Dalies:

Juris Ķeniņš: Aizvadītie Dziesmu svētki jeb brīnums Baltimorā III

  • 23. Aug. 2017

Sestdienas rīta modinātājs Baltimorā skanēja daudz par agru, bet saule bija jau sen uzlekusi, un bija laiks atkal ķerties pie darba, kaut tas bija prieku pilnais dziesmu svētku darbs. Ieskatījos savā dienas kārtībā un redzēju, ka šodien uzstāšanās nav, tikai mēģinājumi! Patīk jau uzstāties, bet tas tomēr nāk ar savu stresu, sevišķi dziesmu svētkos, kur programmas ir saliktas ar izpildītājiem no vairākām pasaules malām, kuriem dienā vai divās ir jāsaliek lieli skaņdarbi, lai viņi izklausītos rutinēti un labi samēģināti. Protams, visi mūziķi ieradās svētkos ar visām notīm sen jau pirkstos, bet salikt lielākus ansambļus var būt kā jigsaw puzzle. Mēģinājumos tomēr var nedaudz ievilkt elpu, pārtraukumos pavadīt laiku ar tādiem mūziķiem, kurus tikai satiek dziesmu svētkos, jaukā un mierīgā gaisotnē.

Toties Māra jau pirms manis kārtoja savus tautas tērpus un nervozējās par savu izrādi: jaundejas. Kaut dalībniekam ir īpaši prieki dziesmu svētkos, paliek neizbēgamais fakts, ka dalībnieki nokavē lielu daļu no svētkiem. Es netikšu uz jaundejām, viņa netiks uz kamermūzikas koncertu nākošā dienā. Mēs - ne viens ne otrs - netiksim uz teātra izrādēm. Bet laikam nekad neatstāšu dalībnieku rindas. Ja Roberts Zuika ar 100 gadiem var diriģēt lielā koncertā Rīgā, es arī varu izturēt!

Jaundejas bija patālu no viesnīcas, un jau agri Māra un viņas Toronto Dižā danča kolēģi devās uz turieni. Mēs atkal tiksimies tikai vakarā.

Ierados Renaissance viesnīcas 6. stāvā, kur bija paredzēts 4+ stundu orķestra mēģinājums, un sasveicinājos ar seniem orķestra draugiem, satiku jaunus, un iekārtojamies savās vietās. Mūziķi bija ieradušies no vairākām austrumu krastu pilsētām: Bostonas, Filadelfijas un Ņujorkas, no Kanādas, pat no Liepājas orķestra. Priecājos, ka jau vairākus svētkus pēc kārtas Baltimorā arī bija sarunāti latviešu orķestranti no tuvienes un tālienes, kuriem bija līdzīgi liels prieks tikties un spēlēt kopā. Prieks, kas var notikt tikai dziesmu svētkos. Orķestra mēģinājumā katrs kopkora diriģents pēc kārtas izņēma savu dziesmu/savas dziesmas, (bez kora) un paskaidroja mūziķiem gan ar vārdiem, gan ar žestiem, ko sagaidīja katrā gabalā. Visi diriģenti profesionāli ar ievērojamu izglītību un pieredzi, bet katrs ar savu unikālo stilu. Pavadījumu kvalitāte arī bija ļoti augsta; programmās nebija rakstīti orķestra aranžējuma autora vārdi, bet zinu, ka daži piederēja mūzikas nozares vadītājai Krisītei Skarei, cits komponistei/diriģentei Anitai Kuprisai, viens maestro Andrejam Jansonam, un citiem pats pieliku roku.

Mēģinājuma noslēgumā orķestris pats uz savu roku mēģināja Imanta Ramiņa Tautas dziesmu svīti, kuru izpildīs nākošā dienā bez diriģenta, bez drošības tīkla. Orķestrs varens un atsaucīgs, un momentā redzēju, ka koncertmeistares Unas Tones (kur bieži kalpo Broadway bedrēs kā koncertmeistare) vadībā, viss ies gludi.

Pēc šī garā mēģinājuma gandrīz visiem orķestra dalībniekiem arī bija kamermūzikas pienākumi, un visi izklīda par dažādām viesnīcas telpām, pēc flautistes Agitas Aristas rūpīgi izstrādātā plāna, lai visiem pietiktu mēģinājuma laika sarežģītai un daudzveidīgai programmai nākošā dienā. Pats tikos ar izcilo fagotistu Kārli Vicliņu un pianistu Kristīni Griffin, kurus sastapu pirmo reizi, un seno līdzstrādnieci (arī Kanādas svētkos divas reizes koncertmeistari) Unu Toni spēlēt unikālu Pētera Plakīda gabaliņu, un ar seniem draugiem māsas Padegas: Silvija Grendzi un Laura Zamuri, kopā ar altvijolistu Andru Voldiņu spēlēt man tēva Tālivalda Ķeniņa Little Suite for String Quartet, rakstīts jauniešiem, bet ritmiski un muzikāli pārsteidzoši prasīgs. Visi mēģīnājumi ritēji labi ne tikai mākslinieciski, bet arī pēc Agitas Aristas precīzās grafikas. Jau zināju, ka Agita ir izcila flautiste, savā laikā spēlējot Liepājas orķestri, bet dzirdēju viņu mēģinājumā Jāņa Mediņa Rapsodijā par latviešu tautas dziesmām ar Kristīnu Griffin pie klavierēm. Kā viņas pirksti lidoja pa flautu, zināju, ka šis gabals būs koncerta grāvējs.

Satiku Māru pēc viņas uztverē sekmīgām jaundejam. (Tikai nākošā dienā tautas deju lieluzvedumā uzzinājām, ka viņas grupa Dižais dancis un horeogrāfe Māra Simsone bija uzvarējusi savā kategorijā). Bijām saņēmuši ielūgumu uz vakara pieņemšanu “Top of the World”, laikam ostas augstākā celtne pāri ielai no viesnīcas. Tur jauki bija tikties ar visādiem viesiem no Latvijas: Latvijas Republikas Kultūras ministre Dace Melbārde, Nacionālā Kultūras Centra pārstāve Aiga Vasiļēvska, pārstāvi no Latvijas Investīcijas un Attīstības biroja, no LR simtgades biroja, LR vēstnieks Apvienotās nācijās, LR vēstnieks Vašingtonā un ASV sabiedrības vadītāji. Bet acis apžilba, kad redzēju, ka noteikti ar šo Latvijas dūžu palīdzību saimnieki piedāvāja Valmiermuižas samtaino alu! Varena pieņemšana!

Bez izņēmuma steidzamies visi atpakaļ uz viesnīcu, uz populārās mūzikas koncertu: Daumanta Kalniņa kvintets.

Balles zāle bija jau pārpildīta gandrīz līdz pēdējai vietai, bet laimīgi, bija vietas pie mīļiem draugiem mākslinieces Ilonas Studentes un viņas vīra Jāņa, ilggadējs Priedaines valdes loceklis, un pirmo reizi baudijām šos mūziķus. Daumantam Kalniņam ir klasiska izglītība no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas, kur bija oboists, bet arī apguva džeza dziedāšanu. Ap viņu ir mūziķi ar dažadiem talantiem gan džezā, gan pop mūzikā, gan blūzs, un tie dabīgi ir ietekmējuši līderi Daumantu. Ansamblis piedāvāja ne tikai oriģināldziesmas, bet arī repertuāru no Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa, Imanta Kalniņa un citiem. “Kad mūsu enerģija savienojas ar klausītājiem – mūzika sāk dzīvot”, un tā arī bija, sajūsma no klausītājiem liela.

Atkal neizturējām līdz beigām, negribējām, ka modinātāja asās skaņas būtu pārāk skarbas nākošā rītā. Teicām savas ardievas, un devamies uz pagaida majiņu tālu no mājām, 9. stāvā.

Raksta autors: Juris Ķeniņš, čellists, dirigents un komponists

Foto: Peteris Alunans


Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas