžēl bija spiests uzdot dažus citus jaukus pienākumus. Atsaucoties uz mūsu draudzību, pirms gandrīz pieciem gadiem biju jau uzbāzies ar ideju, ka Tālivalda Ķeniņa simfonisko daiļradi vajadzētu iekļaut šajā koncertā. Nejauši tikāmies pirms gada lidojumā no Frankfurtes uz Rīgu, līdz kuŗam laikam bija nolemts: spēlēs tēva Koncertu pieciem sitaminstrumentālistiem un orķestrim. Esot izcils sitaminstrumentu ansamblis “Perpetuum Ritmico”. Pavadīs četri Latvijas profesionāli orķestŗi: Nacionālais SO, Liepājas SO, LNO orķestris un valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” – kopā kādi 200 spēlētāji.

Skaņdarbs bija sacerēts, tēvam ejot pensijā no Toronto universitātes mūzikas fakultātes 1974. g. Nākošā dienā, Toronto Star recenzents William Littler bija rakstījis “Kenins goes out with a bang!”. Bet ne Littler, ne tēvs nebūtu varējuši paredzēt, kā izklausīsies šis skaņdarbs ar 200 profesionāliem izpildītājiem. Koncerta režisors, scenografs un gaismu mākslinieks bija sadarbojušies, lai skaņdarbam piedāvātu apbrīnojamu gaismu spēli, kas virpuļoja uz milzīgiem palagiem virs skatuves. Izpildījumam savilkt galus bija uzdots Liepājas SO diriģentam Gintaram Rinkēvičam – un viņš to izdarīja reizē precīzi, cēli un ar enerģiju.

“Perpetuum Ritmico” ir varens ansamblis, bet lielākā loma bija uzdota timpanistei Elīnai Endzelei, kas ir arī LNSO timpaniste. Solo loma timpanistiem orķestŗa repertuārā ir retums, un bija visiem redzams, kā soliste baudīja katru brīdi šajā unikālā gaisotnē. Visa ģimene bija klāt, un mēs visi bijām gandarīti par nerimstošiem aplausiem – koncerta grāvējs.

Lai neizklausās, ka šis skaņdarbs bija vienīgais programmā (bet kuŗu noteikti baudīju visvairāk), koncertā piedalījās arī 1,000 dziedātāju apvienots koris, to starpā profesionālie VAK, Radio koris un Ave Sol, un bez viņiem Latvijas izcilākie amatieŗu koŗi. Pārstāvētie komponisti bija, no mūsu senčiem: Jurjānu Andrejs (kantāte “Tēvijai”), Emīls Dārziņš (Melanholiskais valsis), Alfrēds Kalniņš (Jāņudziesmas no operas “Baņuta”), Jāzeps Vītols (kantāte “Ziemeļblāzma”) un citi, no modernākas puses: Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Arturs Maskats un latviešu šobrīd spilgtākā zvaigzne pasaules mērogā Ēriks Ešenvalds. Diriģenti arī bija Latvijas zvaigžņu parāde: bez agrākminētiem maestro Ozoliņa un Rinkēviča, Sigvards Kļava (Radio koris), LNO koŗmeistars Aigars Meri, LNSO diriģents Andris Poga, cienījamais Edgars Račevskis (maestro Ozoliņa sievas tēvs), savā laikā čellists Imants Resnis, no jaunākas paaudzes Ainārs Rubiķis, VAK Māris Sirmais (tāpēc laikam viņš netika uz pusdienām ar mums), Andris Veismanis (Ave Soll) un citi. Personīgi iespaidoja čellu sekcija, ar LNSO Diānu Ozoliņu priekšgalā – saskaitīju līdz 24, bet noteikti neredzēju visus. Kaut ko tādu nebiju nekad piedzīvojis.

Zvaigznes, kuŗas parādās Arēnā Rīga, parasti ir Rīgas Dinamo hokejisti, komanda, kuŗā spēlē liela daļa Latvijas izlases, bet šajā zvaigžņotā vakarā arēna bija pārliecinoši pārvērtusies par elegantu koncertzāli, dalībniekiem rokās hokeja nūju vietā vijoles lociņi un diriģentu zižļi. Zinu, ka koncerts bija izpārdots, tā tas parādījās Biļešu Paradīzes mājas lapā jau sen. Bet bija dažas tukšas vietas, un spekulanti nesekmīgi mēģināja pārdot biļetes pie arēnas vārtiem, nezinu par kādu cenu. Žēļ, jo zinu, ka liels skaits akadēmiskās mūzikas mīlētāji būtu novērtējuši šo fantastisko, vienreizējo koncertu.

Šovakar domājām būt laikus gultā, jo no rītdienas nemitīgi sākas gatavošanās noslēguma koncertam, kur tiksimies ar tuvākiem 16,500 draugiem – Latvijas un ārzemju koristiem. Un nožēlojam ka, ar to mūsu 10 dienas simtgades dziesmu svētkos bija jau pusē.

(Turpinājums sekos)

Raksta autors: Juris Ķeniņš

Foto: Dziesmu un Deju svētki/Facebook

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti